Mobijs Diks jeb Baltais valis

90. nodaļa GALVAS UN ASTES

"De balena vero sufficit, si rex habeat caput, et regina caudam. "

Braktons, 1.3.C.3[120]

Šis ir citāts latīņu valoda no Anglijas Likumkrajuma, kurš kopā ar kontekstu nozīmē, ka no visiem vaļiem, kurus kāds nomedītu šajā piekrastē, karalis kā Goda Lielharpunētājs saņem galvu, bet karalienei goddevīgi jāpasniedz aste. Tas ir dalījums, kas atgādina ābola pārdalīšanu, jo vidū nekas nepaliek pāri. Taču, tā kā šis likums mazliet izmainītā formā Anglijā ir spēkā līdz šai dienai un daudzējādā ziņā tā ir dīvaina novirze no vispārējā likuma par Zivi tauvā un Nepietauvoto Zivi, tam te tiek veltīta atsevišķa nodaļa - tādu pašu bruņniecisku apsvērumu dēļ, kas liek Anglijas dzelzceļu sabiedrībai tērēties, gādājot īpašu vagonu, kurš paredzēts vienīgi karaliskās ģimenes ērtībām. Pirmām kārtām, lai pierādītu, ka augšminētais likums joprojām ir spēkā, es uzņemšos jums atklāt kādu atgadījumu, kas notika pirms diviem gadiem.

Kā rādās, daži jūrnieki - godavīri no Duvras, Sendvičas vai kādas citas no Cinque Ports2M pēc smagas pakaļdzīšanās bija pama­nījušies nobeigt un izvilkt krastā lielisku vali, kuru bija sākuši vajāt tālu no sauszemes. Visas piecas ostas daļēji vai kā citādi pārzina kāds kārtībnieks vai likuma kalps, saukts par Lordu Pārraudzītāju. Saņemdams šo amatu tieši no kroņa, manuprāt, viņš saņem visus karaļa ienākumus no Piecu ostu teritorijām. Daži rakstošie dēvē šo amatu par sinekūru.[121] Taču tā nebūt nav. Lords Pārraudzītājs palaikam ir ļoti aizņemts, piedzenot ienākumus, kuri viņam tiek galvenokārt tikai no ievākšanas.

Kad šie nabaga saulē kveldētie jūrnieki basām kājām, uzro- tītām bikšu starām virs kalsnajiem ceļgaliem ar pūlēm izvelk savu trekno zivi sausumā, cerēdami uz simt piecdesmit sterliņu mār­ciņām par dārgo eļļu un raga plātnēm, savos sapņojumos jau sūkdami lielisku tēju kopā ar laulātajām draudzenēm un labu alu ar draugiem, tērējot savu daļu no guvuma, pēkšņi parādās augsti mācīts un vislielākajā mērā kristietīgas žēlsirdības pārņemts džentl­menis ar Blekstona[122] eksemplāru padusē un, uzlicis to valim uz galvas, paziņo: "Rokas nost! Šī zivs, kungi, ir paņemta tauvā! Es to konfiscēju kā Lorda Pārraudzītāja īpašumu!" To dzirdējuši, nabaga jūrnieki, godbijīgas cieņas pārņemti - īsteni angliski - nezinādami, ko sacīt, ņemas izmisīgi kasīt pakaušus, žēli uzlū­kodami te vali, te svešinieku. Taču tas neko nelīdz un nebūt neiežēlina cieto sirdi mācītajam džentlmenim ar Blekstonu. Beidzot viens no tiem pēc ilgas galvas kasīšanas, lai saskrubinātu vienkop domas, uzdrošinās pavaicāt:

- Lūdzu, ser, bet kas ir Lords Pārraudzītājs?

- Hercogs.

- Bet hercogam nav nekā kopīga ar zivs nozvejošanu!

- Tā pieder viņam.

- Mēs pamatīgi nopūlējāmies, devāmies briesmās, cietām zaudējumus. Vai tiešām tas viss tikai hercoga labā, bet mēs par saviem pūliņiem un tulznām nesaņemsim neko?

- Tā pieder viņam.

- Vai tad hercogs ir tik nabags, ka spiests tādā bēdīgā veidā pelnīt sev iztiku?

- Tā pieder viņam.

- Es no savas daļas cerēju palīdzēt nabaga vecajai māmuļai, kas vairs neceļas no gultas.

- Tā pieder viņam.

- Vai hercogs neapmierinātos ar ceturtdaļu vai pusi?

- Tā pieder viņam.

Vārdu sakot, vali konfiscēja un pārdeva, bet Viņa Gaišība Velingtonas hercogs26 "1 saņēma naudu. Domājot, ka, citā gaismā aplūkots, kā arī apsverot apstākļus, šis gadījums varētu likties ne sevišķi taisnīgs, kāds godājams garīdznieks no pilsētas uzrakstīja Viņa Gaišībai, lūgdams Gaišību pievērst uzmanību šim gadījumam ar nelaimīgajiem jūrniekiem. Uz to milords hercogs atbildēja (abas vēstules tika publicētas), ka viņš esot rīkojies tieši tā, naudu jau saņēmis un būtu pateicīgs godājamajam cienīgtēvam, ja turpmāk viņš (cienīgtēvs) atturētos jaukties citu cilvēku darīšanās. Vai patiesi tas bija tas pats vēl joprojām kareivīgais vecais kaujinieks, kas, stāvot uz triju karaļvalstu robežām, tagad abām rokām rauša ubag- dāvanas, atņemdams tās nabagiem?

Nav grūti ievērot, ka šajā gadījumā hercoga tiesības piesavi­nāties vidi tam bija dāvājis karalis. Te mums jātiek skaidrībā, kāds pamats ir paša monarha pirmtiesībām uz to. Ar attiecīgo likumu mēs jau iepazināmies. Taču Plaudons[123] sniedz mums izskaidro­jumu. Plaudons apgalvo, ka tādējādi nomedīts valis pieder karalim un karalienei "augstvērtīguma dēļ". Pēc dziļdomīgāko skaidrotāju uzskatiem, tas šādās lietās vienmēr bijis pārliecinošs arguments.

Bet kāpēc karalim būtu jāsaņem galva, bet karalienei aste? Teiciet, kas tam par iemeslu, jūs, likumzinātāji!

Savā traktātā "Karalienes zelts" par karalienes kabatnaudu "kniepadatām" izsens Karaliska sola266 autors, kāds Viljams Prinns, spriež tā: "Aste piederas karalienei, lai karalienes garderobei neap­trūktos vaļakaula." Tas ir rakstīts laikos, kad melnā Grenlandes vaļa jeb īstā vaļa ūsas tika plaši izlietotas lēdiju korsetēs. Taču šīs pašas ūsas atrodas nevis astē, bet gan galvā; tā ir rupja kļūda tik mācītam likumzinātājam kā Prinns. Vai tad karaliene ir kāda jūras vārava, ka viņai jātop apveltītai ar asti? Te varētu slēpties kāda alegoriska jēga.

Ir divas karaliskas zivis, ko šādi titulējuši angļu rakstnieki likumzinātāji - valis un store; abas ir kroņa īpašums, ar dažiem izņēmumiem, un nomināli267 sastāda desmito daļu no regulārajiem kroņa ienākumiem. Nezinu nevienu citu autoru, kas būtu par šo lietu ieminējies, taču, manuprāt, te prasīties prasās, lai arī store tiktu sadalīta tāpat kā valis un karalis saņemtu visai cietpaurīgo un necaursitamo šīs zivs galvu, kas, uzlūkota simboliski, jokainā kārtā balstītos uz kādu iespējamu atbilstību. Tad izrādītos, ka visam ir sava jēga, pat likumiem.