Mobijs Diks jeb Baltais valis

3. nodaļa MĀJVIETA "VALZIVS STRŪKLAKA"

Ienākot mājvietā "Valzivs strūklaka" ar smailo čukuru, jūs nokļūstat zemā un plašā telpā ar veclaicīgiem koka paneļiem apšūtām sienām; tā atsauc atmiņā sagrabējuša spoku kuģa klāju. Pie vienas sienas karājas milzīga eļļas glezna, tiktāl nomelnējusi un izdzisusi, ka jūs, aplūkojot to šajā nespodrajā iešķērsajā gaismā, tikai pec ilgas un pamatīgas pētīšanas, atgriežoties pie tās atkal un atkal, kā arī izvaicājot kaimiņus, beigu beigās sākat saprast, kas tajā attēlots. Ēnu un tumsas tur ir tik daudz, ka pirmajā mirklī jūs iedomājaties skatām jauna, daudzsološa mākslinieka darbu, kurā attēlots sabats tajos laikos, kad Jaunanglija mudžēja no raganām. Taču pēc ilgām un garām pārdomām un atkārtotas iedziļināšanās, it īpaši pēc tam, kad attopaties atvērt mazo lodziņu pretī ieejas durvīm, jūs galu galā secināt, ka šī ideja, lai cik bezjēdzīga, tomēr nav gluži bez pamata.

Bet visvairāk jūs mulsina tin pārsteidz kaut kāda gara, lokana, draudīga, melna masa, kas izplūdusi pašā gleznas centrā virs trim iezilganām, neskaidrām perpendikulārām līnijām, peldošām neiz­protamā putojošā virpulī. Plūstoša, kūstoša, valkana glezna, tik tiešām spējīga nervozāku cilvēku novest līdz ārprātam. Un tajā pašā laikā tur ir kaut kas netverams, tikai pa pusei nojaušams, kāds neiedomājams diženums, kas jus pievelk vēl un vēlreiz, līdz jūs neapzināti apsolāt pats sev noskaidrot, ko īsti šis lieliskais gleznojums nozīmē. Reizi pa reizei jums prātā iešaujas spoža, bet - ak vai! - maldīga doma. - Tā ir Melnā jūra vētrainā pusnaktī. - Tas ir četru pamatelementu pretdabisks cīniņš. - Tas ir vēja nopostīts tīrelis. - Tā ir Hiperborejas16 ziemas ainava. - Tā ir ledus iešana Laika upes ledainajā straumē. Bet visas šīs iedomas atkāpjas, sastopot šo kaut ko gleznas vidusdaļā. Ja vien izdotos izprast TO, tad viss pārējais tūdaļ kļūtu skaidrs pats no sevis. Bet pagaidiet; vai tikai tas neatgādina gigantisku zivi? Varbūt pašu Leviatānu1 ?

Īstenībā mākslinieka iecere, pēc manām domām, kā arī pēc vairāku padzīvojušu cilvēku ieskatiem, ar kuriem tiku par šo lietu runājis, varētu būt šāda. Gleznā attēlota vētra pie Hornas raga un grimstošs kuģis, no kura vairs redzami tikai trīs kailie masti; satra­cināts valis mēģina lēkt tam pāri un ir ticis iemūžināts šausmīgajā mirklī, kad nupat, nupat uzdursies uz mastiem kā trim iesmiem.

Pretējā siena bija visgarām apkarināta ar mežoņu izgrezno­jumiem, rungām un šķēpiem. Daži no tiem bija bagātīgi rotāti spīdīgiem zobiem, kas izskatījās pēc kaulu zāģiem; citus greznoja pušķi no cilvēku matiem; viens rīks bija sirpjveidīgs, ar milzīgu liku rokturi, un atgādināja loku, kādu no svaigi pļautās zāles veido izkapts ar garu asmeni. Jūs nodrebināties, to uzlūkodami, un brīnāties, kads negants mežonis cilvēkēdājs pļāvis savu drausmīgo pļauju ar šo ieroci. Turpat blakus karājas arī veci, sarūsējuši vaļu duramie un harpūnas, visi kā viens saliekti un salauzti. Daži ieroči kļuvuši leģendāri. Lūk, ar šo te, kādreiz tik garo un taisno, bet šimbrīžam neganti saliekto un savīto duramo pirms pussimt

11 I liperboreja - pēc seno grieķu ticējumiem - teiksmaina ziemeļzeme, tālāk par Boreju. (Tulk. piezīme.)

' Leviatāns - bībelisks jūras nezvērs. (Tulk. piezīme.) gadiem Nātans Sveins nogalējis piecpadsmit vaļus laikā no saules lēkta līdz rietam. Bet šī te harpūna - tā tagad tik ļoti līdzinās korķu viļķim - reiz tapa izmesta kaut kur pie Javas un aizpeldēja projām, ieķērusies mugurā valim, kas pēc gadiem tika nogalināts pie Blanko raga. Harpūna bija iedūrusies astē un līdzīgi adatai cilvēka ķermeni veikusi kādas četrdesmit pēdas garu ceļu līdz skaustam, kur tika atrasta iestrēgusi.

Šķērsojot krēslaino priekštelpu un izejot cauri zemai, velvētai ejai, kas senākos laikos varbūt bijusi varens dūmvads vairākiem pavardiem, jūs nonākat viesistabā. Šī vieta ir vēl tumšāka, ar tik pamatīgām sijām zemu virs galvas un vecu nelīdzenu dēļu grīdu, ka jūs tīri viegli varat iztēloties sevi veca kuģa starpklājā, jo sevišķi tādā vētrainā naktī kā šī, kad vecais šķirsts neganti zvārojas, līdzīgā nostūrī noenkurojies.

Pie vienas sienas stāvēja garš, zems, rifveidīgs galds, apkrauts saplaisājuša stikla kastēm, pilnām noputējušu retumu, kas savākti kopā no plašās pasaules nomaļākajiem nostūriem. Istabas tālākajā kaktā iezīmējās tumsnējs caurums - bufete, īstas vaļa galvas rupjš atdarinājums. Lai cik dīvaini neliktos, patiešām izrādījās, ka tas ir milzīgs arkveidīgs vaļa žokļa kauls - tik augsts, ka gandrīz vai ar karieti varētu izbraukt tam cauri. Iekšpusē atradās apdrupuši plaukti, visgarām apkrauti veclaicīgām karafēm, pudelēm un blašķēm. Šajos visēdājos žokļos kā otrs Jona (tā viņu arī dēvēja) rosījās sīks, krunkains večuks, kas jūrniekiem par viņu pašu naudu dārgi tirgoja dzēruma trakumu un nāves zāles.

Tās bija atbaidošas glazēs, kurās viņš pildīja savu nāvekli. No ārpuses gluži kā cilindri, bet iekšpusē zaļais stikls viltīgi sašauri- nājas pret glāzes apakšu. Rupji iegravēti paralēli meridiāni apjoza šos laupītāju kausus. Iepildīt līdz šai atzīmei maksās peniju; līdz tai tur - jau peniju vairāk, un tā, līdz glāze pilna - Hornas raga mēriņš, kuru var norīt vienā malkā par vienu šiliņu.

Ienākot šajā telpā, es ieraudzīju vairākus jaunus jūrniekus sēžam ap galdu un nespodrajā gaismā aplūkojam aizjūras gliemežnīcas un zivju zobus. Sameklēju saimnieku un, izteicis viņam savu vēlēšanos noīrēt istabu, dzirdēju atbildi, ka mājvieta esot pilna - nevienas neaizņemtas gultas. - Bet pagaidiet, - viņš piemetināja, piesitis sev pie pieres, - jums taču nebūs nekas pretī gulēt kopā ar vienu harpunētāju? Kā rādās, jūs taisāties medīt vaļus, tad jau jums vajadzētu pieradināties pie tādas kārtības.

Sacīju viņam, ka man nepatīk gulēt ar kādu vienā gultā; lai piekristu, man jāapskatās, kas par cilvēku ir šis harpunētājs; ja nu saimniekam tik tiešām nebūtu nekā cita, ko piedāvāt un izrādītos, ka harpunētājs ir daudzmaz pieņemams, tad ar mīļāku prātu, nekā blandīties apkārt pa svešu pilsētu tādā drēgnā nakti, es būtu ar mieru gulēt zem vienas segas ar jebkuru godīgu cilvēku.

- Tā jau es domāju. Tad viss kārtībā, sēdieties taču. Un vakariņas? Jūs taču gribat vakariņas? Tās tūdaļ būs gatavas.

Es apsēdos uz veca koka sēdekļa, ko rotaja griezumi tāpat kā Beterijskvēra solus. Sēžamā viņā galā deviņos līkumos bija saliecies apcerīgi noskaņots jūras vilks, plati iepletis kājas, tas cītīgi apstrā- daja solu ar kabatas nazi. Viņš iemēģināja roku, lai attēlotu pilnās burās traucošu kuģi, bet, manuprāt, sekmes gan bija visai vājas.

Beigu beigās mūs - četrus vai piecus cilvēkus - aicināja ieturēt maltīti blakusistabā. Tur valdīja tāds aukstums kā Islandē, pavards nebija kurināts, pēc saimnieka vārdiem, viņš to nevarot atļauties. Vienīgi divas tumšas tauku sveces līpinājās vītos svečturos. Mums nācās cieši aizpogāt vamžus un pussastingušiem pirkstiem celt pie lupām krūzītes ar verdošu tēju. Taču ēdiens bija lielisks - ne tikai kartupeļi ar gaļu, bet ari ķiļķeni, augstā debess! Ķiļķeni vakariņās! Jauns cilvēks zaļa lietusmētelī visnotaļ sirdīgi uzklupa ķiļķeniem.

- Manu zēn! - saimnieks aizrādīja. - Kā rādās, tu šonakt murgosi.

- Saimniek, - es čukstus pajautāju, - vai šis gadījumā nav mans vaļu mednieks?

- Nē, nē, - viņš atbildēja, velnišķīgi smīkņādams, - tas ir melnīgsnējs, labi noaudzis! Tāds ķiļķeniem ne virsū neskatās un ēd tikai bifštekus, turklāt asiņainus.

- Gatavais velns, - es teicu, - bet kur tad viņš ir? Tepat?

- Viņam drīz jābūt klāt, - skanēja atbilde.

Es vairs neko nevarēju grozīt, taču pamazām sāku just neuz­ticību pret šo "melnīgsnējo, labi noaugušo" harpunētāju. Drošs paliek nedrošs, nolēma - ja mums patiesi vajadzēs gulēt kopa, jāpagaida, līdz viņš izģērbjas un ielien gultā pirms manis.

Vakariņas bija galā, visa sabiedrība atgriezās viesistabā, un es, nezinādams, ko iesākt, nolēmu pavadīt atlikušo vakara daļu, vērojot pārējos.

Pēkšņi izdzirdējām ārpusē kņadu, kas tuvojās. Saimnieks pielēca kājās un iesaucās: - Tā ir "Vētrasputna" komanda! Es redzēju ziņojumu par viņu pārrašanos pēc triju gadu brauciena - ar pilnu kuģi. Urā, zēni, tūdaļ mēs dabūsim zināt, kas jauns Fidži salās!

Jūrnieku zābaku klaudzoņa jau bija dzirdama priekšnamā; durvis tika atrautas vaļā, un iekšā iebruka vesels bars mežonīgu jūras vilku. Pinkainajos puskažokos, galvas vilnas šallēm aptinuši, vienās skrandās un ielāpos, lāsteku pilnām bārdām tie atgādināja uzbrūkošus Labradoras lāčus. Nupat nokāpuši no kuģa, un šī ir pirmā māja, kur tie iegriežas. Nav ko brīnīties, ka atnācēji devās taisnā ceļā uz vaļa muti - bufeti, kur mazais, krunkainais Jona tūdaļ pakalpīgi pildīja viņu glāzes līdz malām. Kāds pažēlojās, ka esot apaukstējies, un šim gadījumam Jona sajauca viņam piķveidīgu džina un melases maisījumu, ieteikdams šo līdzekli kā visspēcīgu jebkādu saaukstēšanās un kataru gadījumos, lai tie būtu nezin cik ielaisti, saķerti pie Labradoras vai arī kāda aisberga vēja pusē. Šis šķidrums viņiem ātri vien sakāpa galvā, kā tas mēdz nolikt pat ar visrūdītākajiem žūpām, nule kā krastā nokāpušiem, un viņi sāka trokšņaini kluburot apkārt.

Lobrīd ievēroju vienu no viņiem turamies savrup; kaut gan viņš, ka likās, nevēlējās traucēt biedru jautrību, rādot atturīgu seju, tomēr trokšņoja mazāk nekā citi. Šis vīrs tūdaļ mani ieinteresēja; vēlāk jūras dievi lēma viņam kļūt par manu ceļabiedru (gan tikai par pasīvu līdzdalībnieku, ciktāl šis stāstījums sniedzas), un es mēģināšu viņu šoviet mazliet aprakstīt. Viņš bija pilnas sešas pēdas garš, vareniem pleciem un krūškurvi kā ūdenslīdēju zvanu. Laime redzēt tādu spēkavīru man nav bieži uzsmaidījusi. Viņa seja bija iedegusi tumša, baltie zobi pretstatā ar to spīdēja apžilbinoši, bet acu ēnainajos dziļumos uzpeldēja kādas atmiņas, kas nelikās viņu iepriecinām. Pēc runas viņā viegli varēja sazīmēt dienvidnieku, bet cēlā stāja lika domāt, ka manā priekšā ir viens no staltajiem Virdžīnijas iedzīvotājiem - Alegeinu kalniešiem. Kad biedru līksmība sita visaugstāko vilni, šis cilvēks nemanīts izslīdēja laukā, un es vairs netiku viņu redzējis līdz tam laikam, kad sastapāmies uz jūras. Tomēr pēc dažām minūtēm biedriem viņa pietrūka; šķita, ka viņš kaut kādu iemeslu dēļ baudīja vispārēju cieņu, un ar saucieniem: "Balkington! Balkington! Kur ir Balkingtons?" - visi devās laukā no mājvietas, sekodami viņam.

Pulkstenis jau rādīja gandrīz deviņi, istabā pēc šīs orģijas iestājās gandrīz pārdabisks klusums, un es apsveicu pats sevi ar nelielu plānu, kas īsi pirms jūrnieku ierašanās bija iešāvies man prātā.

Nav cilvēka, kam patiktu gulēt divatā. Tik tiešām, jums droši vien nebūtu patīkami gulēt kopā pat ar miesīgo brāli. Es nezinu, kas tur par lietu, bet cilvēki vislabprātāk paliek vieni, kad guļ. Ja vēl iznāk gulēt kopā ar nepazīstamu cilvēku svešā vietā, svešā pilsētā, turklāt nepazīstamais ir vaļu mednieks, jūsu iebildumi neapšaubāmi pavairosies. Bez tam jūrniekiem uz kuģa iznāk gulēt kopā ne biežāk kā neprecētiem karaļiem uz sauszemes. Protams, visi guļ vienā telpā, bet katram ir savs guļamais, katrs apsedzas ar savu segu un guļ savā paša ādā.

Jo vairāk izprātojos par šo harpunētāju, jo nepatīkamāka man šķita doma par gulēšanu ar viņu kopā. Likās gluži iespējams, ka, būdams harpunētājs, viņš nevar vis lepoties ar diezin cik tīru un nekādā gadījumā ne smalku audekla vai flaneļa apakšveļu. Es jau priekšlaicīgi sāku skurināties. Turklāt bija vēls, un manam godīga­jam harpunētājam būtu laiks atgriezties mājvietā un likties gulēt. Iedomājieties tikai, ja nu viņš uzgāžas man virsū nakts vidū - kā lai es zinātu, no kādas netīrumu bedres izlīdis?

- Saimniek! Esmu pārdomājis par to harpunētāju. Es negulēšu ar viņu kopā. Pamēģināšu izstiepties tepat uz sola.

- Kā vēlaties. Diemžēl nevarēšu jums pagādāt galdadrānu gultasmaisa vietā, bet dēļi ir pēc velna zaraini - vienos robos un grumbuļos. Bet pag, draudziņ, te plauktā vajadzētu būt ēvelei - pagaidiet, es saku, tūdaļ es jūs iekārtošu, kā pienākas! - Tā runādams, viņš sadabūja ēveli un, vispirms notraucis no sola putekļus ar savu veco zīda kabatdrānu, ņēmās ēvelēt manu guļamvietu, cik tik jaudāja, turklāt ņirdza zobus ka viens mērkaķis. Skaidas lidoja pa abi roki, līdz ēveles asmens atdūrās pret nepadevīgu zara vietu. Saimnieks gandrīz izmežģīja roku, un es ņēmos viņu lūgties, lai, Dieva dēļ, met mieru: man šī gulta šķita mīksta diezgan, un es nudien nezinu, kā būtu jāēvelē, lai no priežkoka dēļa iztaisītu dūnu pēli. Tad viņš, joprojām vaibstīdamies, uzlasīja skaidas, sasvieda tās lielā krāsnī, kas atradās istabas vidū, un devās savās darīšanās, pametot mani, drūmās domās iegrimušu.

Es noņēmu mēru solam un pamanīju, ka tas ir vismaz pēdas tiesu par šauru; turklāt otrs sols, kas atradās šajā istabā, bija turpat vai četras collas augstāks par apēvelēto, tādēļ salikt tos kopā arī nebija iespējams. Tad es piebīdīju savu solu pie vienīgās brīvās sienas, atstājot starp to un solu kādu nieku telpas, lai tur mēģinātu atspiest muguru. Tomēr drīz vien sajutu vēsumu velkam no palodzes spraugām un apjēdzu, ka mans plāns izrādījies nekam nederīgs, it īpaši tāpēc, ka otra vēsā gaisa plūsma vilka caur šķirbai­najām durvīm un, sastapdamās ar pirmo, veidoja mazu viesulīšu virpuli tieši blakām vietai, kur biju cerējis pavadīt nakti.

"Kaut velns parautu to harpunētāju!" es nodomāju. "Bet pag, es taču varētu aizsteigties viņam priekšā - aizšaujamā bulta ir durvju iekšpusē, es ielīdīšu viņa gultā un nebūšu pamodināms, lai cik neganti klaudzinātu!" Tā likās prātīga izeja; tomēr pēc pārdomu brīža es to atmetu. Kas lai zina - varbūt otrā rītā, man nākot no istabas laukā, vaļu mednieks stāvēs durvīs, sagatavojies dot man pamatīgu belzienu?

No jauna palūkojos apkārt un, joprojām neredzot citas iespējas, kā ciešami pavadīt nakti vienīgi svešā gultā, sāku domāt, ka varbūt esmu nepamatoti aizspriedumains pret šo nepazīstamo harpunētāju. Nolēmu vēl brīdi pagaidīt, droši vien viņam drīz jābūt klāt. Es viņu pamatīgi apskatīšu, varbūt mēs itin priecīgu prātu liksimies gulēt kopā, kas zina.

Tikmēr citi viesi pa vienam, diviem un trim izklīda un devās pie miera, bet no mana harpunētāja nebija ne ziņas, ne miņas.

- Saimniek, - es ierunājos, - kāds tas puisis ir? Vai viņš vienmēr tik vēlu nāk mājās?

Bija jau turpat vai divpadsmit. Saimnieks atkal palaida savu klukstošo smiekliņu, it kā viņu varen uzjautrinātu kaut kas ārpus manas saprašanas.

- Nē, - viņš atbildēja, - parasti tas ir agrais putniņš - agri iet gulēt un agri ceļas, jānudien, rīta putnam zelts mutē, - bet šovakar viņš devās tirgoties, un es netieku gudrs, kur šis tik vēlu var mētāties apkārt, ja nu vienīgi viņam nav izdevies pārdot to savu galvu.

- Nav izdevies pārdot savu galvu? Kādas blēņas jūs man te stāstāt? - Manas dusmas auga augumā. - Vai jūs, saimniek, gribat teikt, ka šis harpunētājs šobrīd, šajā sestdienas naktī vai drīzāk svēt­rītā, nodarbojas ar to, ka nēsā savu galvu pa pilsētu, lai to pārdotu?

- Taisni tā, - saimnieks apstiprināja, - es jau viņam teicu, ka šite to pārdot neizdosies, tirgus pārpilns ar tādām.

- Ar ko? - es iebrēcos.

- Taču jau, ar galvām. Vai šajā pasaulē nav par daudz galvu?

- Saimniek, teikšu jums no visas tiesas, - es pavisam mierīgi sacīju, - labāk beidziet pūst pīlītes, es neesmu zaļš puika.

- Varbūt neesat arī, - viņš teica, drāžot no skaliņa zobu bak­stāmo, - bet, man domāt, jūs tiksiet zili melns, ja tas harpunētājs padzirdēs jūs šitā ceļam neslavu viņa galvai.

- Es ielauzīšu tai pauri, - norūcu, no jauna saniknojies, saim­nieka nesakarīgajā melšanā klausoties.

- Ir jau ielauzts, - viņš iebilda.

- Ielauzts? - es brīnījos. - Ielauzts, jūs teicāt?

- Tiešām gan, laikam tāpēc viņam neizdodas to iztirgot.

- Saimniek, - es turpināju, tuvodamies vīram, auksts kā Hekla"1 sniega vētrā, - saimniek, beidziet drāzt to bakstīkli! Mums jātiek skaidrībā vienam ar otru, un tūdaļ pat. Es ienāku jūsu mājvietā un prasu gultu, jūs sakāt, ka varat man piedāvāt tikai pusi, ka otra puse pienākas kaut kādam harpunētājam. Un par šo harpunētāju, kuru es vēl neesmu redzējis ne tuvu, jūs neatlaidīgi

Hekla - vulkāns Islandē. (Tulk. piezīme.) stāstāt neticamas un neiedomājamas lietas, itin kā tīši censtos manī modināt nepatiku pret šo cilvēku, kam jātop par manu gultas- biedru, tātad jābūt man tuvam un vislielākajā mērā uzticamam. Tāpēc es prasu, lai jūs klājat vaļā visu un pastāstāt, kāds tas harpu­nētājs īsti ir; vai man nekas nedraudēs, ja gulēšu ar viņu kopā. Pirmām kārtām, esiet tik laipns un atzīstiet, ka stāsts par galvas pārdošanu ir izdomāts, vai arī būšu spiests uzskatīt to par liecību, ka tam harpunētājam nav visi mājās, bet man nenāk ne prātā gulēt kopā ar prātā jukušu; es jūs, saimniek, jā, ser, tieši jūs varu saukt pie tiesas par tīšu manis maldināšanu.

- Skat vien, - sacīja saimnieks, gari vilkdams elpu, - cik garš sprediķis zellim, kas laiku pa laikam mīļuprāt padzen velnu. Esiet mierīgs, tas vaļu mednieks, par kuru runāju, nesen pārbrauca no dienvidjūrām, kur savācis lērumu iebalzamētu jaunzēlandiešu galvu; tās ir lieli retumi, jūs to noteikti zināt, viņš paguvis jau visas iztirgot, viena vēl palikusi, to šis mēģina pārdot šovakar, jo rīt ir svētdiena un neklājas tirgot cilvēku galvas uz ielām, pa kurām ļaudis iet uz baznīcu. Viņš grasījās tā darīt pagājšsvētdien, bet es viņu apstādināju, kad šis gāja laukā pa durvīm, četras galvas auklā uzvēris - gatavā sīpolu virtene, jānudien.

Paskaidrojums ieviesa skaidrību visādi citādi mīklainajā lietā un parādīja, ka saimniekam nav bijis nolūka mani muļķot; tajā pašā laikā - ko es varēju domāt par harpūnsviedēju, kas pavada nakti no sestdienas uz svētdienu, piekopjot tādu cilvēkēdāja amatu kā nobeigtu pagānu galvu pārdošana?

- Varat man ticēt, saimniek, tas harpunētājs ir bīstams.

- Viņš maksā kārtīgi, - skanēja atbilde, - bet nudien, nupat ir šausmīgi vēls, jūs darītu labāk, likdamies uz auss, - gulta ir lieliska, mēs ar Salliju pavadījām tajā savu kāzu nakti. Diviem tur ir vietas diezgan - spārdieties, cik uziet; tā ir viena varena gulta. Ko t' sacīt, kamēr mēs to lietojām, Sallija guldīja mūsu Semu un mazo Džoniju kājgalī. Bet es vienreiz samurgojos un izspēru Semu uz grīdas, šis tik tikko nesalauza roku. Pēc tam Sallija teica, ka tā nevarot turpināties. Nāciet, es jums pagaismošu! - Viņš aizdedza sveci un pastiepa to uz manu pusi, piedāvādamies rādīt ceļu. Taču es nekustējos no vietas, nezinādams, ko iesākt; te viņš palūkojās pulksteni, kas atradās istabas stūri, un izsaucās: - Skat vien, jau svētdiena! Jūs gribējāt šonaksniņ redzēt to harpūnsviedeju? Viņš būs noenkurojies kaut kur citur, iesim! Nāksiet vai nenāksiet?

Es padomāju vēl brīsniņu, pirms mēs devāmies augšā pa kāpnēm, un mani ielaida istabiņā, aukstā kā gliemežnica, kuru turpat vai visu aizņēma tik milzīga gulta, ka tajā vienlaikus varētu noguldīt vismaz četrus harpūnsviedējus.

- Tas ir šite, - sacīja saimnieks, nostiprinādams sveci uz vecas jūrnieku lādes, kura derēja gan par galdu, gan mazgājamā trauka uzlikšanai.

- Šite, varat iekārtoties pēc iespējas omulīgi. Arlabunakti.

Es pārtraucu gultas aplūkošanu un pagriezos, bet viņš jau bija nozudis.

Atlocījis segu, es noliecos pār gultu. Nebūdama necik smalka, tā tomēr, kā izrādījās, bija tīri ciešama. Ņēmos pētīt istabu, taču ieraudzīju tikai gultu un lādi; nekādas citas mēbeles nemanīja, vienīgi pavisam vienkāršu plauktiņu, četras sienas un dēļiem apšūtu kamīnu. Tā aizsegs bija aplīmēts ar papīru, uz kura saskatīju zīmējumu, kas attēloja cilvēku, kurš pieveic vali. Te atradās ari dažas lietas, kas nepiederēja pie istabas iekārtas - kaktā iemests saritināts gultasmaiss, tad vēl pamatīgs jūrnieka maiss ar harpu- nētāja drēbēm - tas, bez šaubām, aizstāja ceļasomu. Uz plaukta virs kamīna karājās saišķis ar neparastiem kaula makšķerāķiem, un gultas galvgalī bija pieslieta gara harpūna.

Bet kas tad tas - uz lādes? Es paņēmu šo kaut ko rokās, aplūkoju pie gaismas, taustīju, ostīju un visādā veidā mēģināju tikt skaidrībā, kas liktos daudzmaz ticama. Varu šo kaut ko salīdzināt vienīgi ar lielu pītu kājslauķi, visgarām izrotātu skanošiem karekļiem, kas atgādināja daudzkrāsainas dzeloņcūkas adatas pie indiāņu mokasīniem. Kājslauķa vidū bija caurums vai varbūt iegriezums, kādu droši vien esat redzējuši dienvidamerikāņu pončo. Vai tas iespējams, ka viens cik necik prātīgs harpunētājs būtu spējīgs doties pastaigā pa kristiešu pilsētas ielām, ielīdis kājslauķi? Es to apvilku, lai piemērītu, bet slauķis lieca mani pie zemes kā piekrauts ceļagrozs, būdams neparasti sarains un biezs, turklāt, kā man likās, mazlietiņ mitrs, itin kā noslēpumainais harpunētājs būtu tajā pastaigājies lietū. Šajā ietērpā es tuvojos sienā iestiprinātai spoguļa lauskai; jāteic - tādu skatu nekad mūžā vairs nav izdevies redzēt. Rāvu to nost tik steidzīgi, ka gandrīz aizžņaudzu sev kaklu.

Apsēdies uz gultas malas, sāku apcerēt šo harpunētāju, kas tirgo galvas, un viņa grīdsegu. Kādu laiku palauzījis galvu, uz gultas sēžot, es piecēlos, novilku kamzoli un, stāvēdams istabas vidū, nepārtraukti domāju. Pēc tam novilku svārkus un turpināju prā­tot vienā kreklā. Tā kā biju puskails, man drīz sāka salt; atcerē­damies saimnieka sacīto par harpunētāja varbūtējo nepārnākšanu šonakt, jo ir ļoti vēls, es bez lielas šaubīšanās izkāpu no biksēm un kurpēm, nopūtu sveci, iekritu gultā un paļāvos uz debesu gādību.

Ar ko bija piebāzts gultasmaiss - ar kukuruzas vālītēm vai sadauzītiem traukiem, nezinu teikt; taču es ilgi grozījos no vieniem sāniem uz otriem un nevarēju aizmigt. Beigu beigās ieslīgu vieglā snaudā un jau biju gatavs kuģot uz čučumuižu, kad pēkšņi izdzirdu gaiteni smagu soļu dipoņu un manīju pa durvju apakšu iespīdam gaismas strēli.

"Dievs, stāvi man klāt," nodomāju, "tam vajag būt harpūnsvie- dējam, nolādētajam galvu tirgonim." Bet pats gulēju un nekustējos, apņēmies nebilst ne vārda, kamēr mani neuzrunās. Nesdams vienā rokā sveci, bet otrā to pašu jaunzēlandieša galvu, svešais ienāca istabā, uz gultu pat nepalūkojies, nolika sveci labi tālu no manis - istabas kaktā uz grīdas - un ķērās pie jau aprakstītā maisa auklu atmezglošanas. Es bezgala kāroju redzēt viņa seju, bet viņš bija aizgriezies prom un kādu laiku darbojās ap maisu. To atraisījis, virs pagriezās - un, ak debess, kas par skatu! Tāds ģīmis! Tas bija tumši sarkans, turklāt dzeltenīgs, vietumis lieliem, melniem kvad­rātiem klāts. Jānudien, kā jau tiku paredzējis, mans gultasbiedrs izskatījās atbaidošs; acīmredzot piedalījies kautiņā, viņam sagraizījuši visu seju, un viņš atnācis, nupat ķirurga apstrādāts. Bet topašbrīd viņš pagrieza seju pret gaismu, un es varēju skaidri saskatīt, ka melnie plankumi uz viņa vaigiem nebūt nav plāksteri. Tie bija kaut kādi krāsu traipi. Sākumā nezināju, ko domāt, bet drīz vien nojautu patiesību. Atminējos nostāstu par kādu balto vīru - arīdzan vaļu mednieku, kas nokļuvis cilvēkēdāju gūstā un tur ticis tetovēts. Nospriedu, ka šis harpunētājs savos tālajos kuģojumos droši vien būs pieredzējis ko līdzīgu. "Un kas par to," es domāju, "galu galā! Tas ir tikai viņa ārējais izskats; jebkurā ādā var būt godīgs cilvēks." Tomēr - kā lai izskaidro šo nedabisko sejas krāsu - tās vietas visapkārt plankumiem, kuras palikušas tetovējumu neskartas? Tiesa gan, tas varētu būt arī tumšs tropiskais iedegums, bet neatceros dzirdējis, ka saules staru ietekmē baltais cilvēks varētu tapt sarkandzeltens. Kaut gan man vēl nekad nebija gadījies pabūt dienvidjūrās; var jau būt, ka tur dienvidu saule tik neiedomājami ietekmē ādu. Pa to laiku, kamēr visi šie apsvērumi zibenīgā ātrumā izšāvās man caur galvu, harpunētājs joprojām nelikās mani redzam. Ar pūlēm dabūjis vaļā maisu un parakņājies tajā, viņš pēc brīža izvilka no tā kaut ko tomahaukam līdzīgu un roņādas maisiņu - ar spalvu uz āru. Novietojis to visu uz vecās lādes istabas vidū, viņš paņēma jaunzēlandieša galvu - visai spocīgu, tas jāatzīst, un iestūķēja to maisā. Pēc tam noņēma cepuri - jaunu bebrādas cepuri -, un es teju teju vai iekaucos aiz pārsteiguma: uz šīs galvas nebija matu - nekā tamlīdzīga, vienīgi plāna šķipsna savīta mezglā uz pieres. Plikais, purpursarkanais pakausis uz mata līdzinājās apsūbējušam galvaskausam. Ja svešais nestāvējis starp mani un durvīm, es izsprāgtu no istabas kā izsviests, ātrāk, nekā jebkad esmu ticis galā ar pusdienām.

Bet šādos apstākļos es sāku drudžaini domāt, kā nemanāmi izmesties pa logu, taču mēs atradāmies trešajā stāvā. Neesmu zaķ- pastala, tomēr nekādi nespēju apjēgt, ko iesākt ar šo sarkanādaino laupītāju, kas tirgojas ar cilvēku galvām. Neziņa dzemdina bailes; būdams galīgi samulsināts un apjucis, atzīstos, ka nobijos no viņa tik ļoti, itin kā nakts vidū pats nelabais būtu ielauzies pie manis istabā.

Īstenībā es biju tā pārbijies, ka nespēju viņu uzrunāt un lūgt paskaidrojumu par to, kas man likās neizprotams.

Pa to laiku viņš turpināja izģērbties un galu galā atsedza krūtis un rokas. Zvēru pie savas dzīvības, ka šīs ķermeņa daļas, tāpat kā seju, klāja tumšie kvadrāti; arī mugura, izrādījās, bija viscaur sarūtota, it kā tās īpašnieks nesen būtu cīnījies Trīsdesmitgadu karā un atgriezies, plāksteriem nolipināts. Vēl trakāk - pat viņa kājas bija izraibinātas - varētu domāt, ka tur vesels bars zaļo varžu rāpjas augšā pa jaunu palmu stumbriem. Bija pilnīgi skaidrs, ka tas ir visīstākais mežonis, dienvidjūrās uzrāpies uz vaļu medību kuģa un tādējādi nokļuvis kristīgajā pasaulē. Šī doma lika man nodrebēt. Bez tam viņš tirgojas ar galvām - varbūt savu miesīgo brāļu galvām. Ja nu viņam iepatīkas arī manējā, ak debess! Paskat, kas par tomahauku!

Bet drebināties nebija laika, jo mežoņa izdarības piesaistīja visu manu uzmanību, un es varēju pārliecināties, ka manu acu priekšā tik tiešām ir visīstākais pagāns. Pasniedzies pēc sava smagā apģērba gabala - apmetņa vai apsega, ko iepriekš bija pārmetis krēsla atzveltnei, viņš sāka grābāties pa kabatām, līdz izvilka nelielu greizu un kuprainu tēliņu, trīs dienas veca Kongo jaundzimušā krāsā. Atminoties iebalzamēto galvu, tūdaļ biju gatavs noticēt, ka melnā skulptūriņa ir īsts mazulis, apstrādāts līdzīgā veidā. Taču, ievērojis, ka tas ir ciets un spīd kā labi nopulēts melnkoks, nospriedu, ka tam vajag būt koka elkam, un šis pieņēmums tūdaļ apstiprinājās. Jo mežonis devās taisnā ceļā pie tukšā kamīna, pastūma sānis dēli ar gleznojumu un ielika savu kupraino koka dieviņu kā ķegli zem pavarda velves. Kamīna sienas, tāpat kā visus ķieģeļus tā iekšienē, klāja sodrēji, un es nodomāju, ka šis kamīns ir ļoti piemērots altāris vai svētnīca tādam Kongo dieviņam.

Ņēmos blenzt uz pusapslēpto elku, kaut gan ar sevišķi izcilu pašsajūtu tobrīd nevarēju lielīties - gribēju redzēt, kas tagad sekos. Sākumam viņš izvilka no apmetņa kabatas riekšavu skaidu un rūpīgi izbārstīja tās koka dieviņa priekšā; pēc tam, uzlicis pašā virsū gabalu sausiņa, ar gaismekli aizdedzināja šo upursārtu. Vairākkārt steidzīgi pagramstījies ugunī un tikpat steidzīgi atrāvies atpakaļ (turklāt pirkstu gali rādījās jūtami apsviluši), viņš galu galā izvilka sausiņu no uguns, uzpūta tam, lai notrauktu pelnus, un godbijīgi piedāvāja cienastu mazajam morītim. Taču mazais sātaniņš nelikās necik priecīgs par tādu sausu kārumu; tas pat nepakustināja lūpas. Visas šīs dīvainās darbības pavadīja vēl dīvainākas rīkles skaņas no upurētāja puses, kurš likās dziedošā balsī skaitām lūgšanas vai īdam savus pagāniskos psalmus, izvaibstot visnedabiskākos viepļus. Beigu beigās viņš nodzēsa uguni, bez kādām ceremonijām izvilka elku no krāsns mutes un iebāza to atpakaļ apmetņa kabatā ar tik nevērīgu žestu, ar kādu mednieks ieslidina somā nošautu sloku.

Šādas mīklainas izdarības tikai pastiprināja manu samulsumu; pēc nešaubīgi drošām pazīmēm spriežot, darīšanas tuvojās beigām, un tūdaļ svešiniekam vajadzēja likties pie manis gultā; nodo­māju: tagad vai nekad - kamēr gaisma vēl nav nodzēsta, laiks izbeigt burvību, kas tik ilgi mani saistījusi.

taču izrādījās, ka laika sprīdis, kuru pavadīju, apsvērdams, ko sacīt, bija liktenīgs. Paņēmis no galda tomahauku, svešais brīdi to aplūkoja, pēc tam tuvināja ugunij, galu mutē turēdams, un izpūta kuplu tabakas dūmu mutuli. Mirkli vēlāk gaisma tika nodzēsta, un briesmīgais cilvēkēdājs ar tomahauku zobos iezvēlās pie manis gultā. Es šausmās iekaucos, jo tas gāja pāri maniem spēkiem, bet viņš izbrīnīti ieņurdējās un ņēmās mani aptaustīt.

Murminādams kaut ko nesaprotamu, es aizvēlos pie sienas, cik tālu vien iespējams, un zvērināju viņu, lai kas viņš arī būtu, ļaut man piecelties un no jauna iedegt uguni. Taču atbildes vietā izgrūstās rīkles skaņas liecināja, ka viņš manus vārdus nav lāgā sapratis.

- Kas tavs būt, velis tāc? - viņš beidzot noburkšķēja. - Runās, vai es sit nost, ne veli nezi!

Pie šiem vārdiem degošais tomahauks tumsā nozvārojās virs manas galvas.

- Saimniek! Dieva dēļ, Pīter Zārciniek! - es vēkšķēju. - Saimniek! Palīgā! Kofin! Debesu eņģeļi, glābiet!

- Tavs runāt! Teiks, kas tāds, vai es sit nost, ka veli nezi! - kanibāls murdēja, kareivīgi vicinādams tomahauku un bārstīdams pār mani karstus pelnus, tā ka mana veļa tikko nesāka gruzdēt. To pašu mirkli - lai slavētas debesis! — istabā ienāca saimnieks ar gaismekli, un es metos laukā no gultas viņam klāt.

- Nav ko bīties, - viņš teica, joprojām vaikstīdamies, - Kvīkegs neaiztiks ne matiņu uz jūsu galvas.

- Beidziet šķobīties! - es brēcu. - Kāpēc jūs man nepateicāt, ka tas nolāpītais harpunētājs ir kanibāls?

- Domāju, ka jūs to sapratāt - vai tad netiku stāstījis, ka viņš pilsētā pārdod galvas? Bet palieciet mierā un lieniet migā! Kvīkeg, skat šur, vai tu saprot, ko es sak, - tas te cilvēks grib gulēt pie tev', - tu saprot?

- Mans daudz saprot! - Kvikegs norūca, sēdēdams gultā un pakšķinādams pīpi.

- Tavs lien šite! - viņš piemetināja, pašūpodams tomahauku uz manu pusi un atsegdams gultu. Nudien, viņš to teica ne tikai cilvēcīgi, bet patiesi laipni un visžēlīgi. Es mirkli stāvēju, nolūko­damies viņā. Neņemot vērā tetovējumus, tas bija visnotaļ tīrīgs, patīkama izskata kanibāls. "Nez kāpēc sacēlu tādu brēku," klusībā nodomāju. "Viņš ir tāds pats cilvēks kā es; viņam ir tikpat daudz iemeslu bīties no manis kā man - bīties no viņa. Labāk gulēt kopā ar nedzērušu cilvēkēdāju nekā ar piedzērušu kristieti."

- Saimniek, - es teicu, - vēliet viņam likt nost to pīpi jeb tomahauku - kā nu jūs to dēvējat, īsāk - sakiet viņam, lai beidz pīpēt, un es līdīšu gultā. Nevaru ciest, ja jāguļ kopā ar kādu, kas gultā pīpē. Tas ir bīstami. Pie tam es neesmu apdrošinājies.

Tas rika atstāstīts Kvīkegam, viņš tūdaļ izpildīja manu vēlēšanos un vēlreiz ar pieklājīgu mājienu aicināja mani gultā, atvirzījies līdz pašai sienai, itin kā teikdams: "Es pat tavai kājai nepieskaršos."

- Arlabunakti, saimniek, - es sacīju, - varat iet.

Tad es ielīdu gultā un, jāatzīst, nekad savā mūžā neesmu labāk gulējis.