Mobijs Diks jeb Baltais valis

92. nodaļa PELĒKĀ AMBRA

Šī pelēkā ambra ir visnotaļ interesanta viela un tik ļoti svarīga tirdzniecībai, ka 1791. gadā kāds Nantaketas kapteinis Kofins tika šajā sakarā noklaušināts Anglijas Parlamenta apakšnamā. Jo šajā laikā, un arī līdz visai nesenai pagātnei minētās pelēkās ambras īstenā izcelšanās, tāpat kā pati ambra, vēl nebija izpētīta. Kaut gan šis vārds cēlies no franču vārda ambregris, kas nozīmē "pelēkais dzintars", tā no dzintara būtiski atšķiras. Jo dzintaru, kaut gan to palaikam atrod jūras krastā, tāpat izrok no zemes arī tālu konti­nentā, bet pelēkā ambra atrodama tikai jūrā un nekur citur. Bez tam dzintars ir cieta, caurspīdīga, lūzena viela bez smaržas; no tās darina pīpju iemutes, krelles un rotājumus, bet pelēkā ambra ir mīksta, vaskaina un tik ļoti aromātiska un smaržīga, ka to plaši lieto parfimērijā, pievieno kvēpināmām zālēm, smaržīgām svecēm, matu pūderiem un pomādēm. Turki to pievieno ēdieniem, kā arī nes uz Meku tādā pašā nolūkā, kādā vīraku nes uz Svētā Pētera katedrāli Romā. Daži vīna tirgoņi iebirdina kādus graudiņus sarkanvīnā, lai tas labāk smaržotu.

Kurš būtu varējis iedomāties, ka tik smalkas lēdijas un džentl­meņi smaržināsies ar esenci, kas izvilkta no slima vaļa nicināmā vēdera! Un tomēr tā notiek. Vieni pelēko ambru uzskata par vaļa gremošanas traucējumu cēloni, otri par to sekām. Kā ārstēt tādus gremošanas traucējumus, ir grūti teikt - ja nu vienīgi parakstīt valim trīs vai četras laivas caurejzāļu un bēgšus glābties, kā dara kalnrači, spridzinādami klintis.

Es aizmirsu piebilst, ka pelēkajā ambrā tika atrastas kaut kādas cietas, apaļas kaula plāksnītes, kuras Stabss vispirms noturēja par jūrnieku bikšu pogām, bet vēlāk atklājās, ka tie bija tikai šādā veidā iebalzamēti sīku astoņkājīšu kauliņi.

Taču, ja nu šo bezgalsmaržīgo, tīro ambru var atrast tikai trūdu vidū, - vai tas ir bez nozīmes? Atcerieties, ko sacījis Svētais Pāvils savā vēstulē korintiešiem par grēku un šķīstību, par to, ka "sēts top negodā un uzmodināts godībā"269 . Tāpat atsauksim atmiņā Paracelza270 sacīto - par to, kas dara muskusu vērtīgu. Tāpat neaizmirstiet dīvaino faktu, ka no visām nelāgi smirdošām lietām visnelāgāk ož odekolons tā ražošanas sākumstadijā.

Man gribētos nobeigt nodaļu ar iepriekš minēto aizrādījumu, taču nevaru tā darīt, jo karsti vēlos atspēkot kādu apvainojumu, kuru bieži vien izsaka vaļu medniekiem un kurš aizspriedumainu cilvēku prātos varētu atrast tiešu apliecinājumu visam, kas šeit sacīts par abiem vaļiem. Citviet šajā grāmatā jau tika atspēkoti apmelojumi par vaļu medībām kā netīru un nicināmu nodarbo­šanos. Taču ir jāatspēko vēl kāds apgalvojums. Mēdz sacīt, ka vaļi vispār nelāgi smirdot. Kur gan cēlies tāds kauna traips?

Es domāju, tas radās toreiz, kad pirms vairāk nekā diviem gadu simteņiem Londonā no Grenlandes ieradās vaļu medību kuģi. Tā kā tie vaļu mednieki ne toreiz, ne tagad nav kausējuši taukus turpat jūrā, kā to vienmēr darījuši kuģi dienvidjūrā, bet gan sagriezuši svaigo taukumu nelielos gabaliņos un, pa spundes caurumiem sabāzuši tos lielās mucās, šādi veda uz mājām, jo īsā vaļu medību sezona ledainajās jūrās un pēkšņās, negantās vētras, kas viņus apdraud, neļauj rīkoties citādi. Sekas ir tādas, ka, atverot tilpnes un izkraujot piestātnē šo vaļu kapliču, smaka ir apmēram tāda, kāda rastos, pilsētā izrokot kapus, lai tur liktu pamatus dzemdību namam.

Tāpat es domāju, ka šis nejēdzīgais iebildums pret vaļu medniekiem varētu būt radies agrākajos laikos, kad Grenlandes krastā atradās holandiešu ciemats, saukts par Šmērenburgu vai Smērenbergu[124], turklāt tieši šo pēdējo vārdu lietojis augsti mācītais Fogo fon Slaks savā dižajā darbā par smakām, kurš ir pamatīgs pētījums par šo jautājumu. Kā norāda pats nosaukums Smeer - tauki; berg- nolikt), šis ciemats bija dibināts tālab, lai holandiešu flotei būtu kur pārkausēt vaļu taukus, nevedot tos uz Holandi. Tas bija vesels krāšņu, tauku katlu un eļļas noliktavu kopums; kad kausētava strādāja, droši vien no turienes nāca ne visai patīkama smaka. Taču uz kašalotu zvejas kuģa dienvidu jūrās notiek gluži citādi; tam kādu četru gadu ilgajā braucienā piepildot tilpni līdz malām ar eļļu un nenotērējot, droši vien pat ne piecdesmit dienu, lai pārkausētu taukus tajā šķidrajā stāvokli, kādā eļļa atrodas mucās, tā gandrīz nemaz neož. Patiesībā valis, dzīvs vai beigts, pie labas apiešanās nebūt nepie­der smirdīgiem kustoņiem; nedz arī vaļu mednieku var atšķirt kā, teiksim, viduslaikos vienkop sanākušo vidū atšķīra jūdus - pēc smakas. Un kāpēc gan valim nesmaržot patīkami, ja visumā dzīvnieka veselība ir lieliska, tam daudz kustoties, allaž atrodoties ārā, kaut gan, kas tiesa, tas tiesa, visai reti svaigā gaisā. Es saku, ka, kašalotam vēzējot astes spuras, virs ūdens vējo tāda pati smarža, kāda plīvo, pēc muskusa smaržojošai dāmai plandījot svārkus pa siltu viesistabu. Kam gan lai es smaržīguma ziņā pielīdzinu kašalotu, ņemot vērā viņa pārliecīgo lielumu? Vai tas nevarētu būt izdau­dzinātais zilonis ar dārgakmeņiem rotātajiem ilkņiem, kuru, mirrēm svaidītu, izveda pa kādas Indijas pilsētas vārtiem, lai godinātu Aleksandru Lielo?