Mobijs Diks jeb Baltais valis

87. nodaļa LIELĀ ARMĀDA

Svaigā ceļavējā "Pekvods" tuvojās šim šaurumam; Ahābs bija nodomājis pa to nonākt Javas ūdeņos, bet no turienes, dodoties uz ziemeļiem cauri apvidum, par kuru zināms, ka tur mēdz uzklīst kašaloti, kuģot gar Filipīnām un sasniegt tālo Japānas krastu tieši lielās vaļu medību sezonas laikā. Tādā kārtā riņķojošais "Pekvods" būtu mērojis turpat vai visas zināmās kašalotu uzturēšanās vietas pasaulē, pirms dotos lejā uz ekvatoru Klusajā okeānā; tur Ahābs, kaut arī visi viņa meklējumi līdz šim nebija neko devuši, bija cieši nolēmis mēroties spēkiem ar Mobiju Diku - tajos ūdeņos, kurus tas, kā zināms, visbiežāk apmeklējot, un tajā laikā, kad visdrošāk varēja viņu tur meklēt.

Kā tad tā? Vai savos apkārtkJejojumos Ahābs nemaz nepie­stāj krastā? Vai viņa apkalpe remdē slāpes ar zilu gaisu? Droši vien vismaz pēc ūdens viņš brauc malā. Nekā nebija! No seniem laikiem saule riņķo arēnā pa savu ugunīgo apli, neprasīdama citas iztikas, kā vien to, kas pašā. Tāpat Ahābs. Ielāgojiet arī šo vaļu mednieku kuģa īpatnību. Kamēr citi kuģi ir pielādēti ar tiem nepiederošām precēm, kuras jāved uz svešām ostām, šis pasaules klaidonis vaļu medību kuģis ved tikai pats sevi ar apkalpi, tās ieročiem un iztiku. Tā plašajā tilpnē, iepildīts mučelēs, ir vesels ezers. Tam par balastu ir tikai nepieciešamais, nevis nevajadzīgi svina vai bleķa gabali. Tam līdzi ir ūdens veselam gadam. Vecais, labais, skaidrais Nantaketas ūdentiņš, kas arī pēc trim gadiem Klusajā okeānā nantaketietim tīk labāk nekā sājais šķidrums no Peru vai Indijas strautiem, kurš vakar atvests laivā. Tādēļ, lai gan citi kuģi pa ceļam no Ņujorkas uz Ķīnu un atpakaļ apmeklē kādu duci ostu, vaļu medību kuģis šajā laikā var ne tuvu neredzēt pat šķipsniņu zemes, bet apkalpe nesatiek nevienu citu, kā tikai tādus pašus kuģiniekus. Ja jūs paziņotu viņiem jaunumu, ka sākušies jauni grēku plūdi, viņi tikai atbildētu: "Kas tur liels, puiši, mums taču ir šķirsts!"

Javas rietumkrastos, Zunda šauruma tiešā tuvumā ir nomedīti daudzi kašaloti, un arī apkārtējās vietas zvejnieki uzskata par lieliskiem medīblaukiem, tāpēc, "Pekvodam" aizvien vairāk tuvo­joties Javasgalvai, mastuvīriem tika atkārtoti uzsaukts - vērīgāk lūkojieties apkārt! Taču, kaut gan aiz labā borta jau vīdēja zaļās, palmām apaugušās krastu nogāzes un smalkāki deguni gaisā sama­nīja svaigu kanēļa dvesmu, joprojām vēl nebija redzama neviena pati šļakatu strūkla. Gandrīz vai atmetis jebkādas cerības te salūkot kādu medījumu, kuģis jau gatavojās doties iekšā šaurumā, kad no augšas atskanēja pierastais, priecīgais izsauciens, un drīz vien mums atklājās varen iespaidīgs skats.

Taču te jāpiebilst, ka nepagurstošas aizrautības dēļ, ar kādu pēdējos gados kašaloti medīti visos četros okeānos, tie peld nevis nelielās atsevišķās grupiņās kā agrākos laikos, bet visbiežāk sastopami lielos baros, reizumis pat tik lielā daudzumā, ka varētu domāt - tur daudzas viņu nācijas svinīgi apvienojušās, noslēdzot savstarpējas aizsargāšanās un palīdzības līgumu. Šim kašalotu paradumam pulcināt milzīgas karavānas droši vien jāpateicas par apstākli, ka ari labākajās medību vietās reizēm iznāk kuģot nedēļām un mēnešiem ilgi, nesastopot nevienu šļakatu strūklu, un pēcgalā piepeši top redzams salūts no tik daudzām strūklām, ka liksies - to ir tūkstoši un atkal tūkstoši.

Priekšā pa abi roki, kādu divu vai triju jūdžu attālumā, veidojot lielu pusloku, kas aptvēra pusi horizonta, dienvidu gaisā nebei­dzamā ķēdē rotājās un mirguļoja vaļu šļakatu strūklas. Atšķirībā no divām taisnajām, perpendikulārajām īstā vaļa šļakatu strūklām, kas, augšgalā sazarojušās, krīt lejā divās straumēs līdzīgi aplauzītiem un nolīkušiem sēru vītola zariem, kašalota vienvienīgā, uz priekšu nolīkusi šļakatu strūkla veido kuplu, mutuļojošu baltu tvaiku cekulu, kurš visu laiku uzlido un krīt līdz ar vēju.

Pamanīts no "Pekvoda" klāja tobrīd, kad kuģis bija pacēlies augsta ūdenspaugura virsotnē, šis tvaikojošo izelpu biezoknis, kur karra no tām par sevi šāvās gaisā cauri visu pārklājušai zilganai dūmakai, izskatījās kā tūkstošiem omulīgi dūmojošu skursteņu biezi apdzīvotā lielpilsētā, kad to skaidrā rudens rītā no pakalna augšas aplūko vientuļš jātnieks.

Līdzīgi kājnieku armijai, kas, tuvodamās ienaidnieka apmetnei kalnos, pieliek soli, jo karsti vēlas atstāt aiz sevis šo bīstamo pāreju un no jauna izklīst salīdzinoši mazāk apdraudētajā līdzenumā, tāpat šī milzu vaļu flote šķita traucamies uz priekšu cauri šauru­mam, pamazām sakļaujot abus puslokā izvietotos flangus un peldot uz priekšu vienā saliedētā, taču joprojām pusapļveidīgā gūzmā.

Uzvilcis visas buras, "Pekvods" traucās tiem pakaļ, harpunē- tājiem vēl ūdenī nenolaisto laivu priekšgalos ar pacilātiem klie­dzieniem vicinot duramos rīkus. Ja tikai vējš pieturētos, nebūtu jāšaubās, ka, izgājis cauri Zunda šaurumam, milzīgais vaļu bars izklaidosies austrumu jūrās tikai tāpēc vien, lai būtu par aculieci­niekiem tam, kā ies bojā daudzi no viņiem. Un kas zina, vai šajā milzu karavānā šobrīd nepeldēja pats Mobijs Diks kā pielūgtais baltais zilonis kronēšanas procesijā Siāmā. Un mēs steidzāmies tālāk, atritinājuši visas mazās buras, dzīdami pa priekšu šos Leviatānus, kad pēkšņi izdzirdām Teštigo balsi, kas skaļi sauca, mēģinot pievērst mūsu uzmanību kaut kam ķīļūdenī aiz mums.

Mēs ieraudzījām aizmugurē vēl vienu pusloku, līdzīgu tam, kāds virzjjās mums pa priekšu. Tas likās veidojamies no atseviš­ķiem baltiem tvaiku mutulīšiem, tiem ceļoties un krītot līdzīgi vaļu šļakatu strūklām, tikai tie vis neuzšļāca un neizšķīda, bet visu laiku palika gaisā, pilnīgi nenozūdot ne mirkli. Pagriezis turp tālskati, Ahābs steigšus apsviedās uz savas iegropētās kaula kājas, saukdams: - Jus tur, augšā, uzvilkt spaiņus, lai būtu ar ko slapēt buras! Tie ir malajieši! Mums dzenas pakaļ!

Itin kā būtu par ilgu kavējušies aiz zemesraga, gaidot "Pek- vodu" ieejam šaurumā, šie aziātu laupītāji tagad metās pakaļ uz karstām pēdām, lai atgūtu piesardzības dēļ nokavēto. Taču naskais "Pekvods" vēlīgā ceļavējā pats uz karstām pēdām vajāja vaļus, un bija ļoti laipni no šo tumšādaino filantropu puses palīdzēt tam, skubinot dzīties tuvāk izraudzītajam mērķim - tie kalpoja par piešiem un pātagu - tā tas bija. Un, kad Ahābs ar tālskati padusē mēroja klāju, staigādams šurpu turpu, tad, lūko­damies uz priekšu, viņš skatīja medījamos briesmoņus, bet, vērdamies atpakaļ, - asinskārus pirātus trenkājam viņu; kā šķiet, viņš jutās tieši tā. Bet, paveroties uz šauro ūdensceļu ar zaļajām sienām, pa kuru tobrīd peldēja kuģis, un neaizmirstot, ka cauri šiem vārtiem ved viņa ceļš uz atriebšanu, un iedomājoties, ka tajos viņš pats reizē ir mednieks un medījums, līdz pašai nāvei; un ne tikai tas, jo mežonīgi pirāti, kas nepazina žēlastības, kā necilvēcīgi, bezdievīgi velni vajāja viņu ellišķiem lāstiem; kad visas šīs domas izskrēja caur viņa smadzenēm, Ahāba piere apmācās kā melna piekrastes smilts pēc tam, kad to izvagojuši kādi vētraini uzplūdi, nespēdami izstumt no vietas to, kas nebija izkustināms.

Taču reti kuru no mūsu neprātīgās apkalpes satrauca tamlīdzī­gas domas, un, kad "Pekvods", aizvien vairāk un vairāk atstādams pirātus iepakaļ, beidzot Sumatras pusē apgāja koši zaļo Kakadu zemesragu, galu galā izkļūdams plašos ūdeņos, harpunētāji, kā rādās, drīzāk bēdājās par to, ka naskie vaļi atstājuši kuģi aizmu­gurē, nekā priecājās, ka kuģis tik sekmīgi atstājis iepakaļ malajiešus. Taču joprojām tika sekots vaļiem pa pēdām, līdz beidzot likās, ka tie mazliet samazina ātrumu; kuģis pamazītēm tiem tuvojās; vējš rimās, un tika pavēlēts nolaist laivas. Taču, tiklīdz tie, kāda brīnu­maina kašalotu instinkta vadīti, manīja trīs laivas tuvojamies - kaut arī tobrīd tās vēl bija veselu jūdzi attālu - bars tūlīt atkal saliedējās ciešās ierindās un bataljonos, tā ka visas šļakatu strūklas izskatījās pēc spīdīgu izslietu durkļu rindām, un metās uz priekšu ar divkāršu ātrumu.

Izmetušies apakškreklos, mēs visiem spēkiem iegūlām airos un pēc dažām noairētām stundām jau bijām gatavi no vajāšanas atteikties, kad pēkšņi vaļu vidū sākās vispārējs apjukums; tas nozīmēja, ka vaļi beidzot nonākuši tajā dīvaini bezpalīdzīgajā un pasīvajā stāvoklī, kuru redzēdami, zvejnieki saka vali esam "apdumušu". Saliedētās kaujas ierindas, kādās tie nupat vēl naski un pārliecināti peldēja, tagad izstiepās vienā bezgalīgā rindā - vaļi likās apstulbuši aiz bailēm kā karaļa Pora Indijas ziloņi kaujā ar

Aleksandru. Izklīzdami uz visām pusēm, tie meta lielus, neregu­lārus lokus un bezmērķīgi šaudījās šurpu turpu, zemu izšļākdami biezas šļakatu strūklas, kuras visā pilnībā parādīja apjukumu un bailes. Sevišķi skaidri izbīli izrādīja tie, kas kā paralizēti bezpalī­dzīgi peldēja ūdens virspusē, līdzinādamies pusnogrimušiem kuģu vrakiem. Ja tie nebūtu Leviatāni, bet visparastāko aunu bars, ko pa ganībām trenkā trīs mežonīgi vilki, arī tad izbīlis nebūtu lielāks. Taču šādas pēkšņas izbailes raksturīgas gandrīz vai visiem bara dzīvniekiem. Lasīdamies baros pa desmitiem tūkstošu, rietumu bizoņi ar lauvu krēpēm metas bēgt no viena vienīga jātnieka. Palūkojieties, kā cilvēcīgās būtnes, sadzītas vienkop teātra partera "aitaplokā", pie vismazākā trauksmes signāla par iespējamu uguns­grēku metas uz izeju pa galvu pa kaklu - drūzmējoties, grūstoties, barā spiežoties un bez žēlastības samīdot cits citu. Tādēļ labāk būs atturēties no brīnīšanās par neizprotamo vaļu izbīli, ko te redzam, jo pasaulē nav tādas dzīvnieku bezprātības, kuru neizmērojami nepārsniegtu cilvēku neprāts.

Kaut gan daudzi vaļi, kā jau tika teikts, neganti ņudzinājās, jāatzīmē, ka bars kopumā nekustējās ne uz priekšu, ne atpakaļ, visā visumā palikdams vienā vietā. Kā tādos gadījumos mēdz notikt, laivas uzreiz pagriezās katra uz savu pusi un pievērsās kādam noteiktam valim bara ārmalā. Apmēram triju minūšu laikā Kvīkegs jau izmeta harpūnu; tās trāpītais valis iešļāca mums sejās žilbas šļakatas un tūlīt pat zibenīgi aizrāva mūs sev līdzi uz bara vidu. Kaut gan tāda vaļa rīcība, kurš ievainots, līdzīgos apstākļos nebūt nav neparasta un ko tamlīdzīgu patiešām var sagaidīt gandrīz vienmēr, tik un tā šī ir viena no vaļu medību bīstamākajām kataklizmām. Jo, kamēr apstulbušais briesmonis rauj jūs tālāk un tālāk apdullušajā barā, jūs varat teikt ardievas bezrūpīgajai dzīvei, izjūtot šo dzīvi vairs tikai caur murgainu sirds trīsēšanu.

Ne redzēdams, ne dzirdēdams kaut ko, valis traucās uz priekšu, itin kā gribēdams ar paša ātruma spēku atrauties no dzelzs dēles, kas bija iezīdusies viņa ķermenī; un mēs, iešķeldami jūrā baltu rētu, skrējienā satracināto radījumu apdraudēti no visām pusēm, brāzāmies uz priekšu, tiem šaudoties šurpu turpu ap mums, mūsu laivai atgādinot kuģi, ko vētras laikā ielenkuši ledusgabali un kas lūko izslīdēt starp tiem pa sarežģītiem kanāliem un ejām, neapjaušot, kurā mirklī to saspiedīs un sadragās.

Taču Kvīkegs, it nemaz neapjukdams, vīrišķīgi vadīja mūsu laivu, te virzīdamies prom no briesmoņa, kas aizšķērsoja mums ceļu, te atkal izvairīdamies no kāda cita, kura milzīgā astes spura izliecās pāri mūsu galvām; un visu laiku Starbeks stāvēja laivas priekšgalā ar žebērkli rokā, atgaiņādams no ceļa tos vaļus, kurus varēja aizsniegt ar īsiem cirtieniem, jo garākiem nepietika laika. Arī airētāji nesnauda, kaut šimbrīžam bija brīvi no parastajiem pienā­kumiem. Viņu ziņā bija šīs būšanas trokšņainā puse. "Nost no ceļa, komodor!" viens uzbrēca milzīgam dromedāram, kas pēkšņi iznira virspusē, kādu mirkli draudēdams mūs nogremdēt. "Aizvāc asti!" otrs uzbļāva citam valim, kas turpat pie mūsu borta vienā mierā vēdināja savu vēdekļveidīgo ekstremitāti.

Visās vaļu medību laivās ir tādi asprātīgi ierīkojumi - Nanta- ketas indiāņu izgudrojumi, dēvēti par kluģiem. Divi biezi, vienādi lieli koka kluči tiek sastiprināti krustām, cieši kopā; tiem vidū iesien pagaru virvi ar cilpu galā, lai kluģi kuru katru brīdi varētu piesiet harpūnai. Šo ierīci pa lielakai daļai lieto "apdumušo" vaļu vidū. Jo jums apkārt to ir tik daudz, ka vienā reizē tādu daudzumu nekādi nav iespējams nomedīt. Taču kašalotus katru dienu nesa- stapt, tādēļ jāgalē nost, cik vien iespējams, kamēr laiks. Un, ja nevar nogalēt visus vienlaicīgi, tad jāapcērp viņiem spārniņi, lai vēlāk tos kautu bez steigas, lēnā garā. Tālab šādās reizēs liek lietā kluģus. Mūsu laiva bija apgādāta ar trim tādām ierīcēm. Pirmā un otrā jau bija veiksmīgi izmesta, un mēs redzējām vaļus ar pūlēm klundurējam projām, sāniski velkot līdzi smagos kluģus. Viņi bija bezpalīdzīgi kā ļaundari, kam pie kājas pieslēgta važa ar dzelzs bumbu. Taču, kad iemetām trešo kluģi, stīvējot pāri bortam neveik­los koka klučus, viens no tiem aizķēra laivas airsolu, acumirklī aizraujot to līdzi un pametot airuvīru guļam laivas dibenā, jo sēdeklis bija izslīdējis viņam no apakšas. No abām pusēm izlauzto dēļu vietās plūda iekšā ūdens, taču mēs aizbāzām caurumus ar ūzām un vamžiem, tādējādi uz laiku apturot ūdens ieplūšanu.

Būtu pilnigi neiespejami izmest šīs trīs kluģu harpūnas, ja, virzoties dziļāk barā, mūsu vaļa gaita nebūtu tapusi lēnāka, bet - jo tālāk uz bara vidu mēs virzījāmies, jo vairāk negantais juceklis visapkārt šķita pierimstam; tādējādi, kad beigu beigās, valim raus­toties, harpūnu izrāva un valis, kas vilka mūs uz priekšu, metās sānis un nozuda, mēs vēl brāzāmies uz priekšu pēc viņa pēdējā izrāviena, ieslīdēdami starp diviem vaļiem pašā bara vidū, itin kā pa kalnu strautu būtu nolaidušies mierpilnā ielejas ezerā. Te vētras, kas trakoja šaurajā telpā starp vaļiem bara ārmalās, gan bija dzirdamas, bet ne jūtamas. Te, vidū, ūdens virsma bija zīdaini gluda, tā sakot, slidīga un eļļaina no glāsmaina šķidruma, kādu valis izplūdina ūdenī, būdams labā garastāvoklī. Jā gan, mēs tagad bijām nonākuši tajā pašā burvju klusumā, kāds slēpjas, kā mēdz sacīt, ik vētrai sirds dziļumos. Bet dūmakainajā tālumā mēs redzējām ārmalu viļņojumu koncentriskos apļus - kņadu, vaļiem bariņos pa astoņiem vai desmit izveicīgi riņķojot citam aiz cita līdzīgi vairākiem zirgu iejūgiem cirka arēnā un tik tuvu citu citam, ka titānisks milzenis cirka jātnieks varētu bez grūtībām uzslieties kājās, balstīdamies uz tiem, kas pa vidu, un tādā kārtā riņķot, stāvot uz viņu mugurām. Ja ņem vērā drūzmēšanos, kur vaļi atpūzdamies peldēja cieši blakām ap bara asi, mums nebija nekādas iespējas izrauties no ielenkuma. Tāpēc vajadzēja meklēt kādu spraugu dzī­vajā sienā visapkārt - sienā, kas bija pavērusies, palaižot mūs cauri tikai tāpēc, lai atkal saslēgtos visapkārt. Mums uzturoties šā ezera vidū, laiku pa laikam ciemos ieradās nelielas, rāmas gotenes un telēni - vaļu sievas un bērni šajā karapulka pārgājienā.

Šobrīd, ieskaitot šur tur pagadījušos tukšumus starp riņķo­jošajiem, kas meta lokus bara iekšpusē, tāpat brīvos laukumus, kas atdalīja citu no cita dažādus katrā riņķī virpuļojošus vaļu bariņus, viss bara aizņemtais laukums aizpildīja vismaz divas vai trīs kvadrātjūdzes. Katrā ziņā, lai gan ir saprotams, ka tādā brīdī izdarīts vērojums varēja būt mānīgs, no mūsu zemās laivas skato­ties, varēja šķist, ka šļakatu strūklas šaujas augšup gandrīz līdz pašam apvārsnim. Es pieminu šo apstākli, jo govis un telēni vai nu tīšām bija iesprostoti šajā vidusaplokā, vai arī plašumā izpleties bars līdz

…TĀLU LEJĀ ZEM 3īS BRĪNUMPASAULES, PĀR MALU PALŪKOJOT, MŪSU ACIS VARĒJA SKATĪT CITU, VĒL DĪVAINĀKU PASAULI.

šim neļāva viņiem saskatīt īsto apstāšanās cēloni; iespējams, būdami tik jauni, nepiedzīvojuši un visādā ziņā nevainīgi un nesamaitāti - lai kā tur būtu bijis -, šie mazākie vaļi, šad un tad no ezera malas ierazdamies apmeklēt mūsu nekustīgo laivu, izrādīja apbrīnojamu bezbailību un pašpārliecinātību - vai varbūt tās bija ar kādu burvestību apspiestas šausmas; taču šādu uzvedību nevarēja neapbrīnot. Kā sētassuņi tie ošņādamies drūzmējās ap mums, pienākdami līdz pat bortiem un tos aizskardami, kamēr sāka likties, ka tos pēkšņi pieradinājusi kāda burvju vara. Kvīkegs glaudīja tiem galviņas, Starbeks ar žebērkli kasīja viņiem muguras, taču, baidīdamies no sekām, pagaidām atturējās durt.

Pa to laiku tālu lejā zem šīs brīnumpasaules ūdens virspusē, pār malu palūkojot, mūsu acis varēja skatīt citu, vēl dīvaināku pasauli. Jo, karādamās zem šīm ūdeņu velvēm, peldēja vaļumātes, kas baroja mazuļus, un tās, kuras, spriežot pēc grandiozajiem vidukļiem, drīzumā gatavojās kļūt mātes. Ezers, kā jau tiku minējis, bija neiedomājami caurspīdīgs līdz lielam dziļumam, un, līdzīgi tam, kā cilvēkbērni zīžot ar aizplīvurotu, nekustīgu skatienu lūko­jas garām krūtij, itin kā vienlaikus dzīvotu divas dažādas dzīves un, uzņemot dienišķo barību, piedalītos vēl kādās garīgās dzīrēs — savās atmiņās par citpasauli, tā arī šie zīdaiņi likās lūkojamies augšup uz mums, taču neredzam mūs, itin kā viņu jaundzimu­šajām acīm mēs liktos tikai jūraszāļu skumšķi. Uz sāniem pagrie­zušās mātes arī šķita mūs rāmi uzlūkojam. Viens no šiem mazuļiem, kas, kā varēja spriest pēc dažām īpašām pazīmēm, bija ne vairāk kā vienu dienu vecs, varēja būt ap četrpadsmit pēdu garš un sešu pēdu apkārtmērā. Valēns bija draiskulīgi noskaņots, kaut gan viņa ķermenis likās tikai nule iztaisnojies pēc tās neērtās pozas, kādā nupat vēl bija atradies mātes miesās, kur, ar asti pie galvas, pilnīgi gatavs beigu izrāvienam, nepiedzimušais valis guļ, izliecies kā tatāra loks. Viņa smalkās sānspuras un astes lāpstspuras vēl joprojām bija saburzītas un sakrokotas kā austiņas mazulītim, kas nupat kā ieradies no nezināmas malas.

- Saite! Saite! - iesaucās Kvīkegs, lūkodamies pār malu. - Ciet ir! Kas šo izvilks? Kas raus? Divs valzivs — viens liels, otrs mazs!

- Kas tev lēcies, vecīt? - iesaucās Starbeks.

- Lūrē šiten! - sacīja Kvīkegs, norādīdams uz leju.

Gluži kā tad, kad ievainotais valis izritina no tovera simtiem mezglu virves un pēc ieniršanas dziļumos atkal parādās kopā ar virvi, kuras tinumi viegliem rituļiem uzpeld, tāpat šobrīd Starbeks redzēja Leviatāna kundzes garās nabas saites vijumus, kas likās joprojām saistām jaunpiedzimušo telēnu pie mātes. Nereti zibenīgi noritošajās medībās šī dabīgā virve, mātes galā jau būdama brīva, sapiņķerējas ap kaņepāju virvi, un tādā kārtā telēns ir notverts.

Šajā noburtajā dīķītī mums atklājās daži visneizzināmā- kie jūras noslēpumi. Mēs redzējām dziļumos mīlināmies jaunos Leviatānus.[117]

Tā, kaut arī loklokā vaļus lenca šausmas un nemiers, šie neizprotamie radījumi loka vidū brīvi un bezbailīgi nodevās visām parastajām mierīgajām nodarbēm; jā gan, rāmi vaļojās un baudīja mīlas priekus. Taču gluži tāpat, savas būtnes serdē vētrainās Atlantijas vidū, es pats vienmēr jūtos iekšēji mierīgs, un, kamēr nenorietošas, smagas postu planētas riņķo ap mani, kaut kur dvēseles dziļumos es joprojām peldu līksmības mūžīgajā saldmē.

Kamēr mēs stāvējām kā apmāti, pēkšņas un izmisīgas sa­kustēšanās ļāva nojaust, ko dara pārējās laivas, kas joprojām nodarbojās ar vaļu trenkāšanu gar bara robežām, vai varbūt

Kašalots, tāpat kā visi citi leviatānu paveidi, atšķirībā no citām zivīm, vairojas neatkarīgi no gadalaika; pēc grūsnības laika, kas ilgst apmēram deviņus mēnešus, vienā reize liek laists pasaulē tikai viens mazulis, kaut ari ir zināmi ari daži gadījumi, kad pasaulē nākuši Ezavs un Jēkabs . Paredzot šādu iespēju, zidekļi ir divi, savādā kārtā izvietoti viens otram pretī abpus anālajai atverei; pašas krūtis atrodas augstāk. Ja atgadās, ka šīs svarīgās zīdītājas valienes ķermeņa daļas trāpa mednieka žebērklis, mātes piens izplūst jūrā kopā ar asinīm, nokrāsojot ūdeni divās krāsās pamatīgā attālumā. Piens ir ļoti salds un biezs; cilvēkiem ir gadījies to nogaršot, tas labi derētu pie zemenēm. Abpusēju simpātiju pārņemti, vaļi apsveicinās more hominum . (Aut. piezime.) karoja pirmajā lokā, kur tām bija pietiekami telpas un palika piemērotas izejas, lai atkāptos.

Taču skats uz satracinātajiem vaļiem, kas ar visiem kluģiem te šur, te tur akli kumurojās lokiem cauri, vēl nebija nekas salī­dzinājumā ar to, ko pēcgalā vēroja mūsu acis. Palaikam ir parasts gadījums, kad virvi velk neparasti spēcīgs un veikls valis, tad šo radījumu mēģina sakropļot, tas ir, pārcirst vai izrobot viņa lielo astes spuru. To paveic, metot valim ar cērtamo lāpstiņu, kam īsā kātā piesieta virve, lai lāpstiņu ievilktu atpakaļ. Kāds valis, būdams ievainots šajā ķermeņa daļā (kā vēlāk uzzinājām), kā šķiet, ne visai sekmīgi, izrāvās un metās projām no laivas, raudams sev līdzi pusi harpūnauklas - tagad viņš šausmīgās mokās šaudījās starp riņķo­jošajiem kā vientuļš, izmisis jātnieks līdzīgi Arnoldam kaujā pie Saratogas24 ', sēdams izbīli it visur, kur vien parādījās.

Taču, lai cik sāpīgs būtu ievainojums un lai cik atbaidošs liktos šis skats, tomēr neizsakāmās šausmas, kādas tas likās iedvešam visam pārējam baram, izraisīja cits iemesls, ko pirmāk mums neļāva saskatīt lielais attālums. Bet vēlāk mēs pamanījām, ka valis kāda neiedomājama zvejas negadījuma dēļ sapinies paša vilktajā harpūnauklā; tas bēga ar cērtamo lāpstiņu ķermenī, un, tā kā brīvais, šim ierocim piestiprinātās auklas gals bija iepiņ- ķerējies harpūnas virvē ap vaļa asti, cērtamā lāpstiņa pati no sevis izslīdēja no iecirtuma miesā. Un, lūk, no sāpēm kā neprātīgs valis tagad šķēla ūdeni, neganti mētādams lokano asti un vēzēdams ap sevi aso lāpstiņu - tādējādi savainodams un nogalēdams pats savus biedrus.

Šis briesmīgais notikums, kā likās, izrāva visu baru no apdu- muma un stinguma. Vispirms vaļi ap mūsu ezeriņa malām sāka tikko manāmi drūzmēties un grūstīties, itin kā viņus šūpotu aprimstoši viļņi no tālienes; pēc tam pats ezeriņš sāka viegli cilā­ties un vilnīt; nozuda zemūdens laulībgultas un bērnistabas; orbītām aizvien sašaurinoties, vaļi iekšlokā sāka peldēt aizvien

Arnolds Benedikts - leģendārs Saratogas kaujas varonis (1777. g.), kurā amerikāņi uzveica angļus. (Tulk. piezime.) ciešākos pulciņos. Jā gan, ieilgušais miers bija beidzies. Drīz vien tapa dzirdams slāpēts troksnis, kas tuvojās, un, kā ledus gabali dunot pavasara ledus iešanā Hudzonas upē, vaļu karapulki sāka spiesties uz vidu, it kā gribēdami visi kopā uzrāpties vienā kalnā. To pašu mirkli Starbeks ar Kvīkegu apmainījās vietām; Starbeks ķērās pie stūres.

- Pie airiem! Airēt! - viņš saspringti nočukstēja, satvēris stūresairi. - Grābiet airus un glābiet savas dvēseles! Dievs tēvs, puikas, saturieties! Pagrūd šo nost, Kvīkeg - tur to vaļoni! Uzdur! Cērt! Celies augšā un paliec tā! Saraujiet, puiši, nadzīgāk! Neliecieties zinis par šo mugurām - raujiet pāri! Aiziet!

Laiva tagad bija tikpat kā iežmiegta starp diviem milzīgiem, melniem ķermeņiem, kuru garumgaros sānus šķīra tikai šauri Dardaneļi248 . Ar izmisīgu izrāvienu mēs beidzot tikām nedaudz atklātākā vietā, un tūlīt veicīgi griezām sānis, tajā pašā laikā vērīgi lūkodamies pēc nākamās izejas. Pēc vairākiem tādiem izklupieniem par mata tiesu no bojāejas mēs beidzot aši izslī­dējām vietā, kur vēl nesen atradās viens no ārējiem lokiem, bet kuru tagad šķērsoja visdažādākie vaļi, tiem visiem neganti pūloties nokļūt vidū. Par šo laimīgo izglābšanos mēs lēti aizmaksājām ar Kvīkega cepuri, kas, viņam stāvot laivas priekšgalā un durstot vaļus, kuri virzījās prom, nolidoja no galvas, kad tai pāri brāzās viesulis, ko sacēla milzīgās astes spuras, pēkšņi vēzēdamās pa gaisu gluži blakus laivai.

Lai cik juceklīga un nekārtīga bija vispārējā kustība, tā drīz vien izvērtās par mērķtiecīgu virzību; sapulcējušies vienā vienotā pulkā, vaļi atsāka bēgšanu, palielinot ātrumu. Tālāka pakaļdzīšanās bija bezjēdzīga, taču laivas joprojām turpināja ceļu, lai pievāktu kluģu nokausētos, atpalikušos vaļus un nogā­dātu drošībā vienu Flaska nogalināto un iezīmēto. Īpašumzīme ir gara kārts ar karodziņu; divas vai trīs tādas mēdz būt katrā laivā, un tās, vēl citiem medījumiem pa rokai esot, iedur tieši

Dardaneļi - jūras šaurums starp Eiropu un Āziju; šeit - šaura vieta starp vaļiem. (Tulk. piezime.) peldošajā beigtā vaļa ķermenī - lai iezīmētu tā atrašanās vietu jūrā, kā arī lai noteiktu pirmtiesības gadījumā, ja tuvumā parā­dītos laivas no kāda cita kuģa.

Šo medību iznākums uzskatāmi pierādīja saprātīgo zvejnieku pateicienu: "Jo vairāk vaļu, jo mazāks loms." No visiem saklu- ģētajiem vaļiem tika noķerts tikai viens. Visiem pārējiem šajā reizē izdevās izsprukt, taču tikai tādēļ, lai, kā vēlāk redzēsim, kļūtu nevis "Pekvodam", bet citam kuģim par laupījumu.