Mobijs Diks jeb Baltais valis

4. nodala VATĒTĀ SEGA

Pamodies no rīta līdz ar ausmu, atklāju, ka mani visai vēlīgi un aizgadnieciski apņēmusi Kvīkega roka. Varētu nodomāt, ka esmu viņam pielaulātā sieva. Vatētā sega bija sašūstīta no lupatām - no liela daudzuma mazu kvadrātiņu un trīsstūrīšu visvisādās krāsās; šī roka, viscaur klāta tetovētiem rakstiem kā nebeidzamiem Krētas labirintiem; turklāt nebija divu raksta elementu vienādā toni - es domāju, tam par iemeslu varētu būt nevienmērīgs iede­gums, jūrā krekla piedurknes uzlokot te augstāk, te zemāk, - šī pati roka, es teiktu, visvairāk pasaulē līdzinājās mūsu lupatsegai. Tiešām gan, rokai guļot uz segas, ar pūlēm varēju to atšķirt - krāsas bija sajaukušās kopā, un tikai pēc smaguma un spiediena pamanīju, ka Kvīkega roka mani apskāvusi.

Jušana bija neparasta. Ar jūsu atļauju mēģināšu to aprakstīt. Kad biju vēl bērns, atminos piedzīvojis kaut ko līdzīgu; vai tas bija īstenībā vai pa sapņiem, es nekad neesmu varējis izprast. Pats notikums bija šāds: man gadījās pastrādāt blēņas - domājams, ka mēģināju pa skursteni izrāpties uz jumta, jo pirms dažām dienām biju redzējis tā darām mazo skursteņslauķi; un mana pamāte, kas šāda vai tāda iemesla dēļ vienmēr mēdza mani iepērt vai sūtīt gulēt bez vakariņām, - pamāte aiz kājām izvilka mani no dūmvada un vēlēja likties gultā, kaut gan bija tikai divi pēc pusdienas, turklāt vēl divdesmit pirmajā jūnijā, mūsu puslodes visgarākajā dienā. Es jutos drausmīgi, bet uz palīdzību cerēt neredzēju jēgas; vilkos augšā pa kāpnēm uz savu mazo kabūzīti trešajā stāvā, izģērbos, cik lēni vien varēdams, lai nosistu laiku, un ar smagu nopūtu palīdu zem segas.

Es gulēju un skumīgi lēsu, ka jāpaiet vēl kādām sešpadsmit stundām, līdz drīkstēšu gaidīt augšāmcelšanos. Sešpadsmit gultā pavadītu stundu! Man sāka sāpēt mugura jau no šīs domas vien. Bez tam vēl bija tik gaišs, saule spīdēja iekšā pa logu, no ielas varēja dzirdēt atsperratu rīboņu, un visā mājā skanēja priekpilnas balsis. Es jutos aizvien sliktāk un sliktāk, līdz beidzot cēlos augšā, apģērbos, klusītēm vienās zeķēs nolavījos lejā pa kāpnēm, uzmeklēju pamāti, negaidot metos viņai pie kājām un ņēmos lūgties sevišķu lab­vēlību - iemizot mani par nepaklausību, būdams gatavs paciest visu ko, lai tikai nebūtu tik neizturami ilgi jāguļ gultā. Bet viņa bija vislabākā un apzinīgākā no pamātēm, vajadzēja vien man vilkties uz savu kabūzi atpakaļ. Tur es novalstījos bez miega vairākas stundas, juzdamies neciešamāk nekā jebkad vēlāk, pat vislielākajās nelaimēs, kādas mani piemeklējušas. Beigu beigās laikam biju ieslīdzis mur­gainā nomiedzī; un, lēnām mostoties no tā - pa pusei vēl snaudā es atvēru acis, kad mana pirmāk saules pielietā istaba grima no ārpasaules uzplūdušajā tumsā. Pēkšņi es jutu drebuļus pārskrienam pār visām miesām; nebiju neko ne redzējis, ne dzirdējis, bet jutu savā rokā kādu bezmiesīgu roku. Mana roka gulēja uz segas, un kāds bezvārda, bezveida gars, klusa būtne, kam piederēja šī roka, ko jutu savējā, bija mēmi apmeties uz manas gultas malas. Bezgala ilgi, kā likās, gadsimtiem un atkal gadsimtiem es gulēju, sastindzis neizsakāmās šausmās, nespēdams atraut roku, turklāt apzinādamies, ka pietiktu to kaut mazlietiņ pakustināt, lai drausmīgā apmātība pazustu kā nebijusi. Galu galā šī sajūta nemanot no manis atkāpās, bet, no rīta pamodies, es to tūdaļ nodrebēdams atsaucu atmiņā. Un vairākas dienas, nedēļas un mēnešus pēc tam mokoši mēģināju noslēpumu izskaidrot. Nudien, es vēl tagad reizumis lauzu galvu par to.

Un tā, ja atmestu drausmīgās izbailes, manas jušanas tobrīd, kad sajutu pārdabisko roku savējā, rādījās visai līdzīgas šīm te, kuras pārdzīvoju, pamostoties un atklājot, ka Kvīkega pagāniskā roka mani apskāvusi. Bet pamazām, pagājušās nakts notikumiem citam pēc cita ataustot prātā, es sapratu sava stāvokļa smieklīgumu, lai kā es mēģināju nostumt nost roku un pārraut šādu jaunlaulāto apkampienu, viņš pat netaisījās mosties un turēja mani cieši apskautu; it kā vienīgi nāve vairs spētu mūs šķirt. Es mēģināju viņu pamodināt: - Kvīkeg! - bet stipra krākšana bija vienīgā atbilde. Tad es pagriezos uz sāniem, gluži kā ar sakām kaklā, un piepeši sajutu vieglu skrāpējumu. Pacēlis segu, ieraudzīju mežonim pie sāna guļam viņa tomahauku, gluži kā mazuli ar smailu ģīmīti. "Tad ta jocīga būšana, no tiesas!" es nodomāju. "Tu guli te, svešā mājā, gaišā dienas laikā kopā ar kanibālu un tomahauku!" - Kvīkeg! Dieva dēļ, Kvīkeg! Mosties!

Beidzot, locīdamies, cik spēdams, un nepārtraukti skaļi kurnē­dams pret šiem jaunlaulāto apkampieniem nevietā, izdabūju no viņa kaut kādus nesaprotamus ņurdienus; drīz vien viņš aizvāca roku, nopurinājās līdzīgi ņūfaundlendietim pēc peldes, uzslējās gultā sēdus - stīvi, kā slotaskātu norijis, blenza manī un bolīja acis, itin kā nesaprastu, kā esmu te iekļuvis, kaut gan nenoteikta, aizplīvurota atmiņa par mani pamazām atausa viņa skatienā. I'a to laiku es gulēju, mierīgi lūkodamies viņā bez kādām bažām, un izmantoju izdevību pamatīgi izpētīt tik dīvainu būtni. Galu galā viņš, kā rādās, sāka izprast savu gultasbiedru, samierināties un piejaucēties - izlēca no gultas, lai ar zīmēm un izsaucieniem liktu saprast, ka ir gatavs, ja man būtu tāda vēlēšanās, savīkšties pirmais un ļaut man ģērbties vientulībā, atstājot istabu manā rīcībā.

Domāju gan, Kvīkeg, ka šajos apstākļos tas bija visai cilvēcīgs sakums; patiesībā šiem mežoņiem piemīt iedzimts smalkums. Sakiet, ko gribat, tas ir apbrīnojami, cik viņi var būt izmeklēti pieklājīgi. Es tik slavinoši atsaucos par Kvīkegu tādēļ, ka viņš izturējās pret mani tik laipni un pretimnākoši laikā, kad es pats uzvedos ne visai smalki: pētīju viņu, gultā guļot, novēroju katru kustību, viņam ģērbjoties, — šajā reizē ziņkārība ņēma virsroku pār smalkjūtību. Jo tādu cilvēku kā Kvīkegs katru dienu vis negadās redzēt - viņš un viņa paradumi pelna, lai tos izpētītu ar vislielāko rūpību.

Ģērbties viņš sāka no augšas, uzliekot galvā diezgan augsto bebrādas cepuri, un pēc tam, bikses vēl neuzvilcis, ņēmās dzīt rokā tupeles - kālab, debesu pērkoni, viņš to darīja, es neņemos teikt, bet pēc brītiņa viņš ar cepuri galvā un apaviem rokā palīda zem gultas; tur, pēc smagajiem elpas vilcieniem un stenēšanas spriežot, viņš rūpīgi vilka kurpes kājas; kaut gan neesmu dzirdējis par tādiem priekšrakstiem, pēc kuriem cilvēkam būtu jāpaliek vienatnē, apaujot kajas. Bet Kvīkegs, vai zināt, bija būtne tādā kā starp­stadijā - ne īsti kāpurs, ne tauriņš. Viņš bija civilizēts tieši tik daudz, lai izrādītu savu mežonību visdīvainākajos veidos. Viņa izglītība nebija pabeigta. Viņš vēl tikai mācījās. Ja viņš nebūtu jau nedaudz civilizēts, droši vien vispār neapgrūtinātu sevi ar kurpēm; turpretī ja viņš joprojām nebūtu mežonis, nemūžam neiedomātos apaut kājas zem gultas. Galu galā viņš izlīda no pagultes ar samī­cītu un pār acīm nobrukušu cepuri, pēc tam kliboja pa istabu čīkstēdams un grabēdams, laikam gan nebūdams necik apradis ar apaviem, turklāt mitrās un sakrunkotās vēršādas tupeles droši vien nav šūtas pēc mēra un šajā nemīlīgajā, saltajā rītā visdrīzāk mokoši spiež un rīvē viņam kājas.

Redzēdams, ka logam priekšā nav aizkaru, bet no mājas šaurās ieliņas otrajā pusē lieliski pārskatāms viss mūsu istabiņā notiekošais, turklāt Kvīkegs, kas staigāja apkārt vienās tupelēs un ar cepuri galvā, izskatījās visai atbaidoši, es mēģināju viņu, cik vien varēju sapro­tami pierunāt, lai kaut cik pasteidzina savest sevi kārtībā, apvelk bikses, - jo ātrāk, jo labāk. Viņš paklausīja un ķērās pie mazgāšanās. Šajā rīta stundā katrs kristietis būtu vispirms nomazgājis seju; toties Kvīkegs, man par brīnumu, aprobežojās ar to, ka noskaloja krūtis, plecus un rokas. Pēc tam uzģērba vesti, paņēma cietu ziepju gabalu no lādes, kas kalpoja par mazgājamo galdiņu, apslapināja seju un sāka ieziepēt. Es stāvēju un skatījos, no kurienes tiks izvilkts bārdas nazis. Tad viņš paņēma harpūnu no kakta gultas galā, noskrūvēja garo koka rokturi, atsedza asmeni, ar to vairākkārt pārvilka pār savas kurpes pazoli un, nostājies pretī spoguļa lauskai, sāka veicīgi skūties vai, pareizāk sakot, harpunēt sev vaigus. Domāju gan, Kvīkeg, ka tu vareni izmantoji Rodžera firmas labākos asmeņus. Vēlāk es vairs tik ļoti nebrīnījos, uzzinājis, no cik augstvērtīga tērauda izgatavo harpūnas un cik neiedomājami asi tiek uzasināti to garie, taisnie asmeņi.

Kvīkega tualetes atlikusi daļa drīz vien tika pabeigta, un viņš celi devās laukā 110 istabas, ietērpies garā loča apmetnī, nesdams rokā harpūnu kā maršala zizli.