Mobijs Diks jeb Baltais valis

71. nodaļa "JEROBEĀMA [85] " stĀsts

Kuģis tuvojās viņiem līdz ar vēju, taču brīze lidoja ātrāk par kuģi, un drīz vien "Pekvods" sāka šūpoties.

Aizvien skaidrāk tālskati pēc laivām uz borta un mastiem varēja saskatīt, ka tas ir vaļu mednieku kuģis. Taču, būdams tik tālu vēja pusē, tas aši slīdēja paceltām burām, droši vien dodamies uz citiem medību laukiem, un "Pekvodam" nebija cerību to panākt. Tāpēc mēs uzvilkām signālkarodziņu, lai redzētu, kāda atbilde sekos.

Te jāpaskaidro, ka, tāpat kā karaflotes kuģiem, arī katram amerikāņu vaļu medību flotes kuģim ir savs signālkarodziņš;

visi šie signālkarogi ir apkopoti īpašā grāmatā, kur tiem pievie­noti attiecīgo kuģu nosaukumi, un katrs kapteinis ir šajā grāmatā ielūkojies. Tādējādi vaļu medību kuģu kapteiņi viegli pazīst cits citu, pat no lielāka attāluma un bez sevišķām pūlēm.

Beigu beigās, atbildot uz "Pekvoda" signālu, nepazīstamais kuģis izkāra savu signālkarodziņu; tas apliecināja, ka kuģis ir "Jerobeāms" no Nantaketas.

Taču tas nebūt netraucēja sarunas. Turēdamās dažu jardu attālumā no kuģa, "Jerobeāma" laiva airējās līdzās "Pekvodam", kas ar atpakaļ atvilktu marsburu smagi cirtās cauri ūdeņiem (jo pa šo laiku bija sacēlies svaigs vējiņš), kaut gan šad un tad, protams, kāds spējāks un varenāks vilnis aizrāva laivu gabaliņu uz priekšu; taču tā drīz vien tika atgriezta, kur pienākas.

Tādējādi šo un dažu citu traucējumu pa reizei pārtraukta, starp abām pusēm notika saruna, ko brīdi pa brīdim apgrūtināja arī gluži citādas dabas šķēršļi.

Viens no airuvīriem "Jerobeāma" laivā bija tik savāda iz­skata - pat vaļu zvejas mežonīgajiem apstākļiem, kur jebkurš cilvēku kopums veidojas no vienreizīgiem īpatņiem. Tas bija augumā pazems, drukns, samērā jauns cilvēks, kura seju viscaur klāja vasaras raibumi, bet mati bija kupli un dzelteni. Viņu ietērpa garumgarš kabalistiska[88] piegriezuma noplucis paltraks valriekstu krāsā; pārmēru garās piedurknes bija uzlocītas līdz delmiem. No viņa acīm lūkojās pretī dziļa, nesatricināma un fanātiska apsēstība.

Viņu ieraudzījis, Stabss iesaucās: - Tas ir viņš! Tas ir viņš! Tas āksts garajā paltrakā, par kuru runāja uz "Taun-Ho"!

Stabss bija pieminējis dīvainu atgadījumu, ko stāstīja par "Jerobeāmu" un par kādu vīru no viņu apkalpes pirms kāda laiciņa, kad "Pekvods" sastapās ar "Taun-Ho". No šā stāsta un no visa, ko uzzinājām vēlāk, izrietēja, ka šis "kumēdiņu rādītājs" bija ieguvis dīvainu varu gandrīz pār visu "Jerobeāma" komandu. Vēstījums bija tāds.

Viņš tika audzināts apmāto Niskaijeūnas šeikeru[89]sabiedrībā, kur viņu uzskatīja par diženu pravieti; viņu bezjēdzīgajās slepe­najās sapulcēs viņš pāris reižu bija nolaidies no debesīm pa griestu lūku, vēstīdams tuvākajā nākotnē septītā trauka atdarī­šanu, kuru viņš glabāja vestes kabatā un kurš, kā šķiet, bija pildīts nevis ar šaujampulveri, bet ar opiju.

Dīvainas apustuliskas iegribas pārņemts, viņš pameta Niskai- jeūnu un devās uz Nantaketu, kur ar trakajiem raksturīgo viltību izlikās par nosvērtu un saprātīgu cilvēku, piedāvādamies kā iesācējs piedalīties "Jerobeāma" vaļu medību braucienā. Vīru salīga, taču, tiklīdz sauszeme bija nozudusi no redzesloka, ārprāts to pārņēma ar jaunu spēku. Viņš pasludināja sevi par ercenģeli Gabrielu un pavēlēja kapteinim lēkt pār bortu. Viņš izsludināja manifestu, kurā sacījās esam visu jūras salu atbrīvotājs un Okeānijas dvēseļu gans.

Nesatricināmā pārliecība, ar kādu viņš visu to paziņoja, tumši pārgalvīgās, drudzī kaistošās fantāzijas rotaļas un visīstākā ārprāta murgu pārdabiskie biedi apveltīja šo Gabrielu daudzu neizglītoto jūrnieku prātos ar tādu kā svētuma oreolu. Vēl vairāk - no viņa baidījās.

Tā kā no šāda vīra uz kuģa nebija nekāda lielā labuma, jo vairāk tāpēc, ka viņš strādāja vienīgi tad, kad viņam labpatika, no aizspriedumiem brīvais kapteinis būtu labprāt atbrīvojies no viņa; taču, nopratis, ka viņu grib izsēdināt malā pirmajā ostā, ercenģelis atrāva vaļā visus zieģeļus un traukus, pareģodams gan kuģim, gan visai komandai briesmīgu galu, ja šī apņemšanās tiktu īstenota. Viņš tik pamatīgi apstrādāja savus piekritējus no apkalpes, ka beigu beigās tie visi kopā ieradās pie kapteiņa un paziņoja, ka gadījumā, ja Gabriels tikšot aizsūtīts prom no kuģa, neviens no viņiem arī nepalikšot. Tādējādi kapteinim vajadzēja no sava nodoma atteikties.

Vini nelāva arī Gabrielu nekādā veidā aizskart, lai ko viņš būtu teicis vai darījis, un šāda rīcība noveda pie tā, ka Gabriels varēja uz kuģa darīt, ko vien vēlējās. Sekas bija tādas, ka ercenģelis kapteini un kapteiņa palīgus lielākoties neturēja nekādā vērtē; un, kopš izcēlās sērga, pieņēmās varā lielākā mērā nekā jebkad agrāk, paziņo­dams, ka buboņu mēris, kā viņš to dēvēja, esot uzradies pēc viņa gribēšanas un nebeigšoties ātrāk, kā vien tad, kad viņam labpatikšot. Jūrnieki, galvenām kārtām būdami tumši ļautiņi, zemojās, daži no viņiem lūkoja pielīst un pēc viņa norādījumiem deva tam goda daļu, lielāku kā pašam Dievam. Tādas lietas varētu likties netica­mas, taču, lai cik pārsteidzošas, tās tiešām notika. Gadījumā ar fanātiķiem ne tik daudz pārsteidz paša fanātiķa neizmērojamais pašapjtjiāns, kā neizmērojamā vara, apmājot un muļķojot daudzus citus. Bet mums laiks atgriezties pie "Pekvoda".

- Mani nebiedē tā tava epidēmija, draugs, - sacīja Ahābs pār borta malu kapteinim Meihjū, kas stāvēja uz duriņa[90]', - kāp augšā uz klāja!

Taču te Gabriels piecēlās kājās.

- Padomā vien, padomā par drudzi - dzeltenu un žultainu drudzi! Sargies briesmīgā mēra!

- Gabriel, Gabriel, - iesaucās kapteinis Meihjū, — tu labāk…

Taču tobrīd liels vilnis aizrāva laivu labu gabalu uz priekšu, bet ūdens šņākoņa apslāpēja vārdus.

- Vai tu neesi redzējis Balto Vali? - vaicāja Ahābs, kad laiva atgriezās atpakaļ.

- Padomā vien, padomā par savu laivu, kas tika sašķaidīta un nogremdēta! Bīsties briesmīgās astes!

- Es tev jau teicu, Gabriel, lai tu…

Taču laivu atkal aizrāva uz priekšu, it kā pats nelabais būtu iejaucies. Uz kādu brīdi saruna aprāvās, līdz aizvēlās tālāk trok­šņainie viļņi, kas pēc kādas ūdeņu iegribas valstīja laivu, nevis šūpoja to. Piekarinātā kašalota galva neganti lēkāja, un bija redzams, ka Gabriels aplūko to ar daudz lielāku nemieru, nekā, pazīstot ercenģeļa iedabu, varētu sagaidīt.

Kad šī starpspēle beidzās, kapteinis Meihjū sāka biedinošu stāstu par Mobiju Diku; to pārtrauca visai bieži Gabriela iestarpi­nājumi, pieminot šo vārdu, un trakojošās jūras brāzieni, kura likās esam ar vinu uz vienu roku.

Kā rādās, "Jerobeāms" pēc tam, kad visai nesen bija pametis mājas, sastapšanās reizē ar kāda vaļu medību kuģa komandu uzzi­nājis par Mobiju Diku un tiem posta darbiem, ko tas pastrādājis. Kāri tverdams jaunās vēstis, Gabriels ar briesmīgiem draudiem centies atrunāt kapteini no uzbrukšanas šim valim, ja monstrs tiktu ieraudzīts, savās murgu runās sacīdams, ka tas ir ne vairāk ne mazāk kā šeikeru dieva iemiesojums, pēc Bībeles. Tomēr, kad pēc gada vai diviem Mobijs Diks tiešām tika pamanīts no mastu galiem, kapteiņa pirmais palīgs Meisijs iededzies alkās paspēkoties ar šo vali, un, kad pats kapteinis, neļaudamies iebiedēties no ercen­ģeļa draudiem un brīdinājumiem, ar labu prātu viņam to atļāvis, Meisijam izdevies pierunāt piecus vīrus kāpt viņa laivā. Viņš ar šiem vīriem sācis pakaļdzīšanos; un pēc ilgas, nogurdinošas airē­šanas un daudziem briesmu pilniem, nesekmīgiem uzbrukumiem viņam beigu beigās izdevies iedurt valim vienu harpūnu. Pa to laiku Gabriels, uzkāpis grotmasta galā, plātīdamies ar brīvo roku rādījis izmisīgas zīmes un izkliedzis pareģojumus par drīzo atmaksu, kāda piemeklēšot svētuma zaimotājus, kas nopulgojot viņa dievību.

Tad kapteiņa palīgs Meisijs, stāvēdams kājās laivas priekšgalā, ar visu to nevaldāmo sparu, kāds piemīt šādiem vīriem, apbēris vali negantiem lāstiem, mēģinādams notvert piemērotu mirkli, lai

iedurtu žebērkli - un, lūk! Balta milzu ēna izcēlusies no ūdens, ar tādu kā ašu vēdekļa kustību uz mirkli aizraudama visiem airētājiem elpu. Nākamajā mirklī nelaimīgais kapteiņa palīgs, kas bijis tik dzīves spara pilns, ticis aizlidināts pa gaisu un, apmetis platu loku, iekritis jūrā kādu piecdesmit jardu attālumā. Neviena skaidiņa nebijusi atrauta no laivas, ne matiņš nenokritis no airētāju galvām, tikai kapteiņa palīgs nogrimis uz mūžiem.

Te būtu vietā piebilst, ka vaļu medībās šādas nelaimes notiek tikpat bieži kā citādas nebūšanas. Palaikam tiek sveikā cauri visi, tikai viens tādējādi iet bojā; bieži vien laivai tiek norauts priekšgals vai izsists dēlis, uz kura stāv kapteiņa palīgs, un iekrīt ūdenī kopā ar cilvēka ķermeni. Taču visdīvainākais ir tas, ka vairākos gadījumos, ja ķermeni pēc tam izdodas atrast, nav uzietas nekādas vardarbības zīmes; taču cilvēks ir miris.

Šo bēdīgo notikumu ar Meisija iekrišanu jūrā visā pilnībā noskatījusies kuģa apkalpe. Ar griezīgu brēcienu "Trauks! Dieva dusmu trauks!" Gabriels piespiedis šausmu pārņemtos kuģa ļaudis mest mieru turpmākai vaļa vajāšanai. Šis briesmīgais gadījums apveltījis ercenģeli ar vēl lielāku ietekmi, jo viņa lētticīgie piekritēji noticējuši, ka viņš pareģojis tieši to, nevis izteicis vispārīgus pare­dzējumus, no kuriem katrs varēja piepildīties - paļaudamies uz to, ka no daudzajiem aizplīvurotajiem mājieniem kāds izrādīsies trāpīgs. Viņš kļuvis par visa kuģa biedu.

Kad Meihjū beidza savu stāstījumu, Ahābs uzdeva viņam tādus jautājumus, ka svešais kapteinis nenoturējās, savukārt nepa- vaicājis, vai šis gatavojoties medīt Balto Vali, ja gadītos tāda izdevība. Uz to Ahābs atbildēja ar "jā". Tajā pašā brīdī Gabriels atkal pielēca kājās, ieurbies vecajā vīrā ar degošu skatienu, un aizrautīgi pavēstīja, norādīdams lejup ar pastieptu pirkstu:

- Padomā vien, padomā par svētuma zaimotāju, kurš ir. beigts - tur, lejā! Sargies ņemt galu kā zaimotājs!

Ahābs vienaldzīgi aizgriezās un sacīja Meihjū: - Kaptein, es nule atminējos par vēstuļu maisu, kuru vedu līdzi; tur, ja nekļūdos, vajag būt vēstulei vienam no taviem palīgiem. Starbek, palūko maisā!

Katrs vaļu medību kuģis ņem līdzi lielāku daudzumu vēstuļu dažādiem kuģiem; to nogādāšana adresātiem ir atkarīga tikai no

nejaušas satikšanās visos četros okeānos. Tādēļ ari lielākā daļa vēstuļu nekad nenonāk līdz adresātam; bet citas tiek saņemtas tikai pēc gadiem diviem vai trim, varbūt pat vēlāk.

Drīz Starbeks atgriezās ar vēstuli rokā. Tā izskatījās nožēlojami saburzīta, savilgusi, viscaur blāviem zaļa pelējuma laukumiem klāta - pēc tam kad visu laiku bija glabājusies tumšā kajītes skapitl. Lai nogādātu tādu vēstuli, pati Nāve būtu bijusi piemē­rotākais pastnieks.

- Tu nevari izlasīt? - uzsauca Ahābs. - Dod to man, cilvēk! Ak vai, kādi nesalasāmi ķeburi, - ko tie nozīmē?

Kamēr viņš aplūkoja vēstuli, Starbeks paņēma garo lāpstiņas kātu un ar nazi iešķēla tam galu, lai iespraustu spraugā vēstuli un tādējādi to nogādātu laivā - tad tai nebūtu jātuvojas kuģim.

Ahābs, turēdams rokā vēstuli, murmināja:

- Misteram Har… nūjā, misteram Harijam (skribelēts ar nedrošu sievietes roku - tā būs no sievas, varu derēt), - jā gan, misteram Harijam Meisijam, uz kuģa "Jerobeāms"; tas taču ir Meisijam, un viņš ir pagalam!

- Nabaga zēns! Nabaga zēns! Un vēl no sievas, - Meihjū nopūtās. - Bet dodiet to man!

- Nē, nē! Paturi to pats, - Gabriels uzsauca Ahābam. - Tu

drīz viņam sekosi! >

- Kaut tu aizrītos ar saviem lāstiem! - ierēcās Ahābs. - Kaptein Meihjū, sagatavojies saņemt vēstuli. - Un, atkal paņēmis liktenīgo sūtījumu no Starbeka rokām, viņš iesprauda to koka šķēlumā un pastiepa uz laivas pusi. Viņam rīkojoties, airētāji nogaidoši pie­rima airēt; laiva dreifēja uz "Pekvoda" pakaļgala pusi, un itin kā noburta, vēstule pēkšņi atradās tieši Gabriela gaidošajās delnās. Viņš vienā mirklī to satvēra, pagrāba no laivas nazi un, uzdūris vēstuli uz tā, aizlidināja atpakaļ uz kuģi. Nazis nokrita pie Ahāba kājām. Te Gabriels uzbrēca saviem biedriem, lai dod airiem vaļu, un dumpīgā laiva ātri attālinājās no "Pekvoda".

Kad pēc šā atgadījuma jūrnieki atsāka darbu pie vaļa tauk- deķa, par šo briesmigo notikumu tika izteikti daudzi un dažādi dīvaini minējumi.