Mobijs Diks jeb Baltais valis

Pēcvārds ROMĀNS KĀ OKEĀNS UN LASĪTĀJS KĀ JŪRASBRAUCĒJS

Literatūras vēsturē ir tādi darbi, kas aizrauj, aizkustina, kaitina, satrauc, iedzen pesimismā, sniedz atvieglojumu vai ari kadas citas izjūtas. Šķiet, ka Hermaņa Melvila romāns Mobijs Diks nodrošina visu iespējamo reakciju gammu un ne tikai - tas rada ari zināmu pietāti un šausmu izjūtu, kad ieraugam milzīgo teksta apjomu; sakt to lasīt ir gandrīz tas pats, kas doties jūras braucienā, jo romāns ir ne tikai ka piedzīvojums, bet intelektuāls vingrinājums tādā pasaulē, kas no ikdienišķās dzīves šķiet tikpat tāla kā vaļu medības. Ja vērtējam romāna latviskotās versijas iznākšanu ka faktu par sevi, tad notikuma svarīgums ir daudz lielāks nekā vienkārši vēl viena tulkota literāra darba publicēšana. Mobijs Diks ir ne mazāk būtisks teksts literatūras vēsturē kā Dž. Džoisa Uliss, un, kā jau ikviens izcils klasikas darbs, tas papildina to kultūras un literatūras vidi, kurā parādās, tā ir vēl viena saikne ar citu literatūru. Melvila romāns ir ari viens no visvairāk citētajiem tekstiem pasaules literatūrā, un romāna pirmais teikums "Sauciet mani par Ismaēlu" kļuvis gandrīz vai par citātu klasiku. Visai nesen iznākušajā diskā Dzīve pavedienā amerikāņu post­moderna muzikālā vēstījuma izcilākajai pārstāvei Lorijai Andersonei kada no dziesmām saucas Baltais Valis, kuras motīvi atrodami arī pārējos darbos. Kāpēc viens darbs tiek vairāk citēts nekā citi, aizvien paliks zināmā noslēpumainībā tīts, taču ir skaidrs, ka Melvila tekstam piemīt tik neatkārtojams skanīgums un viņa radītajiem tēliem tik neaizmirstama rezonanse, ka Mobijs Diks ir pārtapis par mūsdienu kultūras vides neatņemamu sastāvdaļu.

Hermaņa Melvila romāns Mobijs Diks ir viens no amerikāņu literatūras izcilātajiem darbiem, un daudzējādā ziņā tā interpretāciju skaits, dažādība un vēstījuma neaptveramība līdzinās Džeimsa Džoisa Ulisam. Melvila romāna dar­bības lielākā daļa risinās jūra vai okeānā, un arī pats teksts ticis nereti pielīdzināts okeāna plašumam, un, pēc dažu literatūrpētnieku viedokļa, Melvilam izdevies savā romāna vēstījumā atdarināt okeāna viļņveidīgo ritmu, radīt vārdisku okeāna ekvivalentu, tādējādi pati romāna forma iegūst semantisku jēgu, - tuvinot romāna tekstu gleznieciskam realitātes atainojuma veidam, kad vārdi ir ne tikai zīmes ar iepriekš nosacītu jēgu, līdzīgi tam kā Džoisa romānā Mākslinieka portrets jaunībā, kura galvenais varonis Stīvens meklē vārdus, kas jau pēc skaņas līdzinātos tam, ko tie apzīmē, tāpat kā mākslinieks meklē krāsas un formas, kas vislabāk atspoguļo atainotās lietas būtību. Okeāns romānā nav tikai konkrēts tēls, bet ietilpīgs simbols, un viena no tajā ietvertajām nozīmēm ir Amerikas identitāte, okeāns ir tikpat milzīgs kā Amerika, kuras grūti aptveramā ģeogrā­fiska telpa, Čarlza Olsona vārdiem izsakoties, ir "plaša un bez žēlastības".

Kādā vēstulē Natenjelam Hotornam Melvils rakstīja, ka pabeidzis "nekrietnu grāmatu", ar to domādams romānā atainoto ļaunā un labā pretnostatījumu, turklāt ļaunā, nežēlīgā un vājprātā vadmotīvi Melvila teksta dominē, un pats autors reiz izteicies, ka darbs tapis nevis "Dieva, bet Satana kristīts". Romāns ir pilns šādu un citu paradoksu, un, kaut par hrestomatisku kļuvis uzskats, ka Mobijs Diks ir amerikaņu literatūras pērle, Melvila darbs tiek bieži vērtēts arī ļoti kritiski, un par iemeslu tam ir visai vienkāršs fakts, ka Melvila romāns ir piesātināts un pārbagāts ar notiku­miem, aprakstiem un pārstāstiem, nereti pat tādiem, kas līdzinās zinātniskiem traktātiem (piemēram, vaļu klasifikācija), daudziem tēliem, kuri reizēm parādās tekstā, tad atkal pazūd, ar duālistiskiem simboliem, un tas viss drīzāk norada uz pretrunām cilvēka dabā, nevis ir apliecinājums Melvila kā rakst­nieka nepilnībām. Viljams Folkners, piemēram, 1927. gadā sacīja, ka Mobijs Diks ir gramata, ko viņš vēlētos būt sarakstījis; it īpaši Folkneru Melvila romānā saistīja tajā atainotais galvenā varoņa Ahāba liktenis, ko Folkners raksturoja kā "sava veida sirds Golgātu, kas kļuvusi nemaināma kā bronza tās grimstoša sabrukuma skanīgumā". Savukārt Ričards Čeizs savā pētījumā par Melvilu rakstīja, ka "viņam bija maz pacietības ar ikdienišķajām romāna vai dzejoļa formālajam prasībam". Melvils bieži ticis kritizēts sava romāna vēstīju­ma nekonsekvences dēļ, piemēram, tā sakuma daļas vēstītājs ir Ismaēls, kurš ievaddaļa šķietami pretendē uz romāna centrālā personāžā lomu, taču vēlāk, kad notikumu vēstījuma centrā nokļūst Ahābs, Ismaēls reizēm pat nozūd no notikumu apraksta. Tas pats notiek arī ar citiem personāžiem. Bet pats Melvils uzskatīja, ka mākslās darbs nav ideāls un noslēgts, bet ir nepilnīga forma, ko japabeidz tikai potenciāli. Lai nu kā, tomēr Mobijs Diks uzskatams par mākslas darbu, kas ir izcilākā amerikaņu iztēles izpausme (Ričarda Čeiza frāze). Der arī atcerēties, ka romāns tika sarakstīts faktiski vienā vasarā 1851. gadā, un ta pievilcīgums slēpjas teksta impulsivitatē, ta dabiskajā dzīvīgumā un vēstījuma neapturamībā, un lasītājam tiek piedāvāts ne tikai zināmu notikumu izklāsts, bet ari nevaldāmas kaisles, apsēstības izjūta; cilvēks kļūst neapturams, ja reiz instinktīvi tiek sajusta kāda dziņa, un Ahābs ir ne tikai mednieks un vajātājs, bet cilvēks, kuru pašu vajā viņa neremdināma uzvaras kāre pār balto vali Mobiju Diku.

Romāns Mobijs Diks ticis klasificēts gan kā amerikāņu nacionālais eposs, gan arī kā lirisks romāns tajā izpratnē, kā to definēja Džeimss 1 )žoiss, kurš uzskatīja lirisko par "personisku izteikumu", un, l

Ne mazāk pretstatu pilna kā Melvila romānu vērtējumi bija arī paša rakstnieka dzīve. Melvils piedzima 1819. gada diezgan veiksmīga Ņujorkas tirgoņa ģimenē, taču labklājība ilgi neturpinājās un viņa uzņēmums izputēja, ģimenei vajadzēja aizbraukt no Ņujorkas, bet Melvila tēvs neizturēja finansu satricinājumus un sajuka prata, un drīz vien nomira, tāpēc Melvila bērnība neaizritēja ne saulaini, ne viegli, un jau ļoti agri viņam bija jāsāk strādāt. Melvils sāka rakstīt 1845. gadā un līdz trīsdesmit gadu vecumam bija uzrakstījis jau sešus darbus. Viņa pirmais darbs bija "Taipi", kurā atainota paša autora saskarsme ar kanibālismu kādā no viņa jūras braucieniem. Sava mūža lielāko sasniegumu - romānu Mobijs Diks Melvils uzrakstīja 1851. gadā, taču kritika to uzņēma atturīgi, galvenokārt tāpēc, ka darbs likās nesapro­tams, noslēpumains un grūti klasificējams. Tomēr Melvila apbrīnotais rakstnieks Natenjels Hotorns romānu novērtēja ārkārtīgi atzinīgi; Melvils viņam vēlāk rakstīja, ka viņu pārņēmusi neizsakama drošības izjūta, jo Hotorns esot sapratis viņa grāmatu. Neguvis rakstniecība ne komerciālus panākumus, ne arī kritikas atzinību, Melvils pārstāja rakstīt 19. gadsimta piecdesmitajos gados, pārcēlās uz Ņujorku un sāka strādāt par ierēdni. Kā diemžēl bieži gadās, viņa sasniegumu īstenā vērtība atklājās tikai kādu laiku pēc viņa nāves, un tas tikai lieku reizi apliecina Melvila darba savā ziņā pravietisko raksturu, jo romāns komentē ne tikai sava laika realitāti, bet pie­vēršas daudz eksistenciālāku cilvēka dzīves aspektu atklāsmei.

Kāds no Melvila daiļrades pētniekiem Henrijs Marejs apgalvo, ka "Melvils neuzrakstīja šo grāmatu, lai mierinātu, bet lai iekvēlinātu", kas ir viens no mākslas mērķiem vispār - rosināt pašizziņas procesu, kas padara visu to, kas ar mums notiek, ko darām un piedzīvojam, par izdzīvotu pieredzi, par daļu no katra cilvēka patības, un piepilda eksistenci ar jēgu. Tas pats Marejs ir izvirzījis arī divas hipotēzes, par ko īsti ir Melvila grāmata, kas it nemaz nav viegli atbildams jautājums.

Saskaņā ar pirmo hipotēzi, Ahābs ir kritušais eņģelis vai pusdievs, Lucifers, Sātans, Velns, Nelabais. Zīmīgi, ka Ahāba kuģis dodas jūrā Ziemsvētku diena, līdz ar to tiek vilktas paralēles starp Ahābu un Kristus tēlu. Kā apgalvo Marejs, Ahābs-Lucifers ir saistīts ar Saules dievu līdzīgi kā Kristus, bet tā vietā, lai taptu par gaismu, kas rodas no tumsas, viņš ir "tumsa, kas rodas no gaismas", un Marejs uzskata, ka Melvila radītais varonis ir Džona Miltona Zaudētās paradīzes varoņa kopija, un tieši šā iemesla dēļ diezgan plaši ir izplatīts uzskats, ka Melvila romāns ir sava veida Miltona darba interpretācija. Dažādas atsauces arī uz daudzu citu autoru darbiem veido būtisku Melvila romāna teksta daļu, piešķirot tam jēgpilnāku un daudznozīmīgāku dimensiju. Citēto autoru uzskaitījums būtu visai garš, pietiek minēt kaut tikai Šekspīru, Baironu un Bībeli. īpaši nozīmīgas Melvilam ir atsauces uz Šekspīru, attīstot savā romana vājprāta tēmu, kas nepārprotami atvasināta no Makbeta, Hamleta un Karaļti Lira.

Otras hipotēzes centrā ir Mobija Dika tēls, kurš, iespējams, "ataino 19. gadsimta puritāņu ētiku un sabiedrību, kas aizstāvēja šo ētiku", bet Ahābs savukārt tiek traktēts ka "«/kapteinis, jo dumpīgais idir nāvējošā konfliktā ar apspiedošo kultūras superego", un, saskaņā ar šādu hipotēzi, varam traktēt Melvila romānu kā cilvēka - instinktīvas būtnes pretnostatījumu cilvēkam kā sociālai būtnei, kas jau pēc definīcijas ir konflikts bez atrisinājuma iespējām. Tieši rādēļ romāna jautājums - kurš beigās uzvar, Ahābs vai Mobijs Diks, paliek apzinati atklāts. Abas minētās hipotēzes pārliecinoši pierāda Mobija Dika simbolismu, ārčji tas ir piedzīvojumu romāns, bet ta dziļākā jēga, tāpat kā Džozefa Konrādā jūras piedzīvojumu aprakstos, ir eksistenciālā. Jūra un okeāns ir mitoloģiskā pirmatnējā sākotne, izcelsme, mūžība un arī nāve, nebūtība, kā ari atpestīšana un šķīstīšana.

Fakts, ka romāns balstīts uz pretstatiem, ataino paša Melvila uzskatu duālismu. Melvilam Hotorna daiļrade bija īpaši tuva, un kādā vēstulē viņš rakstīja, ka Hotorna darbos viņu saista ne tikai "šekspīriskā" dziļums, to izsmal- cinatais komēdijiskums un fantazijas spēks, bet it īpaši gaismas un tumsas sajaukums. "Jo kaut šajā Hotorna dvēseles nogāzē valda atvasaras saules gaišums, ta otra puse - kā kupola tumšā puse - ir tumsas apņemta, desmitkārt melna. … šis milzīgais tumsas spēks… rodas no kalvinistiskās iedzimtās izvirtības un iedzimtā grēka apzināšanās." Melvils bija skeptiķis, kas, kā apgalvoja Ričards Čeizs, "pastāvīgi atradās starp mūžīgo un autonomo, starp tādiem pretstatiem kā labais un ļaunais, debesis un elle, Dievs un Sātans, saprāts un jūtas, gars un matērija". Melvils tiecās sava romānā atainot cilvēka pasaules realitāti visā tās kopuma, pretstatu un pretrunu pārņemtu, mēģinot sasniegt ne tik daudz kaut kādu ideālu, bet zināšanu pilnību, kas, kā apliecina romāns un arī Melvila uzskati, ir lielāka vērtība par atpestīšanu, jo arī pestīšana var nākt tikai caur zinā- šanam, tāpat ka atklāsme. Čeizs to definēja nedaudz citādi, apgalvodams, ka "Melvils meklēja patiesību, kas vienlaikus būtu saprāta patiesība un mākslas patiesība". Savukārt Frenks Novāks par vienu no romāna vadmotīviem uzskata skaistumu un šausmas, jo pirmais mierina, sniedz atvieglojumu, turpretim šausmas neļauj cilvēkam būt saskaņā ar sevi un kalpo par spēcīgu stimulu sevis atgūšanai, tātad pašizziņai. Novāks uzskata, ka balta krāsa, pat valis, iespējams, apzīmē "ļaunuma nevainību", tātad ta neizbēgamību, tā neesa­mības neiespējamību, jo ļaunais ir pretmets labajam, un ta apkarošana, cīņa pret to piešķir esamībai jēgu, kaut gan Ahāba un baltā vaļa divkauju nekādā gadījumā nav iespējams identificēt ar šo cīņu, abu attiecības un simbolika ir daudz neviennozīmīgāka. Ahāba saskarsme ar "vaļa baltumu" noved viņu vājprātā. Medību, uzvaras iekāres un instinkta pārņemts, Ahabs nokļūst savas zemapziņas dziņu varā, un viņa vājprāts kontrolē visu kuģi, gluži līdzīgi kā Šekspīra lugā Vētra jūra "viņu izmaina", taču noved nevis pie harmonijas un saskaņas, bet ved uz iznīcību. Jūras ceļojums ir arhetips par sevi, kura tiešākā izpausme ir mīts par Odiseju ka meklējumu mīts. Ahāba jūras brauciena metaforiskumu izceļ ari viņa kuģa nosaukums, Pekvods, kas nosaukts kādas kareivīgas un agresīvas indiāņu cilts vārdā, kuru iznīcināja Jaunanglijas puritāņi.

Baltais valis Mobijs Diks ir daudzslāņains tēls, viena no tā iespējamajam interpretācijām ir Mobija Dika pielīdzināšana Dieva tēlam, jo tas ir ka Dievs, kura seju nav lemts ieraudzīt, Melvils ir skeptiķis, kurš reiz kādā vēstulē Hotornam rakstīja:

"… mums ir nosliece domāt, ka Dievs nespēj izskaidrot pats savus noslē­pumus un ka Viņam pašam noderētu nedaudz informācijas par vairākam lietam… bet varbūt nekādu noslēpumu vispār nav, ir tikai jēgpilns tukšums, ko nespēj pārvarēt nekādi saziņas pūliņi." Melvila Dieva koncepcijas kvinte­senci un paša Melvila uzskatu duālismu izsaka arī Jesajas gramatas citāts: "Es, kas radu gaismu un veidoju arī tumsību, kas dod svētību, bet arī ļaunu; es esmu tas Kungs, kas visu to dara!" (45:7)

Romāna centrālais tēls neapšaubāmi ir Ahābs, kura vārds aizgūts no Vecas Derības, no semītiskā atkritēja, kas pievērsās orģistiskajam Baala jeb Bela kultam, kurš sākotnēji bija pazīstams ka babiloniešu auglības dievs. Henrijs Marejs, piemēram, uzskata, ka Melvils apzināti radīja Ahābu kā tēlu, ko pārņēmis Sātans (iepriekšējā norāde uz Baalu - Belcebulu apstiprina šādu apgalvojumu). Taču Ahābs ir veidots nevis kā ļaunuma vai apsēstības iemieso­jums, bet kā amerikāņu identitātes atainojums, jo Melvila romānu kopumā var traktēt kā romānu par "amerikānismu", par to, ko nozīmē amerikāniski pasaules uztvere, ka var definēt amerikāņu identitāti, kas atšķirībā no Eiropas konteksta skatāmā identitātes jautājuma ir daudzšķautņaina, daudzveidīga un neviendabīga. Mobijs Diks tiek dēvēts arī par pašu amerikāniskāko romānu, kaut vienlaikus traktējams ari kā romāns par Cilvēku un cilvēci. Tomēr būtu kļūdaini šo darbu traktēt tikai un vienīgi kā simbolisku vēstījumu, jo tīra simbolika romāna žanrā vispār nav iespējama, piedevām Mobijs Diks ir darbs, kas ir pārpilns dažādu faktoloģisku datu: gan par vaļiem, par vaļu zvejniecību, par kuģniecību, 19. gadsimta sadzīvi. Tieši šajā spējā konkrētas realitātes atainojumu vispārināt līdz ārpus konkrēta laika līmenim slēpjas literārā vēstījuma nozīmīgums, kaut mēs nekad nelasām romānu tikai ka kaut kādas jēgas izteikšanas instrumentu, bet mūs var aizraut tikai paša vēstījuma hipno- tiskums, noslēpumainība, spriedze utt.

Ahaba tēls ir tikpat daudznozīmīgs kā Mobijs Diks, un to var salīdzinat ar Ijabu, bet balto vali ar Leviatānu vai "balto vērsi Jupiteru" (133. nodaļa).

Ahabs nav no romāna autora atsvešināts tēls, un tam ir saikne ar romāna sākotnējo vēstītāju lsinaēlu, ka apgalvo Čārlzs Fedelsons: "Melvils atklāj, ka viņš pats ir potenciāli gan Ahābs, Sātana atbalstītājs, nihilists", gan arī Ismaēls "ceļojošais prāts, kam piemīt gaišredzības spējas", jo Melvils ataino labo no ļaunā redzes skatapunkta, līdz ar to romāna centrā ir sātaniskais, nevis die­višķais; tas prasa no lasītāja aktīvu līdzdalību teksta interpretācijā, jo, līdzīgi kā tas parasti ir mūsdienu literatūrā, Melvila romāns nav pašskaidrojošs, tas nesniedz atrisinājumu, nedod atbildi, bet ierosina, aktivizē un pat izsit no līdzsvara. Ahābs ir mednieks, atriebējs, apsēstais, bet, tāpat kā Mobija Dilu tēls, viņš nav viennozīmīgi ne ļauns, ne labs, ne upuris, ne upurētājs. Kā savā pētījuma apgalvo Luiss Mamfords: "Ahabs sirds dziļumos ir cildena būtne, kura traģiskie maldi ir tie, ka viņš cīnās pret ļaunumu tā vieta, lai cīnītos par mīlestību." Vai, kā saki pats Ahābs "… es jūtu, ka mans lielākais diženums slēpjas manā vislielākajā postā".

VIKTORS FREIBERGS, Dr. Phil.LU Moderno valodu fakultātes asoc. profesors