132. nodaļa SIMFONIJA

Bija skaidra diena tērauda zilgumā. Gaisa un ūdens velves savie­nojās visaptverošā zilgmē, tik tikko atšķiramas; vienīgi dompilnie debesu augstumi bija caurspīdīgi, tīri un maigi, izskatīdamies gluži sievišķīgi, bet varenais, vīrišķīgais okeāns cilājās gariem, spēcīgiem, lēni slīdošiem viļņiem - kā gulošā Simsona krūtis miegā.

Turp un atpakaļ augstē slīdēja nelieli, tīri putni, sniegbaltos spārnus cilādami; tie bija kā sievišķīgi mīlīgas domas, kamēr dzi­ļumos, tālu lejā, zilgajā bezdibeni te uz šo, te uz to pusi šaudījās spēkpilnie Leviatāni, zobenzivis un haizivis; tur varēja vērot stiprā, nemierīgā, slepkavīgā okeāna vīrišķīgās domas.

Tomēr, lai cik lielas bija iekšējās pretrunas starp abām stihi­jām, no ārpuses šīs pretrunas izpaudās vienīgi gaismēnu spēlēs; kopā tās veidoja vienu veselumu, it kā tās šķirtu vienīgi dzimumi.

Augstē - gluži kā valdone, cariene vai ķēniņiene, saule itin kā piešķīra padevīgu izskatu šim mainīgajam, nemierīgajam okeānam - līdzīga līgavai, kas mierina līgavaini. Un tur, kur stiepās spožā apvāršņa josla, - viegla gaisa vibrācija, kādu nereti var vērot uz ekvatora, atklāja paļāvīgu, trīsošu uzticēšanos un mīlestības pilnu satraukumu, ar kādu nabadzīte līgava šķiras no savas jaunavības.

Sasaistīts un sasprindzis, izvagots un mezglainu krunku izarts, iespītīgs un dedzīgs, ar degošām acīm kā oglēm, kas vēl turpina spīdēt pat krāsmatu pelnos, tur skaidrajā rīta gaismā stāvēja Ahābs, šaubas nepazīdams, pacēlis spožo sejsegu pretī neaptraipī­tajai, jaunavīgajai debesnīcas pierei.

Ak, nemirstīgā jaunavība un zilgmes nevainība! Neredzamās, spārnotās būtnes, kas rosās it visur ap mums! Jaukā debess gaisu un zilgmes bērnība! Cik maz jums ko izsaka vecā Ahāba nospiedošās bēdas! Bet man reiz gadījās redzēt mazās - Mariju un Martu - divas jautras elfas ar smejošām acīm, kad viņas bezrūpīgi lēkāja ap savu veco tēvu, rotaļādamās ar apsvilušo matu gredzeniem, kas auga uz veča smadzeņkrātera izdegušajām malām.

Ahābs lēni šķērsoja klāju un pārliecās pār bortu, vērodams savu ēnu iegrimstam dzelmē - aizvien dziļāk un dziļāk bezdibenī. Bet saldenajam burvīgā gaisa aromātam beigu beigās laikam izdevās kaut vai uz mirkli aizgainīt draudīgās domas, kas bija apsēdušas viņa dvēseli. Šis piemīlīgais, priekpilnais gaiss, šī laipnīgā debess beidzot glāstīja un loloja viņu; pamāte dzīve, vienmēr tik cietsir­dīga un barga, tagad beidzot apvija mīlošās rokas ap viņa spītīgo kaklu, šķietami šņukstot priekā par to, ka reiz, lai cik stūrgalvīgs un maldu pārņemts būtu šis cilvēks, viņa tomēr atradusi savā sirdī spēku to glābt un svētīt. No zemu uzmauktās platmales apakšas Ahābs nobirdināja jūrā asaru; un visā Klusajā okeānā nebija lielāka dārguma par šo asaru.

Starbeks vēroja veco vīru; redzēja, cik smagi viņš balstījās pret bortu, - likās, ka viņš klausās nerimtīgus šņukstus savā taisnīgajā sirdī - tie izlauzās no visapkārt valdošā klusuma, pašiem tā dziļumiem. Uzmanīgi, lai nepieskartos kapteinim un lai tas viņu neievērotu, viņš tuvojās un nostājās blakus.

Ahābs pagriežas.

- Scarbek!

-Ser?

- Ek, Scarbek, cik glāstošs, maigs vējš, un cik laipnīga izskatās debess! Tādā dienā - tieši tādā pašā skaidrā dienā kā šī - es nohar- punēju savu pirmo vali - astoņpadsmitgadīgs puika, harpunētājs! Pirms četrdesmit - četrdesmit - četrdesmit gadiem! Tik sen! Četr­desmit nepārtrauktu vaļu medību gadi! Četrdesmit gadi atteikšanās un briesmu, vētrās un nelāgā laikā! Četrdesmit gadu nesaudzīgā jūrā! Pirms četrdesmit gadiem Ahābs pameta šo mierīgo zemi, lai četrdesmit gadus karotu ar dzīļu šausmām! Ak vai, jā, Starbek, no šiem četrdesmit gadiem es varbūt tikai kādus trīs esmu pavadījis krastā. Kad iedomājos par to dzīvi, kādu esmu dzīvojis, redzu tikai vientulības noslēgtību; kapteiņa īpašā stāvokļa mūra sienu, kas tik nelabprāt laiž klāt zaļās pasaules līdzcietību no ārienes - ak, nomācošās skumjas! Smagā nasta! Gvinejkrasta verdzība šajā vien­tulīgajā vienvaldībā! Kad domāju par visu to, ko līdz šim tikai puslīdz spēju apjaust, agrāk tik skaidri nesaskatot - kā četrdesmit gadus esmu pārticis no kaltētas, sālītas gaļas, - tā ir atbilstīga emblēma manai sausajai gara barībai! Kad visnabadzīgākais saus­zemes iedzīvotājs ik dienas ēd svaigas saknes un augļus, lauž ceptu zemes maizi, kamēr man jāēd appelējušas garozas - tālumā, tūkstošiem okeāna jūdžu attālumā no manas meitenes - jaunās sievas, ar ko salaulājos piecdesmit gadu vecumā, bet nākamajā dienā jau devos uz Hornas ragu, atstājot tikai iespiedumu laulības gultas spilvenā - sieva? Sieva? Pareizāk būtu teikt - atraitne, vīram dzīvam esot! Ak jā, Starbek, es padarīju nabaga meiteni par atraitni, kad viņu apprecēju, un pēc tam viss šis neprāts, šī trakošana, verdošās asinis un kvēlojošā piere, jau kādu tūkstošo reizi vecajam Ahābam dodoties pārdrošā, putu vērpetēm klātā ceļā, lai vajātu medījumu, - drīzāk kā dēmonam, nevis kā cilvēkam! Ai, ai! Četrdesmit gadu muļķības - šis vecais muļķis, vecais Ahābs! Kam plēsties pušu, dzenoties pakaļ laupījumam? Kam pārpūlēt rokas, pārstiepties airējot, cilājot dzelzis - harpūnas un žebērkļus? Vai no tā Ahābs tagad kļuvis labāks un bagātāks? Paskaties! Ak Starbek!

Vai tas nav pārlieku smagi, ka es ar savu smago nastu biju spiests palikt ar vienu kāju, jo otru man norāva? Vei, paraus nost manus sirmos matus, tie lien acīs un dara mani aklu - izskatās, ka es raudu. Tik pelēkas šķipsnas varētu izaugt tikai no pelniem! Bet vai patiesi es liekos ļoti vecs - tik ļoti, ļoti vecs, Starbek? Es jūtos nāvīgi nomocīts, salīcis un sagumis, it kā es būtu Ādams, kas kluburo zem gadsimtu smaguma kopš paradīzes laikiem. Ak Dievs! Dievs! Dievs! Salauz manu sirdi! Izsit caurumu galvā, lai piekļūtu smadzenēm! Tas ir izsmiekls! Izsmiekls! Rūgts, kodīgs izsmiekls šiem sirmajiem matiem, - vai esmu piedzīvojis tik daudz prieka, lai dabūtu sirmus matus un liktos un justos tik neizturami vecs? Tuvāk! Nostājies man blakus, Starbek, ļauj man ieskatīties cilvēka acīs - tā ir labāk, nekā vērties jūrā vai debesīs, labāk, nekā raudzīties augšup, uz Dievu. Zvēru pie zaļojošās zemes, pie degošā pavarda! Tas ir burvju kristāls, cilvēk - es redzu savu sievu un bērnu tavā skatienā! Nē, nē, paliec uz klāja, uz klāja! Tev jāpaliek tad, kad apzīmogotais Ahābs dosies vajāt Mobiju Diku. Šīm briesmām es tevi nepakļaušu. Nē, nē! Ne jau velti es tavās acīs ieraudzīju savu tālo māju!

- Ak, manu kaptein! Manu kaptein! Cēlā dvēsele! Vecā, labā sirds, par spīti visam! Kāpēc jādzenas pakaļ tam nīstajam valim? Dosimies prom kopā! Pametīsim šos postošos ūdeņus! Brauksim mājās! Arī Starbekam ir sieva un dēls - sieva un dēls, kas vēl palikuši no rotaļīgās jaunības starp brāļiem un māsām - tāpat kā jūsmājās, ser, - sieva un dēls no mīļās, skumstošās vecumdienu tēva mīlestības! Prom! Dosimies prom! Lai varu šopašbrīd mainīt kursu! Cik tas būs priecīgi, cik jautri, ak, manu kaptein, - vai mēs nevarētu traukties atpakaļ uz veco, labo Nantaketu? Es domāju, ser, arī tur, pie viņiem, tagad iestājušās tādas pašas skaidras, zilgas dienas kā šeit, ser.

- Tā ir, tā ir. Tiku tādas piedzīvojis - dažus vasaras rītus. Ap šo laiku - jā gan, ap šo laiku viņš guļ diendusu - tad puika trokšņaini mostas, apsēžas gultā, un māte stāsta viņam par mani, par veco cilvēkēdāju tēvu - kā es tagad kuģoju tālās jūrās virs dzelmes, bet vēl atgriezīšos, lai viņu padancinātu.

- Tā dara arī Mērija, mana Mērija! Viņa solīja, ka mans puika ik rītu tiks nests uz kāpām, lai apskatītos, vai neparādīsies tēva kuģa bura! Jā, jā! Pietiek! Darīts! Mēs braucam uz Nantaketu! Ejam, manu kaptein, nospraust kursu atpakaļceļam - un braucam! Lūk, lūk! Tur zēna seja lūkojas logā! Tur zēna roka māj kāpās!

Bet Ahābs jau novērsa skatienu; viņš notrīsēja kā kaitēkļu saēsta ābele un nometa zemē pēdējo sažuvušo ābolu.

- Kas tas - kas par nezināmu, neizprotamu pārdabisku spēku, kas par ļaunu, apslēptu kungu un pavēlnieku - cietsirdīgu un nežēlīgu imperatoru pavēl man iet pret visām dabas liktajām tieksmēm un saistībām, lai raujos un steidzos, visu laiku tikai uz priekšu, uzspiežot man neprātīgo gatavību darīt to, par ko mana paša sirds nespētu ne iedomāties? Vai Ahābs vairs ir Ahābs? Vai tas esmu es, mans Dievs, vai arī kāds cits manā vietā ceļ šo roku? Bet - ja pat varenā saule neceļas pēc savas pašas gribas, tikai debesīs kalpo par izsūtāmo zēnu; ja katru atsevišķu zvaigzni tās ceļā virza nezināma vara, - kā var sisties šī sīkā sirds, kā var domāt savas domas šīs smadzenes, ja Dievs nesteidzina šos pukstus, neliek domāt šīs domas un dzīvot šo dzīvi - tas taču neesmu es pats! Zvēru pie debesīm, draugs, šajā pasaulē mums lemts griezties - riņķī un riņķī, virpuļot kā vējrāžiem, taču ass ir Liktenis. Un visu laiku - lūk! Smaida laipnas debesis un bezdibenīgā jūra! Skat! Vai redzi tur to tunzivi? Kurš tai liek ķert un nobeigt lidojošās zivtiņas? Kas gaida slepkavas, draugs? Kam jāpasludina spriedums, kad pie atbildības jāsauc pats tiesātājs? Bet vējš ir maigs jo maigs, un debess tik laipnīga; tik smaržīgi gaisi, it kā būtu nākuši no tālām pļavām; kaut kur Andu kalnu nogāzēs šajā laikā pļauj sienu, Starbek, un pļāvēji aizmieg tikko nopļautā zālē. Aizmieg? Ak jā, strādā vai nestrādā, tik un tā reiz paliksi laukā. Aizmigsi? Kā tad, un rūsēsi zaļajā zālē kā sirpis, pagājušajā gadā pamests un aizmirsts pusno- pļautā, rasainā pļavā, Starbek!

Bet vecākais palīgs, aiz izmisuma nobālis līķa bālumā, jau bija pagājis sānis.

Ahābs šķērsoja klāju, lai, pārliecies pāri bortam, paskatītos ūdenī, un sarāvās, sastapis ūdenī divu acu atspīdumu - tās cieši vērās viņā. Viņam blakus, nekustīgi pārliecies pār reliņiem, stāvēja Fēdallāhs.

Загрузка...