Mobijs Diks jeb Baltais valis

113. nodaļa ĒZE

Ar sapinkātu bārdu, raupju haizivsādas skoteli aplicies, Pērts ap pusdienlaiku stāvēja starp ēzi un laktu, kas bija novietota uz dzelzskoka kluča, un ar vienu roku turēja uz oglēm pīķa uzgali, otrajā satvēris plēšas, kad pienāca kapteinis Ahābs, rokā turēdams mazu, apdilušu ādas maišeli. Sadrūmušais Ahābs apstājās kādu gabaliņu no ēzes un nogaidīja, kamēr Pērts, beidzot izvilcis dzelzs gabalu no liesmām, ņēmās uz laktas to dauzīt ar veseri - sarkanā masa mētāja dzirksteles bieziem un sprikstīgiem kūļiem; dažas no tām aizlidoja cieši garām Ahābam.

- Vai tie ir tavi vētrasputniņi, Pert? Tie vienmēr lido tev pa pedam; labas veiksmes putniņi, bet ne visiem - palūk, šur, tie apdedzina, bet tu - tu dzīvo starp tkm un neapdedz.

- Tāpēc, ka esmu jau viscaur apdedzis, kaptein Ahāb, - atbildēja Pērts, uz mirkli atspiezdamies pret paša āmuru, - es vairs neesmu apdedzināms, nav tik vienkārši apdedzināt rētu.

- Labi, labi, diezgan. Tava žēlā balss skan par daudz mierīgi, šitā nelaime man šķiet par veselīgu. Pats nebūdams paradīzē, topu nepacietīgs, redzot citu nelaimi, kas tos nepadara trakus. Tev būtu jāsajūk prātā, kalēj; saki, - kāpēc tu neesi traks? Kā tu vari izturēt, nesajūkot prātā? Vai tad debesis vēl tevi nīst, ka neļauj tev zaudēt prātu? Ko tu te darīji?

- Pārkalu vecu pīķa uzgali, ser; tajā bija švīkas un robi.

- Vai tad tu vari to atkal padarīt gludu, kalēj - pēc tik smagas kalpošanas?

- Es tā domāju, ser.

- Man domāt, tu vari izlīdzināt katru švīku un robu, nerau­goties uz to, cik ciets būtu metāls, kalēj?

- Jā, ser, domāju, ka varu. Visas švīkas un robus, tikai vienu ne.

- Tad, palūk, - iesaucās Ahābs, nesavaldīgi tuvodamies un abām rokām atspiezdamies pret Pērta pleciem, - palūk, šurp - šurpu, vai tu vari nogludināt tādu švīku kā šo te, kalēj? - viņš pārvilka ar roku savai sarauktajai pierei. - Ja tu varētu to izdarīt, kalēj, es ar prieku liktu galvu uz tavas laktas un sajustu vissmagāko āmuru bliežam starp acīm. Atbildi! Vai vari nogludināt šo švīku?

- Ak, tā ir tā viena, ser! Vai tad netiku teicis: visas švīkas un robus, tikai vienu ne?

- Jā, kalēj, šī ir tā pati. Ak vai, cilvēk, tā ir neizlīdzināma; jo, kaut gan tu redzi to te uz manas miesas, īstenībā tā ir iegrauzusies mana galvaskausa kaulā- tas viscaur ir sagrumbots. Bet pietiek to bērnu spēlīšu, šodien ir diezgan pīķu un asmeņu. Paskaties šurp! - viņš paskandināja ādas maišeli, it kā tas būtu pilns zelta monētām.

- Es arī gribu, lai man izgatavo harpūnu, un tādu, Pert, ko tūkstoš velnu pāru nevarētu salocīt; tādu, kas turētos valim sānos kā viņa paša sānspuras kauls. Te būs izejviela, - un viņš nometa maišeli uz laktas,

- palūko, kalēj, te ir savāktas naglas no sacīkšzirgu tērauda pakaviem.

- Pakavnaglas, ser? Vadzi, kaptein Ahāb, tev te ir vislabākais un izturīgākais materiāls, kādu kalējs jebkad kalis.

- Es co zinu, vecais, sitās naglas sakusīs kopā un turēsies, it kā būtu salīmētas ar līmi no izkausētiem slepkavkauliem. Veicīgi! Nokal man harpūnu! Bet vispirms nokal divpadsmit stieņus serdenim, tad savirpini tos, sapin un sakausē visus divpadsmit kopā serdenī, kā no šķiedrām un šķipsnām vij tauvu. Aši! Es pūtīšu uguni.

Kad beidzot divpadsmit stieņi bija pagatavoti, Ahābs tos pa vienam izmēģināja, ar savu paša roku kā spirāles locīdams apkārt garai, neizkustināmai dzelzs asij. - Šis plaisā! - viņš pēdējo atmeta atpakaļ. - Apstrādā to vēlreiz, Pert!

Kad tas bija padarīts un Pērts jau gatavojās sakausēt visus divpadsmit stieņus vienā, Ahābs apstādināja viņa roku un sacīja, ka vēloties pats kalt savu dzelzi. Kad kapteinis pēc tam, vienmērīgi dvašodams un stenēdams, belza ar veseri pa laktu, kamēr Pērts citu pēc cita sniedza viņam nokaitētos stieņus, no sakaitušās ēzes spēcī­gām liesmām šaujoties augšup, klusēdams tuvojās parss un, galvu noliecis uguns priekšā, kā likās, piesauca kādu svētību vai nolādēju­mu pār šo darbu. Taču, kad Ahābs pacēla acis, viņš atvirzījās sānis.

- Diez ko tur perina tas luciferu perēklis? - nomurmināja Stabss, lūkodamies turp no baka. - Parss saož uguni kā sērkociņš, un pats smird pēc sviluma kā krama plintes aizslēgs.

Beigu beigās serdenis, jau kā viens vesels stienis, tika nokaitēts pēdējoreiz; un, kad Pērts, lai dzesētu, iegrūda to blakus stāvošajā ūdens toverī, karsta tvaika strūkla iešļācās Ahāba pieliektajā sejā.

- Vai tu gribi iezīmēt mani, Pert? - kapteinis iesaucās, kādu mirkli locīdamies aiz sāpēm. - Vai es būtu pats sev nokalis apzī­mogojamo dzelzi?

- Dievs pasarg, nē! Bet kaut kas mani baida, kaptein Ahāb. Vai šī harpūna nav domāta Baltajam Valim?

- Baltajam sātanam! Bet tagad atkārpām kārta; jākaļ tev pašam, cilvēk. Te būs mani bārdasnaži, no vislabākā tērauda; še, un lai manai harpūnai atkārpas būtu asas kā ledus adatas Ziemeļjūrā.

Kādu brīdi vecais vīrs aplūkoja asmeņus, it kā negribētu tos izlietot.

- Ņem, cilvēk, man vairs tos nevajag; es tagad neskujos, neēdu vakariņas, neskaitu pātarus, kamēr… ņem taču, un pie darba!

Beidzot asmens, ko Pērts bija nokalis bultas veidā un pierīkojis serdenim, tēraudam tādējādi vainagojot dzelzi, bija gatavs, un kalējs, gatavodamies pirms norūdišanas pēdējoreiz nokaitēt atkārpas, uzsauca Ahābam, lai piebīdot tuvāk ūdens toveri.

— Nē, nē. Ūdens te neder, es gribu dot tam īsteni nāvīgu rūdī­jumu. Ehei, jūs tur! Teštigo, Kvīkeg, Degū! Ko teiksiet, pagāni?

Vai dosiet tik daudz asinu, lai noklātu šo asmeni? - un viņš pacēla to augstu gaisā. Palocīdami tumšās galvas, visi atbildēja "jā". Neticīgo miesās tika izdarīti trīs iegriezumi, un tā atkārpainais asmens Baltajam Valim bija norūdīts.

- F.go non baptizo te in nomine patris, sed in nomine diaboli! w - Ahābs mežonīgi nokliedza, kad ļaunā dzelzs šņākdama aprija savu kristībasini.

Tagad Ahābs pārlūkoja visus lejā glabātos kātu krājumus, līdz beidzot izvēlējās vienu - no riekstkoka, ko vēl joprojām klāja miza, - un kāta galu iestiprināja dzelzs uzmavā. Pēc tam tika izritināts jauns virves ritulis un vairākas asis virves uztītas uz kabestāna, nostiepjot līdz galējam spriegumam. Piespiedis to ar kāju, tā ka virve iedunējās līdzīgi arfas stīgai, zemu noliecies pār to un neredzēdams nekādu samezglojumu, Ahābs uzsauca: - Būs laba! Tagad varam siet klāt!

Viens tauvas gals tika palaists vaļā, bet atsevišķās šķiedras apvīs- tītas un aptaunātas ap asmeņa uzmavu; kātu tagad stingri iedzina uzmavā, no apakšas virvi novilka līdz puskātam, nostiprinot un apņemot ciešiem auklas vijumiem. Kad tas bija padarīts, kāts, asmens un virve - trīs sastāvdaļas kā trīs likteņdieves - kļuva nešķiramas, un Ahābs draudīgi devās projām ar visu ieroci; viņa kaula kājas klaksti kopā ar riekstkoka klaudzieniem dobji atbalsojās pa visu klāju. Bet pirms viņš bija paguvis ieiet savā kajītē, atskanēja klusi­nāta, nedabiska, mazliet ķircinoša un neparasti žēla skaņa. Ak, Pip! Tavi rūgtie smiekli, tavs tukšais, bet vērīgais acu skatiens, visa tava ākstīgā šķobīšanās bija itin zīmīgi saistīti ar melanho­liskā kuģa drūmo traģēdiju, un tu vēl uzjautrinājies par to!

111 Kristīju tevi ne Dieva, bet Sātana vārda! (latīņu vai.) (Tulk. piezīme.)