Mobijs Diks jeb Baltais valis

86. nodaļa ASTE

Citi dzejnieki apdziedājuši antilopes maigās acis un tā put­niņa skaistās spalvas, kurš nekad neskar zemi. Nebūdams tik pacilāts, es apdziedāšu asti.

Rēķinot, ka vislielākā kašalota aste sākas tajā rumpja vietā, kur tas sašaurinās apmēram līdz cilvēka ķermeņa apjomam, iznāk, ka tās augšgals aizņem vismaz piecdesmit kvadrātpēdu. Tās stingrais, apaļīgais rumpis pie pamatnes sašķeļas divās platās, spēcīgās, lezenās lāpstspurās, kas pamazām sašaurinās, līdz sasniedz collas biezumu. Tur, kur aste sadalās, - saskares punktā šīs spuras nedaudz uzgulst viena otrai un pēc tam attālinās viena no otras, atvērdamās kā spārni, atstājot lielu, brīvu tukšumu vidū. Nevienai dzīvai būtnei nepiemīt tik izsmalcināti izlocītas līnijas kā šo spuru izliektajās iekšmalās. Pilnīgi pieaugušam valim aste visresnākajā vietā jūtami pārsniedz divdesmit pēdu šķērsgriezumā.Visa šī ķermeņa daļa izskatās pēc bieza, cieti novīta cīpslu tīklojuma, taču pārcērtiet to, un jūs atklāsiet, ka tā sastāv no trim atsevišķām kārtām: virsējās, vidējās un apakšējās. Virsējā un apakšējā kārtā šķiedras ir garas un novietotas horizontāli, bet vidējā kārtā tās ir ļoti īsas un novietotas šķērsām abām ārējām kārtām. Šī trīskāršā struktūra, tāpat kā viss cits, padara asti varenu. Senu romiešu sienu pētniekam šī viduskārta liktos interesanta paralēle plānajai kārniņu kārtai, kas vienmēr pārmaiņus ar akmeņiem atrodama senatnes pieminekļos un neapšaubāmi izklāta tālab, lai darītu mūrus izturīgākus.

Taču, it kā nepietiktu ar muskuļotās astes milzu spēku, viss Leviatāna rumpis ir apausts cīpslu un muskuļu audiem un velkiem, kas, stiepdamies abpus vēderam lejup līdz astesspurām, neatdalāmi saistīti ar tām un lielā mērā spēcina tās, tā ka viss vaļa neizmēro­jamais spēks liekas astē apvienots vienkop. Ja visam materiālajam reiz pienāktu gals, tad šī aste būtu īsti piemērota, lai dotu pēdējo belzienu.

Tomēr šis apbrīnojamais spēks nekādā mērā neapgrūtina astes iznesīgās, vijīgās kustības; titāniska spēka pilna tā vilnī ar bērniš­ķīgu vieglumu. Gluži pretēji, šīs kustības no tā top īpašas, atbaidoši skaistas. īstens spēks nekad netraucē daiļumam un harmonijai, drīzāk gan mēdz papildināt tos; un visā, kas apburoši skaists, spēkam ir kaut kas kopīgs ar maģiju. Atņemiet piebriedušos muskuļus, kas izspīlējas Herkulesa marmora statujā, un tās valdzinājums būs zudis. Kad pakalpīgais Ekermanis atsedza lin- autu, atklādams nelaiķa Gētes kailo ķermeni, viņu pārsteidza šā cilvēka masīvais krūšu kurvis, kas atgādināja romiešu triumfa arku. Ievērojiet, cik spēkpilnu Mikelandželo atveido Dievu Tēvu, tēlodams viņu cilvēka izskatā. Un, lai cik dievišķu mīlestību izstarotu maigais, sasprogotais, hermafrodītiskais Dēls itāliešu gleznās, kuras vispilnīgāk iemiesojušas viņa ideju, šie atveidojumi bez jebkādas muskulatūras un spēka pazīmēm apliecina tikai to pasīvo, sievišķīgo padevības un pacietības spēku, kas to, kam top piešķirts, dara rīcībā tikumisku, īpaši pēc Viņa mācības.

Orgāns, par kuru te runāju, ir tik liegi elastīgs - vai tas butu dairoties, nopietnībā vai dusmās - ikkurā garastāvoklī tā vijīgās kustības ir nemainīgi izsmalcinātas. Nevienai fejas rociņai to nepārspēt.

Tai raksturīgas piecas galvenās kustības. Pirmā - kad tā dar­bojas kā peldspura, kustoties uz priekšu; otrā - kad tā tiek lietota kā kaujas vāle; trešā - pagriezieniem; ceturtā - kūleņojot, piektā - pametot asti gaisā.

Pirmā. Būdama horizontāli novietota, Leviatāna aste darbojas citādi, nekā pārējo ūdens dzīvnieku astes. Tā nekad neluncinās. Vai tas būtu cilvēks vai zivs, luncināšanās ir vājuma pazīme.

Valim aste ir vienīgais pāivietošanās līdzeklis. Te saritinādamās zem rumpja, te aši iztaisnodamās, tā noteic briesmoņa lēcienvei­dīgo virzīšanos uz priekšu, tam sirdīgi peldot. Sānspuras kalpo tikai par stūri.

Otrā. Ir visai zīmīgi, ka valis, cīnoties ar otru vali, laiž darbā pieri un žokļus, kamēr sadursmēs ar cilvēku viņš lielākoties tikai nicīgi uzsit ar asti. Uzbrūkot laivai, viņš sparīgi izliec virs tās savu asti, ar kuru vēzējoties tiek dots belziens. Ja gaisā tā nesastop nekādu pretsparu un vēziens ir trāpīgs, belziens ir gluži vienkārši nenovēršams. Ne cilvēka, ne laivas ribas nespēj tam turēties pretī. Vienīgais glābiņš - izvairīties no tā; taču, ja belziens nāk no sāniem, pārvarot ūdens pretestību, daļēji atkarībā no vaļu medību laivu vieglā svara, kā ari to materiālu elastīguma, no kuriem tās gatavotas, visnopietnākās sekas mēdz būt kāda lauzta branga vai pāris ielauztu dēļu - nedaudz iebukņīti sāni. Šie sāniskie zemūdens belzieni medībās mēdz būt tik parasti, ka tos uzskata par bērnu spēli. Kāds nomet vamzi, un caurums ir aizbāzts.

Trešā. Nevaru to pierādīt, taču man šķiet, ka vaļa taustes spēja sakopota astē; jo šajā ziņā tā ir izcili jutīga, kam līdzinās ja nu vienīgi ziloņa snuķa jutīgums. Šis jutīgums lielākoties izpaužas, vēzējot asti, kad tā ar meitenīgu iznesību maigi un lēnīgi tiek vēzināta šurpu turpu pa ūdens virsu; un, ja tā aizķer kaut vai kuģinieka ūsu, posts un nelaime šim kuģiniekam ar visām ūsām un pārējo. Kāds saudzīgums ir šajā sākuma pieskārienā! Ja astei būtu satveršanas spēja, tā tūdaļ man atgādinātu Darmonoda ziloni, kurš apmeklēja puķu tirgus un, zemu paklanidamies, sniedza puķu pušķus mamzelēm, turklāt apglāstīdams tās ap vidu. Katrā ziņā žēl, ka vaļa astei nepiemīt satvertspēja, jo esmu dzirdējis par

UZBRŪKOT LAIVAI, VAIJS SPARĪGI IZLIEC VIRS TĀS SAVU ASTI, AR KURU VĒZĒJOTIES TIEK DOTS BELZIENS.

vēl vienu ziloni, kas, būdams kaujā ievainots, izlieca snuķi un izvilka bultu laukā.

Ceturtā. Nemanāmi pietuvojoties valim klāt tuksnesīgās jūras šķietamajā drošībā, jūs redzēsiet to, atmetušu savu milzum svarīgo pašcieņu, spēlējamies pa okeānu kā kaķēnu pie kamīna. Taču arī vaļa rotaļā var samanīt spēku. Platās astes lāpstspuras te uzšaujas augstu gaisā, te zvetē pa ūdens virsu, pērkonīgai atbalsij aizskanot jūdzēm tālu. Varētu nodomāt, ka tur šauj no pamatīga lielgabala; un, ievērojot vieglu tvaika mākulīti virs elpekļa rumpja galā, jums liksies, ka tie ir pulvera dūmi no stobra.

Nejaušais šīs nodaļas salīdzinājums, pielīdzinot vali zilonim, ciktāl runa ir par dažām astes īpatnībām pirmajam un snuķa īpat­nībām otrajam, nav uztverams kā cenšanās pielīdzināt šos abus pretējos orgānus vienu otram, un - vēl mazāk - abus radījumus, kam tie pieder. Jo, kā visdižākais zilonis ir tikai terjers Leviatāna priekšā, tā salīdzinājumā ar Leviatāna asti snuķis ir tikai lilijas kātiņš. Visnegantākais ziloņa snuķa belziens būtu tikai rotaļīgs dāmu vēdekļa pieskāriens salīdzinājumā ar kašalota visspēcīgās astes neizmērojamo pērkongrāvienu, kas ne vienreiz vien aizlidinājis pa gaisu citu pakaļ citai veselas laivas ar visiem airiem un apkalpēm, ļoti līdzīgi tam, kā indietis triku taisītājs pamet gaisā bumbiņas.[114]

Jo vairāk es domāju par šo vareno asti, jo vairāk nožēloju savu nespēju to aprakstīt. Palaikam tai raksturīgi žesti, kas no tiesas darītu godu cilvēka rokai, palikdami pilnīgi neizskaidrojami. Lielā barā šie noslēpumainie žesti palaikam ir tik acīm redzami, ka esmu dzirdējis dažus medniekus pielīdzinām tos masonu[115]zīmēm un simboliem, jo vaļi, jānudien, tādējādi saprātīgi runājo­ties ar ārpasauli. Visam vaļa ķermenim netrūkst arī citādu kustību, kuras ir pilnas neizskaidrojamā un neizprotamas pat vispieredzēju- šākajiem viņa vajātājiem. Lai kā pētītu viņu, es viņu nepazīstu un nekad nejepazīšu. Taču, ja es nepazīstu pat viņa asti, kā lai izprotu galvu? Vēl vairāk — kā izprast viņa seju, ja viņam vispār nav sejas? "Tu redzēsi manu mugurpusi un manu asti," viņš, šķiet, saka, "bet manu seju tev neredzēt." Taču es netieku pilnīgā skaidrībā arī ar mugurpusi; un, lai ko viņš tur būtu teicis par savu seju, es vēlreiz atkārtoju,, ka sejas viņam nav.