Mobijs Diks jeb Baltais valis

30. nodaļa pĪpe

Kad Stabss bija nozudis, Ahābs kādu brītiņu stāvēja, pārliecies pār borcu, pēc tam, kā pēdējā laikā paradis, pasauca sardzes vīru un aizsūtīja to pēc kaulā grieztā krēsla un pīpes. Aizdedzis pīpi pie luk­tura un nolicis sēdekli vēja pusē uz klāja, viņš apsēdās un aizpīpēja.

Seno vikingu laikos jūras mīļotāju dāņu karaļu troņi, kā liecina nostāsti, tikuši izgatavoti no narvaļa ilkņiem. Kā gan lai šobrīd uzlūkotu Ahābu tā sēžam uz kaula trijkāja, neiedomājoties par karaļvaru, ko viņš pārstāvēja? Jo Ahābs taču bija klāju hans, jūras ķēniņš, Leviatānu pavēlnieks.

Kādu laiku biezi dūmi ik pa brīdim nāca no viņa mutes biežiem, steidzīgiem mutulīšiem, kurus vējš nesa atpakaļ viņam sejā. "Kā tā?" viņš sacīja pats sev, izņēmis pīpi no mutes. "Pīpēšana vairs nespēj mani nomierināt. Ak vai, mana pīpe! Kā rādās, man klajas smagi, ja pat tavs mierinājums vairs nelīdz. Esmu te, lai nopūlētos, ne sava prieka pēc, bet neprātojot pīpēju pret vēju tādiem nervoziem grūdieniem kā mirstošs valis izgrūž pēdējās ūdens strūklas - visspēcīgākās un izmisīgākās. Ko lai daru ar šo pīpi? Tā paredzēta, lai mierpilnā klusumā savītu baltas dūmu grīstes virs baltiem, zīdainiem matiem, ne tādām cietām, pelēkām dzelzs plūksnām kā manējie. Es vairs nepīpēšu!"

Viņš iesvieda degošo pīpi jūrā. Uguntiņa nočūkstēja, ieslīdē­dama vilnī; vēl mirklis - un kuģis jau slīdēja pāri tai vietai, kur grimstošā pīpe bija atstājusi burzgulīšus. Ar cepuri uz acīm Ahābs atkal zvāļodamies soļoja pa klāju.