Mobijs Diks jeb Baltais valis

36. nodaļa KUĢA PAKALGALĀ

(Uznāk Ahābs, pēcāk visi.)

Nebija pagājis necik ilgs laiks kopš atgadījuma ar pīpi, kad kādu rītu tūlīt pēc brokastīm Ahābs, kā paradis, no kajītes uzkāpa pa kāpnēm uz klāja. Lielākā daļa kapteiņu šajā stundā mēdz tur pastaigā­ties - kā džentlmeņi uz sauszemes pēc maltītes iziet pastaigāt dārzā.

sl Krenmers Tomass (1489-1556) - Kenterberijas arhibīskaps, sadedzināts uz sārta par ķecerību. (Tulk. piezīme.)

v Dekarts Renē (1596-1650) - franču filozofs, matemātiķis, dabaszināt­nieks. (Tulk. piezīme.)

M Panteisti - reliģiski filozofiskās mācības piekritēji, kas Dievu identificē ar dabu un aplūko pēdējo kā dievības iemiesojumu. (Tulk. piezīme.)

Drīz vien varēja dzirdēt viņa smagos kaulakājas soļus staigājam šurpu turpu, pa vecam paradumam riņķojam uz tik pierastajiem dēļiem, kas bija izvagoti no vienas vietas, līdzīgi ģeoloģiskiem akmens slāņiem glabādami šīs dīvainās gaitas atstātās zīmes. Ja jūs ciešāk pavērtos šajā grumbu izartajā, sarauktajā pierē, tad arī tur ieraudzītu nepierastas pēdas - tās pēdas, kuras atstājusi viena vienīga doma, klīstoša bez miera un miega.

Rītā, par kuru te runāts, Ahāba krunkas likās tapušas dziļākas, un smagāk, nekā parasti, viņa nemierīgie soļi mēroja klāju. Ahābs bija tā pārņemts no šīs savas domas, ka ik riņķi, ko viņš apmeta, metot lokus no grotmasta līdz kompasam un atpakaļ, jums šķita, ka redzat, kā doma riņķo viņā pašā, pagriezdamās kopā ar viņu un līdz ar viņu arī atsākdama soļot; no tiesas, tā bija pārmākusi viņu tik pamatīgi, ka likās čsam katras viņa kustības iekšējais satvars.

- Paskat, ko šis dara, Flask, - Stabss pačukstēja, - kā rādās, cālītis drīz izšķilsies. Jau klauvē ar knābucīti.

Stundas aizritēja; Ahābs te ieslēdzās kajītē, te atkal soļoja pa klāju ar to pašu neiecietīgo apņēmību skatienā.

Diena gāja uz beigām. Te pēkšņi viņš sastinga pie borta, atspiedis savu kaula kāju grīdas padziļinājumā, un, ar roku ieķēries vantī, pavēlēja Starbekam saukt visus šurp.

- Ser! - izbrīnījies izgrūda pirmais palīgs, aptvēris, ka šādas pavēles uz borta atskan tikai izņēmuma gadījumos.

- Visi šurp, uz pakaļgalu! - Ahābs atkārtoja. - Mastuvīri, šurp! Kāpiet lejā!

Kad visi kuģa ļaudis sapulcējās vienkop brīnpilnām sejām, nesapratnē lūkodamies viņā, kas likās draudīgs kā vētru vēstošs padebess pamalē, Ahābs aši palūkojās pār bortu, pēc tam uzmeta skatienu sanākušajiem, paspēra soli uz priekšu un, itin kā neviena savā priekšā neredzēdams, atsāka smagnēji klibot pa klāju. Nodurtu galvu, ar cepuri uz acīm, viņš turpināja soļot, nelikdamies zinis par izbrīnītajiem čukstiem visapkārt, līdz beidzot Stabss neizturēja un klusītēm pačukstēja Flaskam ausī, ka Ahābs laikam atsaucis viņus visus šurp, lai padarītu par lieciniekiem vingrinājumam soļošanā. Taču tas neturpinājās ilgi. Pēkšņi apstājies, viņš uzsauca:

- Ko jūs darāt, ieraudzījuši valzivi, zēni?

- Dodam ziņu citiem! - bija saskanīga atbilde.

- Labi! - iesaucās Ahābs ar dedzīgu atzinību balsī, lūkodamies vispārējā rosībā, kādu šis negaidītais jautājums bija izsaucis - kā uz burvja mājienu.

- Un ko tālāk?

- Nolaižam ūdenī laivas un dzenamies pakaļ!

- Ar kādu meldiņu jūs airējat, puiši?

- "Pagalam valzivs vai - pagalam laiva!"

Ar katru saucienu dīvainā kārtā viņa sejas izteiksme tapa aizvien atzinīgāka un priecīgāka, kamēr jūrnieki neizpratnē lūkojās cits citā, itin kā brīnīdamies, kādā kārtā viņus spējuši tā satraukt šķie­tami tik bezjēdzīgi jautājumi.

Tomēr viņi visi kā viens atkal nepacietīgi sakustējās, Ahābam pagriežoties savā gropē, roku vēl augstāk krampjaini iegrābjot vantīs un sakot:

- Visi mastuvīri jau agrāk dzirdējuši manas pavēles par balto vali. Skat šur! Vat'redzat šito unci[34] spāņu zelta? - viņš pacēla lielu, spožu monētu un ļāva tai laistīties saulē. - Tās vērtība ir sešpa­dsmit dolāru! Vat' visi redzēja? Mister Starbek, dodiet šu' lielo veseri!

Kamēr palīgs gāja pēc lielā vesera, Ahābs klusu ciešot nestei­dzīgi trina zelta gabalu pret svārku malu, it kā spodrinādams, lai tas vēl spožāk spīdētu, un bez vārdiem kaut ko dungoja - šīs skaņas bija tik dīvainas, apslāpētas un nesakarīgas, it kā tur čerkstēdami grieztos viņa dzīvības neredzamie zobratiņi.

Paņēmis no Starbeka veseri, viņš tuvojās grotmastam, turē­dams to vienā rokā, bet zelta gabalu otrā, un spiedzīgā balsī skaļi uzkliedza: - Tas, kas ieraudzīs baltgalvaino vali ar krunkainu pieri un greizu žokli, kas paziņos man par šo baltgalvaino vali ar trim caurumiem astes spurā, labajā bortā - jūs tur, kurš no jums izcels man balto vali, dabūs šito unci zelta, mani zēni!

- Urā! Urā! - kuģinieki sauca, vicinādami brezenta virsjakas un tādējādi atsaukdamies uz zelta gabala pienaglošanu pie masta.

- Tas valis ir balts, es teicu, - Ahābs atkārtoja, nometis veseri. - Balts valis. Boliet acis, puiši, blenziet, kur balts ūdens; ja ierau­gāt kaut burzguli - bļaujiet!

Visu šo laiku Teštigo, Degū un Kvīkegs lūkojās viņā, izrādīdami daudz lielāku interesi un pārsteigumu, nekā pārējie; pieminot saraukto pieri un šķībo žokli, viņi sarāvās, it kā katram no tiem būtu kaut kas īpašs atausis atmiņā.

- Kaptein Ahāb, - sacīja Teštigo, - tam baltam valzivam vajg būt tam pašam, ko daži sauc par Mobij Dik.

- Mobijs Diks? - Ahābs iesaucās. - Tu tātad zini to vali, Teš?

- Viš tā drusciņās jocīgāk vicina asti, ser, pirms gremdējas iekšā? - geihedietis moži vaicāja.

- Un izspļauj tādu jocīgāku ūdeņstrūklu, ko? - piemetināja Degū. - Tādu pabiezu priekš kašalota un dikten ašu, kaptein Ahāb?

- Un ādā šam ir iedurstīts viens, divs, trīs - vai man die, daudz labs durams, kaptein? - nesakarīgi nokliedza Kvīkegs. - Un viss durekls kā tāds sagriezts… tas saskrullēts - kā tas… - izmisīgi meklēdams īsto vārdu, viņš grozīja roku tā, it kā gribēdams atkorķēt pudeli. - Kā… kā…

- Korķu velkamais! - Ahābs iesaucās. - Tā ja, Kvīkeg, viņā sadzītas daudzas harpūnas, visas saliektas un saskrūvētas; tā ja, Degū, viņa šļakatu strūkla ir pamatīga, kā viens labības kūlis un balta kā Nantaketas vilnas guba pēc lielās ikgadējās aitu cirpšanas; nūja, Teštigo, ienirdams viš plīkšķina asti kā vējš norautu klīveru[35]! Velns un elle! Puiši, tas ir Mobijs Diks, ko jūs esat redzējuši, Mobijs Diks, Mobijs Diks!

- Kaptein Ahāb, - ieteicās Starbeks, kas visu laiku kopā ar Stabsu un Flasku bija stāvējis un lūkojies savā pavēlniekā aizvien pieaugošā izbrīnā un tagad beidzot likās atradis notiekošajam izskaidrojumu, - kaptein Ahāb, es esmu dzirdējis par Mobiju Diku - vai tas nav tas pats Mobijs Diks, kas noplēsa tev kāju?

- Kas tev to teica? - Ahābs iesaucās, bet tad, acumirkli klusējis, piemetināja. - Viss pareizi, Starbek, tā ir, mani brašuļi, tas bija Mobijs Diks, kas nolauza manus mastus; man jāpateicas Mobijam Dikam par šito nedzīvo stumbeni, uz kā tagad stāvu. Jā, jā, - viņš izgrūda, skaļi, biedējoši un necilvēcīgi ieelsodamies, kā pašā sirdī ievainots alnis. — Nūja, ka tas ir viņš, nolādētais baltais valis, kas grieztin nogrieza manam kuģim mastus un pārvērta mani par nožēlojamu pussprāgušu klibiķi uz laiku laikiem!

Un, pacēlis abas rokas augšup, viņš izkliedza savus nebeidza­mos lāstus: - Jā! Un es viņu triekšu vēl ap Labās Cerības ragu, ap Hornas ragu un norvēģu Malstrēmu, vēl elles liesmās, kamēr dabūšu rokā! Tālab jūs esat uz šā kuģa, zēni! Lai vajātu balto vali visās zemes malās pa abām puslodēm, kamēr viņš spļaus melnu asini un uzpeldēs ar vēderu gaisā. Ko jūs par to sakāt, puiši, vai sitīsim saujā? Man domāt, jūs esat drosmīgi ļaudis.

- Lai iet, lai iet! - sauca harpunētāji un matroži, saspiedušies ciešāk ap satracināto veco vīru. - Lūkosim abām acīm pēc baltā vaļa, uzdursim iesmā Mobiju Diku!

- Lai Dievs jūs svētī! - viņš pa pusei elsoja, pa pusei kliedza. - Dievs lai jūs svētī, puiši! Stjuart! Stiep šurp lielo mēru ruma! Kāpēc tavs ģīmis stiepjas garumā, mister Starbek? Varbūt tu neesi ar mieru medīt balto zivi? Negribi mēroties spēkiem ar Mobiju Diku?

- EjSfnu gatavs mēroties spēkiem ar to šķībo žokli un ar pašas Nāves žokļiem, kaptein Ahāb, ja tas vajadzīgs mūsu darbam, bet esmu te, lai medītu vaļus, nevis lai atriebtu savu kapteini. Cik mucu tu izspiedīsi no savas atriebšanas, pat ja tev izdosies to paveikt, kaptein Ahāb? Nantaketas tirgū neko daudz tā tev neienesīs.

- Nantaketas tirgū! Tfū! Nāc tuvāk, Starbek, tev vajag tēmēt dziļāk! Cilvēk, kaut gan nauda ir tas mērs, kaut arī rēķinveži nokārtotu rēķinus savā lielajā kantorī, apjozdami visu zemeslodi ar ginejām[36], pa trim uz katru collu, es tomēr teikšu, ka mana atriebšana nesīs lielu peļņu arī šeit.

- Viņš sic sev pie krūtīm! - nočukstēja Stabss. - Kam tas vajadzīgs? Man domāt, tā skaņa ir varena, bet tukša.

- Atriebties radījumam, kam nav piešķirtas runasspējas! - Starbeks iesaucās. - Kas tev uzbruka aiz akla instinkta! Kāds neprāts! Lolot ienaidu pret mēmu radījumu, kaptein Ahāb, tas atgādina zaimošanu.

- Vēlvienreiz ieklausies balsī no dziļumiem! Redzamie priekš­meti, cilvēk, nav nekas vairāk kā kartona maskas. Taču katrā iz­pausmē - dzīvas būtnes rīcībā, ko nevar apšaubīt, samanāma kāda mums sveša saprāta dzirksts, kas savā daudzveidībā slēpjas zem nesaprātīga radījuma maskas. Ja cilvēks grib to veikt, tas jāveic caur šo masku! Kā citādi lai gūsteknis tiek brīvībā, ja ne izlaužot sienu? Man baltais valis ir tāda siena, kas paceļas manā priekšā. Palaikam man liekas, ka viņā pusē nekā nav. Bet nav no svara. Tas mani tracina, tas mani izaicina, es viņā redzu briesmīgu spēku, neizdibināma ļau­numa varu - šis neizdibināmais ir tas, ko visvairāk nīstu; vai baltais valis būtu tikai ierocis vai pati būtība, es dodu vaļu savam naidam pret viņu. Nerunā par zaimošanu, vecīt, es esmu gatavs sodīt šo pašu sauli, ja tā man aizdos dusmas. Ja nu saule var tā darīt, tad arī es varu darīt pretī; katrai cīņai, sāncensībai starp visiem dzīviem radī­jumiem ir godīgas spēles noteikumi. Taču arī spēles noteikumi nav mani pakļāvuši, puis. Kas ir par mani augstāk? Taisnībai nav robežu. Neblenz uz mani tā! Vēl neizturamāks par ienaidnieka skatienu ir plānprātiņa skatiens. Ak tā, tu sarksti un bālē, es esmu iekarsis, liekot tev arī iekaist dusmās. Klau, Starbek, tas, kas teikts dusmās, nav ņemams vērā. Ir cilvēki, kas pat spļaujot dzīvu uguni nevienu neaizvaino. Es negribēju tevi aizskart. Lai tas paliek. Raug, paveries uz tiem apbrūnētajiem turku ģīmjiem, ko saule izrotājusi kustīgām dzīvām bildēm. Tie pagānu leopardi, bezprātīgie un bezdievīgie radījumi, kas dzīvo savu svelmaino dzīvi, bet nedz meklē, nedz skaidro, kāpēc! Kuģinieki, puis, kuģinieki! Vai tad viņi visi kā viens neies kopā ar Ahābu pret šo vali? Palūk, kā Stabss smejas! Paskaties uz tur to čīlieti. Viņš sprauslā, to iedomājoties vien. Vientuļš koks neizturēs tādu vispārēju vētru, Starbek. Un par ko tad ir runa? Padomā pats. Tikai jāpalīdz nobeigt vali; Starbekam tas nav nekas jauns. Kas tur liels? Tādas nieka medības taču Nantaketas labākais žebērkļvīrs nelaidīs garām, kad katrs matrozis jau lūko galodu. Ahā, tu samulsi, bangotne tevi aizrāvusi! Runā taču, runā! Tā gan, tā gan! Tu klusē, tas visu izsaka; (sānis) kaut ko no manas dvašas viņš ieelpoja. Tagad Starbeks ir manā varā, nespēs turēties pretī, ja nu vienīgi sacelt dumpi…

- Dievs, pasargi mani… pasargi mūs visus, - Starbeks tikko dzirdami nomurmināja.

Taču palīga mulsās, mēmās padevības iepriecinātais Ahābs nedzirdēja viņa pravietisko izsaucienu, nedz slāpētos smieklus kravas telpā, nedz arī ļaunu vēstošās vēja vaimanas vantīs, un nemanīja sašļukušās buras mazdūšīgi plakšķinām gar mastiem.

Bet Starbeka zemu nodurtās acis atkal iedegās, apliecinot dzīves sparu; smiekli pazemē pieklusa; vēji atsāka pūst, ieguldami burās; kuģis cēlās un grima, līgodams uz priekšu, kā līdz šim. Ak, šīs brīdinājuma zīmes un priekšnojautas! Kāpēc jūs neuzkavē­jāties ilgāk, kad apmeklējāt mūs? Bet jūs drīzāk pareģojat, nekā brīdināt, ak, ēnas! Un ne tik daudz pareģojat, kam notikt ar mums, cik apliecināt norises, kas jau notikušas mūsos. Tāpēc, ka apkār­tējās norises tikai nedaudz ierobežo mūs, kamēr mūsu būtības iekšējie dzinuļi nepārtraukti dzen mūs uz priekšu.

- Mēriņu, mēriņu! - Ahābs sauca.

Saņēmis līdz malām pilno alvas trauku, viņš pagriezās pret harpunētājiem un pavēlēja tiem izvilkt harpūnas. Pēc tam, nostā­dījis tos savā priekšā pie kabestāna[37], ar harpūnām rokās, kamēr trīs viņa

palīgi ar saviem duramajiem stāvēja tam blakus, bet pārējie kuģa ļaudis saspiedās ciešā lokā tiem apkārt; kapteinis kādu bridi stāvēja nekustīgi, pētoši aplūkodams ikvienu savu padoto. Bet viņu mežonīgās acis satikās ar viņa acīm - asinskāras un spīdīgas kā koijotiem, kuri uzlūko savu vadoni, pirms viņš metīsies dzīt mošusbriežu pēdas, stādamies bara priekšgalā; bet - ak vai! - nokļūdams indiāņa nomaskētajā slazdā.

- Dzer un dod tālāk! - viņš nokliedza, sniegdams smago, pārpilno trauku blakusstāvētājam. - Tagad dzers komanda! Pa riņķi, laidiet pa riņķi! Veicīgi iekampiet, bet nesteidzīgi rijiet, puiši, tas dedzina kā spēriens ar Sātana pakavu. Tā, tā. Iet uz riņķi, kā nākas. Tas plūsmo jūsos, tas dzej no jūsu acīm kā čūskas dzelonis. Labs ir, jau rādās dibens. Kā aizceļoja taipusē, tā atgriezās šaipusē. Dod šurp, tas ir tukšs! Puiši, jūs esat kā gadi - pilnum pilnais dzīves kauss ir cauri, un prom. Stjuart, iepildi! Pagaidiet, mani brašuļi, es sasaucu jūs visus ap kabestānu; un jūs, palīgi, pavadāt mani ar saviem duramajiem, bet jūs, harpunētāji, stāvat tur ar savām harpūnām; jūs, bezbailīgie matroži, apstājiet mani, lai varu atkal atdzīvināt cildenu ieražu, kādu iedibinājuši zvej­nieki, mani senči. Puiši, jūs redzēsiet… Hā! Zēn, tu jau atpakaļ? Viltota nauda neatgriežas ātrāk. Dod to šurp. Es jau būtu to piepil­dījis un palaidis apkārt, ja nebūtu tava svētā Vita deja88 - lasies lapās, trīcekli!

Panāciet tuvāk, palīgi! Sakrustojiet savus duramos man pretī! Labs ir! Dodiet pieķert pie ass! - To teicis, viņš pastiepa roku un, satvēris trīs mirdzošos asmeņus to krustošanās vietā, negaidot spēcīgi parāva tos uz savu pusi, saspringti lūkodamies no Starbeka uz Stabsu un no Stabsa uz Flasku. Izskatījās tā, it kā viņš ar neap­rēķināmu, slēptu gribasspēku mēģinātu tiem iedvest tādu iekšēju uguni, kāda uzkrājusies viņa paša magnētiskās gara dzīves Leidenes traukā8 ". Visi trīs palīgi nodrebēja zem viņa cietā, stingrā, neiz­dibināmā skatiena. Stabss un Flasks novērsās, krietnais Starbeks nodūra acis.

- Viss velti! - Ahābs iesaucās. - Bet varbūt tā arī labāk. Ja nu jūsu trijotne saņemtu triecienu no visa spēka, tad mans elek­triskais lādiņš būtu iztērēts. Iespējams, ka tas jūs nosistu uz vietas. Varbūt tā nevajadzētu. Nolaidiet duramos! Un tagad, mani palīgi, es jūs nozīmēju pienest kausus trim maniem pagānu radaga­baliem, tur tiem trim visnotaļ cildenajiem godavīriem, maniem bezbailīgajiem harpunētājiem. Jums netīk tāds pienākums? Bet kā tad viņa augstība pāvests mazgā nabagiem kājas, krūzes vietā izmantodams savu nāru90 ? Ak, mani vēlīgie kardināli! Jūs paši visžēlīgi nokāpsiet no saviem augstumiem. Es nebūt nepavēlu jums, jūs to darīsiet labprātīgi. Cērtiet bendzeles[38] un paceliet uzgaļus, harpunētāji!

Harpunētāji klusēdami izpildīja pavēli - atdalīja harpūnu kātus no uzgaļiem un nostājās, pastiepuši metāla uzgaļus uz priekšu, ar smailēm uz leju.

- Nenoduriet mani ar saviem asajiem dzelžiem! Apgrieziet tos, apgrieziet otrādi! Vat'neesat redzējuši kausus? Pavērsiet ar aso galu uz leju! Tā, tā, uz priekšu, kausu pasniedzēji! Ņemiet dzelzis un turiet, kamēr es ieleju! - Tūlīt, nesteidzīgi iedams no viena pie otra, viņš apstaigāja palīgus, līdz malām piepildīdams harpūnu uzgaļus ar ugunsūdeni no kannas.

- Un tagad nostājieties trīs pret trīs. Sniedziet nāvīgos kausus! Pieņemiet tos - jūs tagad esat vienoti nesaraujamām saitēm. Hē, Starbek! Lieta darīta! Saule, kas bija par liecinieci, var iet gulēt! Dzeriet un zvēriet, jūs, vīri, kam vieta nāvi nesējas laivas priekšgalā!

-v^Jāvi Mobijam Dikam! Dievs sodi mūs visus, ja mēs nevajāsim Mobiju Diku līdz pat viņa nāvei!

Garie, atkārpainie tērauda kausi tika pacelti un iztukšoti, kliedzot un lādot balto vali, visi vienlaicīgi norija dedzinošo šķidrumu. Starbeks nobāla un nodrebēdams novērsās. Un atkal, pēdējoreiz, līdz malām pilnā kanna ceļoja riņķī, no rokas rokā apstaigādama apdullušo kuģinieku pūli, kamēr Ahābs aizsūtīja visus prom ar vienu brīvās rokas mājienu un, kad visi bija nozuduši, nokāpa lejā savā kajītē.