Mobijs Diks jeb Baltais valis

12. nodaļa BIOGRĀFISKĀ

Kvīkegs bija Kokovoko salas iedzimtais; šī sala atrodas tālu, dienvidrietumpusē. Tā nav atzīmēta nevienā kartē, jo īstie stūrīši tajās nemēdz būt atrodami.

Būdams nule kā izšķīlies mežonēns un brīvi skraidīdams apkārt pa dzimtajām birzīm salmu priekšautiņā, kuru lūkoja apgrauzt viņu apstājušās kazas, it kā viņš būtu zaļa atvasīte - jau tad Kvīkegs savas godkārās dvēseles dziļumos izjuta vēlmi tuvāk aplūkot kristiešu pasauli, neapmierinoties ar divu triju tur piestājušo vaļu medību kuģu apskati. Viņa tēvs bija virsaišu Virsaitis, kungs un ķēniņš; tēvocis bija Virspriesteris; no mātes puses viņš varēja palepoties ar krustmātēm, neuzvaramu karotāju sievām. Tādējādi viņa dzīslās ritēja augstvērtīgas, patiešām karaliskas asinis; kaut gan baidos, ka tās bēdīgā kārtā samaitāja cilvēkēdāja tieksmes, kuras viņš varēja brīvi apmierināt savās jaunajās dienās.

Reiz tēva pārvaldīto līci apciemoja kuģis no Saghārboras, un Kvīkegs prasījās līdzi uz kristiešu zemi. Taču kuģa komanda bija pilna skaitā un viņa lūgumi neatrada dzirdīgas ausis, pat karaliskā tēva ietekme neko nespēja mainīt. Tomēr Kvīkegs nozvērējās panākt savu. Viens savā kanoe laiviņā viņš aizīrās līdz tālam šaurumam, caur kuru bija jāiziet kuģim, kad tas pametīs salu. Gar šauruma vienu pusi stiepās koraļļu rifs, gar otru - zemesstrēle, biezi apaugusi mangrovēm, kas lida ārā ne tikai no zemes, bet ari no ūdens. Kvīkegs paslēpa savu laiviņu, novietodams to ar priekšgalu pret jūru šajā biezokni, un apsēdās laivas pakaļgalā, turēdams rokā airi; kad kuģis slīdēja garām, viņš zibenīgi pieirās tam klāt, pieķērās pie borta, ar vienu kājas spērienu apgāza un nogremdēja laiviņu, uzkāpa uz klāja, izstiepās tur visā garumā un ieķērās dzelzs gredzenā, nozvērēdamies neatlaist rokas pat tad, ja viņu cirstu gabalos.

Veltīgi kapteinis draudēja izsviest viņu pār bortu, velti vēzēja cirvi virs viņa kailajām rokām; Kvīkegs bija valdnieka dēls, un Kvīkegs palika nelokāms. Viņa izmisīgās drosmes uz­veikts, pārsteigts no tik negantas vēlēšanās redzēt kristīgo pasauli, kapteinis visbeidzot apžēlojās, atļaudams palikt uz kuģa un justies kā mājās. Taču šis augstdzimušais jaunais mežonis, jūras Velsas princis, netika skatījis kapteiņa kajīti ne tuvu. Viņu novietoja pie citiem kuģiniekiem un padarīja par vaļu med­nieku. Līdzīgi caram Pēterim, kas ar prieku strādāja galdniek- darbus svešzemju kuģu būvētavās, Kvīkegs nenievāja nevienu, pat ne pašu necilāko darbu, ja vien tas viņam deva iespēju apgaismot savu tautiešu tumšos prātus. Jo, kā viņš man atzinās - dvēseles dziļumos viņu vadījusi arī svētīga vēlme kristiešu vidū apgūt dažādas mākas, lai darītu savu tautu laimīgāku; vēl vairak - lai darītu to labāku, nekā tā bijusi. Bet, ak vai! Vaļu mednieka dzīve drīz vien pārliecināja viņu, ka ari kristieši var būt nožēlojami un zemiski; pat nesalīdzināmi nožēlojamāki un zemiskāki par jebkuru pagānu, viņa tēva pavalstnieku. Kad beidzot viņš nokļuva Saghārborā un redzēja, kā jūrasbraucēji tur uzvedas, bet pēc tam, ticis līdz Nantaketai, novēroja, par ko viņi izdod savu nopelnīto naudu arī šajā pilsētā, nabaga Kvīkegs atmeta visam ar roku. Viņš nodomāja, ka ļaunums šajā pasaulē mitinās jebkuros platuma grādos un labāk tomēr nomirt kā pagānam.

Tā notika - viņš, savā sirdī būdams pārliecināts elku pielū­dzējs, dzivoja kristiešu vidū, nesāja tādas pašas drēbes kā tic un mēģināja runāt viņu mēlē. Tādēļ arī visas šīs viņa dīvainības, kaut gan bija pagajis jau labs laiciņš kopš aiziešanas no mājām.

Pēc iespējas smalkjūtīgi pavaicāju, vai Kvīkegs nedomā doties atpakaļ un kronēties par valdnieku; šobrīd viņš varētu būt gandrīz vai pārliecināts, ka viņa tēvs jau miris, pēc visiem rēķiniem būdams stipri gados. Viņš atbildēja, ka nē - vēl ne, un piemetināja, ka baidās, vai kristietība, pareizāk sakot, kristieši, nav viņu samaitājuši, padarot necienīgu kāpt tēva tīrajā un neapgānītajā tronī, kur pirms viņa jau sēdējuši trīspadsmit pagānu valdnieki. Taču kaut kad - viņš sacīja - noteikti gribētu atgriezties. Tiklīdz jutīšot sevi attīrītu no grēkiem. Bet pagaidām esot nodomājis pakuģot apkārt un palūkoties, kā izskatās visi četri okeāni. Viņu esot izmācījuši par harpunētāju, un tagad šis atskabargainais dzelzis viņam būšot sceptera vietā.

Es taujāju, kādi varētu būt mežoņa nodomi tuvākajai nākotnei. Viņš atteica, ka atkal došoties jūrā, pildīdams savu pierasto amatu. To dzirdot, paziņoju, ka arī es esmu nodomājis doties vaļus medīt, paskaidrodams, ka gatavojos šajā nolūkā doties uz Nantaketu - visdaudzsološāko ostu jaunizceptam vaļu medniekam, piedzīvojumu meklētājam. Viņš tūdaļ nolēma pavadīt mani līdz šai salai, pieteikties darbā uz tā paša kuģa, tikt ar mani vienā laivā, vienā sardzes maiņā, pie viena galda - īsi sakot, dalīties ar mani liktenī, lai mēs varētu, rokās saķērušies, droši smelt no visa, ko mums priekšā cels Vecā un Jaunā pasaule. Es ar prieku piekritu - pat neņemot vērā to patikšanu, kādu tagad pret viņu izjutu, Kvīkegs bija vēl arī pieredzējis harpunētājs un tātad neatvietojams biedrs jūras braucienā tādam kuģotājam kā man, jo es biju pilnīgi nepieredzējis, vaļu medību noslēpumus nepār­zinādams, jebšu biju pazīstams ar jūrām tiktāl, cik tās var būt iepazinis jūrnieks no tirdzniecības kuģa.

Beidzis savu stāstījumu un ievilcis pēdējo dūmu no savas pīpes, Kvīkegs mani apskāva, piespiezdams savu pieri pie ma­nējas, pēc tam mēs nodzēsām gaismu un drīz vien cieši gulējām, atrāvušies viens no otra - katrs savā gultas pusē.