Mobijs Diks jeb Baltais valis

119. nodaļa SVECES

Jo siltāks klimats, jo plēsīgāki ilkņi; Bengālijas tīģeris slēpjas smaržīgo mūžzaļo augu biezokņos. Jo starojošākas debesis, jo nāvējošākus zibeņus tās nes sevī; brīnišķā Kuba pazīst tādas viesuļvētras, kādas nekad nav piedzīvotas pelēcīgajās ziemeļ­zemēs. Tāpat šajās vizmojošajās japāņu jūrās kuģinieks sastop briesmīgāko no vētrām - taifūnu. Palaikam tas nāk no šādām skaidrām debesīm kā bumbas sprādziens mierīgā, miegainā pilsētiņā.

Tās dienas vakarā "Pekvodam" norāva visas buras, un tas ar kailiem mastiem stājās pretī taifūnam, kas uzkrita kuģotājiem tieši uz galvas. Kad satumsa, jūra un debess gaudoja, pērkoņu pie- rībinātas un zibeņu graizītas, tiem izgaismojot atkailinātos mastus, pie kuriem šur un tur plivinājās skrandas, ko vētra pēc pirmā niknā brāziena atstājusi vēlākai izklaidei.

Turēdamies pie vantīm, Starbeks stāvēja uz kapteiņtiltiņa, pie katra zibens plaiksnījuma pavērdamies augšup, lai redzētu, kādi tālāki postījumi piemeklējuši samudžinātos takelāžas piņķerus; tikmēr Stabss un Flasks izrīkoja kuģa ļaudis, kas uzvilka augstāk laivas un tās pamatīgāk piestiprināja. Taču visas viņu pūles likās veltas. Lai arī pacelta, cik augstu vien iespējams, Ahāba laiva, kas karājās kapteiņtiltiņam vēja pusē, neizbēga savam liktenim. Milzīgs vilnis vēlās, uzšļākdamies augstu pret stāvo, sašķiebto kuģa bortu, izsita dibenu laivai un atstāja to caurtekam kā sietu.

- Bēdu lietas, bēdu lietas, mister Starbek, - sacīja Stabss, aplūkodams vraku, - bet jūra dara savu. Stabsam ar to cīnīties nav pa spēkam. Redziet, mister Starbek, vilnis tik pamatīgi ieskrienas pirms lēciena, aptek visu pasauli un tikai tad lec! Bet man, to sagaidot, tik vien sanāk ieskrieties, cik klāja pla­tumā. Taču tas nekas; viss ir nieks, kā vecā dziesmiņā sacīts (dzied):

Tas nieks, ka vētra krāc,

Ka strūklu valis šļāc,

Ka zvel ar asti - blāc! -

Viens tāds jocīgs, spocīgs, lecīgs, tecīgs vecis,

vārdā Okeāns, oho!

Skrien tūce tūci kert,

Kā piparus viņš ber

Tai bolē, ko mums dzert —

Viens tāds jocīgs, spocīgs, lecīgs, tecīgs vecis,

vārdā Okeāns, oho!

Kad zibens kuģus ker, Šis tikai lūpas ver Un savu boli dzer -

Viens tāds lodzīgs, spocīgs, lecīgs, tecīgs vecis, dēvēts Okeāns, oho!

- Aizveries, Stabs! - Starbeks uzkliedza. - Ļauj dziedāt taifū­nam un grābāties pa mūsu tauvām kā pa arfas stigām; bet tu, brašs vīrs būdams, paliec mierā!

- Bet es nemaz neesmu brašs, nekad neesmu teicis, ka esmu brašs; esmu mazdūšīgs un dziedu, lai būtu drošāka dūša. Un es tev to pateikšu, mister Starbek - nekas pasaulē nespēj atturēt mani no dziedāšanas, ja nu vienīgi man pārgrieztu rīkli. Un pat tad, ja to izdarītu, lieku desmit pret vienu, ka beigās nodziedāšu tev pateicības himnu.

- Plānprātiņi Skaties ar manām acīm, ja tev nav savējo.

- Kā? Vai tad tu tumšā naktī vari labāk redzēt nekā citi, lai cik plānprātīgi tie būtu?

- Palūk! - Starbeks iesaucās, sakampdams Stabsu aiz rokas un norādīdams uz vēja pusi. - Vai neredzi, ka brāziens nāk no austrumiem, no tās puses, kurp Ahābs grib doties meklēt Mobiju Diku? No tās puses, kurp viņš šopēcpusdien nosprauda kursu? Un tagad palūko tur to laiviņu; kurā vietā tai izsperta sūce? Pakaļgalā, kur viņš vienmēr stāv, - viņa vieta izsista, cilvēk. Un tagad lec pār bortu un dziedi, ja tev tā gribas!

- Es nesapratu ne pusi no tā, ko teici, - kurp tas vējš pūš?

- Nūjā, nūjā, ap Labās Cerības ragu ved tuvākais ceļš uz Nantaketu, - Starbeks negaidot sacīja pats sev, nelikdamies dzir­dējis Stabsa jautājumu. - Šo pašu putienu, kas tagad klūp mums virsū, lūkodams sadauzīt kuģi, mēs varētu vērst par ceļavēju, kas mūs aizdzītu mājās. Tur, vēja pusē, viss melns un nelaimi vēstī­jošs, bet aizvēja pusē, māju pusē - es redzu, tur skaidrojas, un tas nav tikai no zibeņiem.

Tieši tad, kādā necaurredzamas tumsas mirklī starp plaiksnī- jumiem, viņam blakus atskanēja balss, un gandrīz tajā pašā brīdi pār galvu vēlās ari pērkona rībieni.

- Kas tur ir?

- Vecais Pērkons! - norūca Ahābs, taustīdamies uz priekšu gar treliņiem uz savu iedobi klājā; taču negaidot lauzītas uguns bultas norādīja viņam ceļu.

Tāpat kā uz sauszemes ir zibensnovedēji torņos, kas domāti bīstamā lādiņa novadīšanai zemē, tiem radniecīgs ierīkojums, kāds uz jūras daudziem kuģiem atrodams katrā mastā, ir paredzēts, lai novadītu lādiņu ūdenī. Taču šim zibensnovedējam jāiesniedzas lielā dziļumā, lai tā gals nekādi nesaskartos ar kuģa korpusu; vēl vairāk - ja zibensnovedējs vienmēr vilktos pakaļ kuģim, tas būtu pakļauts visādiem bojājumiem, nerunājot nemaz par to, ka varētu sapīties tauvās un vairāk vai mazāk traucēt kuģa gaitu pa ūdeni; to visu ievērojot, kuģu zibensnovedēju apakšējās daļas ne vienmēr atrodas aiz borta, bet lielākoties top izgatavotas no viegliem, gariem posmiem, lai pēc vajadzības varētu ātrāk tos uzvilkt augšā vai nolaist lejā jūrā.

- Zibensnovedējus! Zibensnovedējus! - Starbeks uzsauca jūrnie­kiem, pēkšņi atgriezies īstenībā, žilbinošiem zibeņiem tieši tobrīd uzplaiksnījot, lai apgaismotu Ahābam ceļu līdz viņa sargvietai, - vai tie ir aiz borta? Metiet iekšā, priekšā un pakaļgalā! Veicīgi!

- Stāt! - uzsauca Ahābs. - Spēlēsim godīgu spēli, kaut ari mēs esam vājākie. Es būtu uzvilcis zibensnovedējus Andos un Himalajos, un visa pasaule būtu glābta, bet nost ar priekšrocībām! Liecies mierā, ser!

- Paskatieties uz augšu! - Starbeks iesaucās. - Tās ir svētā Elmsa ugunis[148], corpus sancti!

Visi rāju gali dega, vainagoti blāvām ugunīm, un trīs augstie masti, kuru smailēs uz zibensnovedēju trejzobjiem līpinājās pa trim baltām uguntiņām - visi trīs garie masti klusi liesmoja sēra piesātinātajā gaisā kā trīs gigantiskas vaska sveces altāra priekšā.

- Pie velna laivu! Velns to rāvis! - iesaucās Stabss tobrīd, kad trakojošs vilnis uzšļāca augšup zem paša mazās laiviņas, stipri piespiežot viņa roku, kad viņš mēģināja apmest laivai tauvu. - Pie velna! - taču, viņam virzoties atpakaļ pa klāju, augšup vērstais skatiens uzdūrās liesmiņām; tūlīt viņš pavisam citādā balsī iesaucās: - Svētais Elms, apžēlojies par mums visiem!

Jūrniekiem lāsti ietilpst ikdienišķajā runā; viņi lādas gan bez­vēja apmāktībā, gan vētrai zobos, viņi bārsta lamas no marsburu rājām, traukdamies virs putojošas jūras; turpretī visu savu brau­cienu laikā gaužām reti esmu manījis lādamies, kad ugunīgais Dieva pirksts skāris kuģi, kad Viņa "Mene, mene, tekel, upharsin" ticis iepīts vantīs un tauvās.

Kamēr šī blāvā uguns dega tur augšā, pār mulsuma pārņemto kuģa ļaužu lūpām nenāca ne vārds, tiem drūzmējoties ciešā bariņā uz baka, visu acīm spīdot bālajā, fosforescētajā gaismā kā tālīniem zvaigznājiem. Iezīmējoties šajā spokainajā apgaismojumā, milzīgais melnādainis Degū, gandrīz trīskārt pār­sniegdams savus īstos apmērus, likās esam tā melnā tūce, kas nule mētājusi zibeņus. Teštigo atņirgtajā mutē rēgojās balti haizivs zobi, dīvaina spīduma apņemti, it kā arī tiem galos kurtos svētā Elmsa ugunis, kamēr šajā pārdabiskajā gaismā tetovējumi uz Kvīkega miesas dega zilām, sātaniskām liesmām.

Taču šī aina izdzisa līdz ar bālajām liesmiņām augšā, atkal ietinot līķautā "Pekvodu" līdz ar ikvienu dzīvo dvēseli uz klāja. Pagāja kāds brītiņš, un Starbeks, iedams uz kuģa priekšgalu, kādam uzgrūdās. Tas bija Stabss.

- Ko tu domā tagad, cilvēk? Es dzirdēju tavu bļāvienu - tas vis nebija no dziesmas.

- Nē, nebija vis, es saucu, lai svētā Elmsa ugunis apžēlojas par mums visiem, un joprojām ceru, ka apžēlosies. Vai tad tās parādīs žēlastību tikai gariem ģīmjiem, bet zvigām žēlastības aptrūks? Palūk tik, mister Starbek - bet ir pārāk tumšs, lai skatītos. Paklausies: man šitā mastu galu uguns liekas laba zīme, jo šitie masti iesniedzas kravas telpās, kas būs pilnas līdz malām ar spermacetu; raugi, tas spermacets sūksies augšup pa mastiem kā sulas koka stumbrā. Tā gan, trīs mūsu masti būs trīs spermaceta sveces - tā ir tā labā zīme, ko redzējām.

Tobrīd Starbeks pamanīja Stabsa seju tumsā pamazām izgais­mojamies. Pavēries augšup, viņš iesaucās: - Paskat! Paskat! - Un atkal parādījās augstās, smailās liesmiņas, kuru bālganums likās vēl divkārt pārdabiskāks.

- Svētā Elmsa ugunis, apžēlojieties par mums visiem! - atkal iesaucās Stabss.

Grotmasta pakājē, tieši zem dublona un uguntiņām, Ahābam iepretī bija ceļos nometies parss, aizgriezis noliekto galvu projām no viņa, bet netālu nolīkušajās tauvās jūrnieki, kurus šis spīdums bija pārsteidzis, darbojoties ap rājām, spiedās kopā un zvāļojās kā sastindzis lapseņu spiets dārzā pie nokarena zara. Citi palika dažādās pozās nekustīgi kā stāvoši, soļojoši un skrie­noši Herkulānas skeleti, gluži kā klājā iemieti; taču visu acis lūkojās augšup.

- Tā, tā, ļautiņi! - sauca Ahābs. - Paskatieties un ielāgojiet labi, tā baltā uguns gaismo ceļu pie Baltā Vaļa! Dodiet man zibens­novedēja galu, es gribu just zibens pulsu, lai mans saplūst ar to; asinis pret uguni! Tā!

Un kapteinis pagriezās, cieši iežmiedzis kreisās rokas dūrē pēdējo zibensnovedēja posmu, atspiedis kāju pret parsu; lūkoda­mies augšup, izslējis labo roku, viņš stāvēja, iztaisnojies visā augumā ugunīgās trejzobju trīsvienības priekšā.

- Ak! Tu skaidrās uguns skaidrais gars, ko es pielūdzu šais jūrās kā kādreiz persieši, līdz tiku tevis apdedzināts, sakramentu pildot, tāpēc nēsāju rētu līdz šai dienai; tagad es tevi pazīstu, tu skaidrais gars, un zinu, ka īstenais tevis godināšanas veids ir izaicinājums. Nekāda mīlestība, nedz pielūgsme tevi neiežēlinās, pat naids liks tikai nogalināt, un visi ies bojā. Tas nav pārdrošs muļķītis, kas tagad stāv tavā priekšā. Man zināma tava netveramā bezvārdu vara, taču līdz pēdējam elpas vilcienam savā bēdpilnajā dzīvē es apstrīdēšu tirānisko, man uzmākto varu! Pa vidu perso­nificētam bezpersoniskajam te stāv personība. Lai tā būtu tikai punktiņš, lai no kurienes es nāku un lai kurp aiziešu, tomēr tajā laikā, kurā dzīvoju pasaulē, manī mīt ķēnišķīga būtne un apzinās savas valdnieka tiesības. Bet karš ir slimība, un naids nes nelaimi. Parādies savā necilākajā mīlestības veidolā, un es kritīšu ceļos, lai tevi skūpstītu; bet savā augstākajā izpausmē tu esi visaugstā vara, un, pat ja tu sūtīsi pretī veselu floti, līdz malām piekrautu pa­saulēm, ir kāds, kas paliks nemainīgi padevīgs. Tu, ak skaidrais gars, kas mani radīji no savas uguns, kā uzticams uguns bērns es dvašoju liesmas atpakaļ uz tevi.

(Pēkšņi atkārtojas zibens uzliesmojumi; deviņas liesmiņas uzšaujas vēl trīskārt augstāk; Ahābs kopā ar visiem citiem aizmiedz acis, cieši tām piespiedis labo roku.)

- Pazīstu tavu netveramo bezvārdu varu, - vai es neteicu? Nekas netika izrauts no manis ar spēku, un es nemetu prom to zibensnovedēju. Vari apžilbināt, bet es iešu taustīdamies. Vari sadedzināt mani, bet tad es kļūšu par pelniem. Pieņem šo naba­ga acu un aizvirtņu - roku cildinājumu. Es to nepieņemtu. Zibeņi staigā caur manu galvaskausu, acu āboli kvēlo un kaist; manas smadzenes ir sadauzītas, it kā galva būtu atdalījusies no rumpja un apstulbusi ripotu pa zemi. Ak vai! Bet arī akls es uzrunāšu tevi. Kaut gan tu esi gaisma, taču nāc no tumsas; es turpretī esmu tumsa, bet nāku no gaismas, nāku no tevis! Ugunī­gās bultas pierimst; atvērsim acis - tās redz, vai ne? Tur kuras ugunis! Ak augstsirdīgais! Tagad es slavināšu savu ciltskoku! Tu esi mans ugunīgais tēvs; kas ir mana maigā māte, es nezinu. Ak cietsirdi! Ko tu esi ar viņu izdarījis? Te glabājas mans noslēpums, bet tavs ir lielāks. Tu nezini, kā esi radies, tādēļ iedomājies, ka esi bez aizmetņa; tu nezini savu izcelšanos, tādēļ sevi apzinies bez sakuma. Es zinu par sevi to, ko tu par sevi nezini, ak visvarenais! Aiz tevis, tu skaidrais gars, ir kaut kas bezkrāsains, kam visa tava mūžība ir tikai laika sprīdis, viss tavs radītspēks ir tikai mehāni­ka; caur tevi, tavu liesmaino būtību, manas apdegušās acis saska­ta to neskaidri. Ak, bezpajumte uguns, mūžīgā vientule, arī tev ir sava bezvārdu mīkla, sava nedalīta sāpe. Te atkal reiz lepnās mokās es redzu savu tēvu. Šaujies, šaujies augšup un nolaizi debe­sis! Es uzšaušos kopā ar tevi, es degu līdz ar tevi, es labprāt sakus­tu ar tevi; izaicinādams es pielūdzu tevi!

- Laiva, laiva! - iesaucās Starbeks. - Uzlūkojiet savu laivu, kaptein!

Ahāba harpūna, kas bija izkaldināta Pērta smēdē, visu laiku atradās labi redzamā žāklī, tā bija pamatīgi piestiprināta laivas priekšgalā; taču vilnis, izsitot laivai dibenu, bija norāvis no tās ādas maksti, un tagad no smailā tērauda asmens gala nāca vienmē­rīga, bālgana, žuburaina uguns. Harpūnai tā klusi liesmojot kā čūskas dzelonim, Starbeks saķēra Ahābu aiz rokas.

- Dievs, pats Dievs ir pret jums, vecais, apvaldieties! Šis ir nelāgs brauciens! Slikti sākts un slikti turpinās! Ļaujiet man brasēt rājas, kamēr vēl laiks, vecais, un dosimies mājās ar ceļavēju, lai sāktu citu braucienu, kas būtu veiksmīgāks par šo!

Padzirdējusi Starbeka teikto, šausmu pārņemtā komanda tūdaļ metās pie brasēm, kaut gan augšā vairs nebija palikusi neviena bura. Kādu brīdi likās, ka jūrnieki ir vienisprātis ar šo domu; to skaļi izsacīja kapteiņa palīgs, atskanēja tādi kā dumpī­gi izsaucieni. Taču Ahābs, nometis uz klāja zibensnovedēja posmu un pakampis liesmojošo harpūnu, kā lāpu savicināja to virs jūrnieku galvām, apzvērēdams, ka izdurs cauri to pirmajam, kas pieskartos virves galam. Kapteiņa izskata pārbiedēti, bet vēl vairāk viņa rokā liesmojošā duramā bīdamies, jūrnieki bailēs atkāpās, bet Ahābs ierunājās atkal: - Jūs visus saista zvērests - nomedīt Balto Vali, tāpat tas saista arī mani; bet vecajam Ahābam

Ahābam ir saistīta gan sirds, gan dvēsele, gan miesa, gars un visa dzīve. Lai jūs uzzinātu, kādā taktī sitas mana sirds, skatieties: tā es izdvešu pēdējo nedrošību!

Un ar vienu pašu dvašas pūtienu viņš nodzēsa liesmu.

Kā negaisa laikā klajā laukā ļaudis steidz projām, bīdamies atrasties blakām milzīgai, vientuļai gobai, jo pats tās augstums un diženums dara to jo bīstamu tāpēc, ka tā ir ērts mērķis zibeņ- bultām, tā pēc Ahāba pēdējiem vārdiem daudzi metās no viņa projām, apjukuši un nobijušies.