Mobijs Diks jeb Baltais valis

115. nodaļa "PEKVODS" SASTOP "VECPUISI"

Tāpat visai priecīgs izskatījās un izklausījās sastaptais, ko mums atpūta vējš kādas nedēļas pēc tam, kad tika nokalta Ahāba harpūna.

Tas bija Nantaketas kuģis "Vecpuisis", nupat aizspundējis ciet pēdējo šķidro tauku mucu un aizdarījis pieblīvētās kravas telpas - līksmā svētku noskaņā tas priecīgi un mazliet plātīgi zēģelēja pa vidu medību laukos izkaisītajiem kuģiem, grasīdamies pagriezt priekšgalu uz māju pusi.

Trīs vīri mastu galos bija izrotājuši cepures ar garām, šaurām, sarkanām lentēm; kuģa pakaļgalā ar dibenu uz augšu karājās vaļu medību laiva, bet pie bugsprita redzēja piekarinātu pēdējā nomedītā vaļa garo apakšžokli. Takelāžu viscaur rotāja pazīšanās zīmes, vimpeļi un karodziņi dažādās krāsās. Abpus katram mastam ar vārnuligzdām stāvēja spermaceta mucas; virs tām pie grotmasta stengārnm varēja redzēt nelielas mučeles ar to pašu vērtīgo šķidrumu; un masta galā bija pienaglota misiņa lampa.

Kā vēlāk uzzinājām, "Vecpuisim" bija gadījusies necerēta veiksme, jo vairāk pārsteidzoša tāpēc, ka daudzi citi tobrīd tajos pašos ūdeņos riņķojošie kuģi mēnešiem nebija nomedījuši nevienu pašu vali. Šis ne tikai izdalījis sastaptajiem toverus ar gaļu un maizi, lai atbrīvotu vietu daudz vērtīgākajam spermacetam, bet no satiktajiem kuģiem iemainījis vēl papildus tukšas mucas, kuras bija izvietotas uz klāja, kā arī kapteiņa un palīgu kajītēs. Pat kajītes galds izrādījās saskaldīts iekuram, un tagad pusdienotāji ieturējās uz platas spermaceta mucas dibena, cieši piestiprinājuši mucu pie grīdas kajītes vidū. Jūrnieki kubrikā, aizdrīvējuši un nodarvojuši savas lādes, piepildīja tās ar spermacetu; jokojot tika piemetināts, ka koks esot pierīkojis vāku savam lielākajam katlam un piepildījis arī to, ka stjuarts aizbāzis kafijkannas snīpi un pielējis to pilnu, ka

Stenga (hol.) - pagarināta masta augšējā daļa. (Tulk. piezīme.)

harpunētāji noņēmuši asmeņus no harpūnām un piepildījuši tukšās uzmavas, ka, jānudien, viss esot pilns ar spermacetu, tikai ne kapteiņa bikšu kabatas, kuras viņš atstājis brīvas, lai varētu tajās iebāzt rokas, apliecinot savu un vispārējo pašapmierinātību.

Kad šis priekpilnais veiksmes kuģis tuvojās sadrūmušajam Tekvodam", no tā baka atskanēja tāda kā milzu bungu rīboņa; un, pieslīdot vēl tuvāk, varēja saskatīt veselu baru jūrnieku, kas bija sastājušies ap milzīgajiem kausējamajiem katliem, kuri pārklāti ar pergamentveidīgu apsegu, tas ir, ādu no melnās grindas kuņģa, - viri rībināja pa tiem ar dūrēm, saskanīgi aurodami. Uz kapteiņtiltiņa kapteiņa palīgi un harpunētāji dejoja ar tumšādainām meičām, kas ar viņiem kopā bija aizbēgušas no Polinēzijas salām; tikmēr izrakstītā laivā, kas bija pamatīgi nostiprināta augstu starp (okmastu un grotmastu, šo līksmo džigu pavadīja trīs Longailen- das nēģeri ar spīdīgiem vaļakaula lociņiem rokā. Pa to laiku pārējā kuģa komanda trokšņaini darbojās ap kausētavas mūri, no kura jau bija izņemti katli. Varētu domāt, ka tur jauc nost nolādēto Bastīliju, tik neganti viņi auroja, kamēr vairs nevajadzīgie ķieģeļi un kaļķi lidoja jūrā.

Šīs ainas kungs un pavēlnieks - kapteinis - stāvēja, izslējies uz augstā kapteiņtiltiņa, tādējādi viss šis izpriecu cēliens risinājās viņa acu priekšā un likās īpaši sarīkots viņa izklaidēšanai.

Arī Ahābs stāvēja uz kapteiņtiltiņa melns un izspūris, nemainīgi drūms; un, kad abu kuģu ceļi krustojās - vienam caur un cauri līksmojot par pagājušo, otram caur un cauri esot pārpilnam ar nākotnes nojautām, abi kapteiņi iemiesoja visu šīs ainas griezīgo pretrunu.

- Nāciet pie mums, nāciet šurp! - sauca pacilātais "Vecpuiša" pavēlnieks, pacēlis gaisā pudeli un glāzi.

- Vai neredzēji Balto Vali? - Ahābs par atbildi nočerkstēja.

- Nē, tikai esmu par viņu dzirdējis, bet nebūt neticu tādiem stāstiem, - otrais, labā garastāvoklī būdams, attrauca. - Nāc šurp!

- Tu esi nolādēti priecīgs. Kuģo tālāk! Vai zaudēji kādu vīru?

- Nav pat vērts pieminēt - divus saliniekus, tas ari viss, bet nāc, vecais, nāc taču! Es ātri vien aizgainīšu to tūci tev no pieres! Nāc, lūdzams, pie mums iet jautri, kuģis piekrauts pilns, mēs braucam mājās!

- Cik brlnum uzmācīgi ir muļķi! - norūca Ahābs un uzsauca: - Tu teici, tev kuģis esot pilns un jūs griežot uz māju? Tas labi, bet manu var saukt par tukšu, mēs braucam no mājām. Iesim katrs savu ceļu - es savu un tu savu. Ei jūs, bakā! Velciet augšā visas buras, turieties vējā!

Un tā, vienam kuģim līksmi slīdot ar spirgtu brīzi, otrs neatlai­dīgi trauca pret vēju; abi kuģi izšķīrās, "Pekvoda" ļaudīm skumīgi noraugoties pakaļ aizslīdošajam "Vecpuisim" dompilnām acīm, taču jautrības pārņemtie "Vecpuiša" vīri pat nepamanīja šos skatienus.

Bet Ahābs, atspiedies pret treliņiem, noraudzījās mājupejo- šajā kuģī un, salūkojis savā kabatā mazu blašķīti ar smiltīm, vērās te uz to, te uz kuģi, itin kā cenzdamies apvienot šos abus jēdzienus, kas attālinājās, jo blašķīte bija pildīta ar Nantaketas smiltīm.