Mobijs Diks jeb Baltais valis

110. nodaļa KVĪKEGS SAVĀ ZĀRKĀ

Pēc aplūkošanas izrādījās, ka mucas, kas ievietotas tilpnē pēdējā laikā, ir pilnīgi neskartas un ka sūcei jābūt kaut kur zemāk. Laikam pieturoties mierīgam, lauzāmies arvien dziļāk un dziļāk, iztramdot no snaudas milzīgās mucas pašos tilpnes dziļumos un velkot tās dienas gaismā no šīs melnās pusnakts tumsības kā gigantiskus kurmjus. Tika nokāpts tādos dziļumos, līdz tādiem aizseniem, appelējušiem un rūsas saēstiem toveriem, ka atlika tikai lūkoties pēc kāda apsūnojuša stūrakmens - mucas ar kapteiņa Noasa naudiņām un pielīmētiem veltījumiem, kas nesekmīgi biedina lepnībā pagrimušo veco pasauli no grēku plūdiem. Parā­dījās mučele pēc mučeles ar ūdeni, maizi un gaļu, saišķi ar mucu dēlīšiem un dzelzu stīpām, līdz beidzot kļuva grūti pārvietoties pa piekrauto klāju, bet iztukšītā kravas telpa dobji dunēja zem kājām, kā staigājot virs tukšām katakombām; bet kuģis zvāļojās un svaidījās viļņos kā pīta krūka, kas piepūsta ar gaisu. Kuģa galva bija tapusi smaga kā studentam, kas ar tukšu vēderu sadzinis galvā visu Aristoteli. Labi vēl, ka mūs toreiz neapmeklēja taifūni.

Un, lūk, tieši šajā laikā manu nabaga mežoņa draugu un uzticamo biedru Kvīkegu apsēda drudzis, kas teju teju viņu neno­veda kapā.

Jāteic, ka tādā nozarē kā vaļu medības sinekūras nemēdz būt; pašapziņa un briesmas iet blakus roku rokā, kamēr tiksiet kapteiņa godā, jums vajadzēs strādāt - jo tālāk, jo smagāk. Tā notika arī ar nabaga Kvīkegu - viņam, kā jau harpunētājam, bija jāstājas pretī pieri pret pieri saniknotam valim un, kā citviet redzējām, jārāpjas uz sprāgoņas muguras viļņojošā jūrā, lai galu galā nokāptu tumšās kravas telpās un cauru dienu vienos sviedros šajā pazemes cietumā apņēmīgi staipītu neparocigās mucas un uzmanītu, kā tās tiek novietotas. īsi sakot, starp vaļu medniekiem harpunētāji ir tā sauktie darba lopi.

Nabaga Kvikegs! Kad kuģis jau bija pa pusei iztukšots, jūs būtu varējuši noliekties pār lūku un palūkoties lejā, kur, izģērbts līdz pat vilnas apakšbiksēm, tetovētais mežonis lodāja pa slapjumu un pelējumu kā zaļraiba ķirzaka akas dibenā; šī tilpne tev rādījās par aku vai pat saldējamo pagrabu, nabaga mežoni; brīnumainā kārtā, par spīti tveicei un svīšanai, viņš briesmīgi saaukstējās, bet saaukstēšanās pārtapa karsoni, kas beidzot pēc vairākām mokošām dienām noguldīja viņu gultā un noveda gandrīz kapa malā. Kā viņš sakritās un izvārga šajās nedaudzajās, toties mūžgarajās dienās - līdz likās, ka nekas no viņa nav palicis pāri, izņemot ģindeni un tetovējumus! Bet, kamēr viņš viscaur sadila, vaigukauli arvien vairāk izspiedās, turpretī acis itin kā auga aizvien lielākas un lielākas, tapdamas savādi maigas un mirdzošas, iejūtīgi un dziļdomīgi lūko­damās jūsos no slimības gultas, apbrīnojamā kārtā apliecinot viņā nesagraujamu veselību, ko nekas nespēj ne salauzt, ne nomērdēt. Un, kā riņķi uz ūdens, kas plešas plašumā izdzisdami, viņa acis likās plešamies aizvien platāk - kā Mūžības apļi. Jūs pārņemtu neizsakāmas šausmas, ja jūs apsēstos blakus šim izdziestošajam mežonim un pavērotu viņa sejā tik dīvainās zīmes - dīvainākas nebūs redzējuši pat tie, kas stāvējuši pie Zaratustras'12 nāves gultas. Jo tas, kas cilvēkā patiesi ir brīnumains un arī atbaidošs, nekad vēl nav izteikts vārdos, nedz grāmatās aprakstīts. Bet nāves tuvošanos, kura visus dara vienlīdzīgus, vienādi apzīmogojot ar pēdējo atklāsmi, spētu pienācīgi attēlot vienīgi autors no mirušo vidus. Lūk, kāpēc - lai atkārtojam to vēlreiz - neviena mirēja haldieša, nedz grieķa pārdomas nebija dievbijīgākas un pacilātākas par tām, kuru noslē­pumainās ēnas lodāja nabaga Kvīkega vaigā, sirdzējam mierīgi guļot līgojošā guļamvietā, kamēr jūra viļņiem likās šūpojam viņu uz pēdējo dusu, bet neredzamas okeāna straumes - nesam augstāk un augstāk uz viņam nolemtajām debesīm.

Neviens no apkalpes neticēja, ka viņš celsies; bet, kas attiecas uz pašu Kvīkegu, viņa domas šajā jautājumā pietiekami skaidri parādīja dīvainais lūgums, kādu viņš izteica. Pasaucis kādu jūrnieku pie sevis pelēcīgas rīta sardzes laikā, kad diena vēl tikko ausa, un, saņēmis to aiz rokas, viņš paziņoja, ka Nantaketā esot redzējis nelielas pirogas no tumša koka, līdzīgas lietaskokiem, no kādiem darinot karalaivas viņa dzimtajā salā; apvaicājies par tām, viņš uzzi­nājis, ka visi Nantaketā mirušie vaļu mednieki tikuši apglabāti šādās tumšās kanoe laivās, un izredze tikt šādā veidā apglabātam viņam ļoti iepatikusies, jo atgādinot viņa tautiešu paradumu, kuri iebalzamēto mirušo karavīru ieliekot paša laivā un ļaujot viņam peldēt projām zvaigžņu arhipelāgos; jo viņi ne tikai ticot, ka zvaigznes esot salas, bet arī domājot, ka tālu aiz redzamajiem apvāršņiem viņu siltā bezkrastu jūra saplūst ar debesīm, veidojot

Zaratustra, an Zoroastrs (senirāņu) - pravietis, zoroastrisma dibinātājs.

(Tulk. piezīme.)

Piena ceļa balsnējās putas. Viņš teicās raustāmies drebuļos no domas, ka varētu tikt apglabāts pēc senā jūrnieku paraduma un kopa ar visu guļamvietu nomests kā nederīga manta maitēdājām haizivīm par barību. To nē - viņš gribot sev tādu vienkoci kā Nantaketā, tāds jo vairāk piederoties viņam, vaļu medniekam, tādēļ ka, līdzīgi vaļu medību laivām, arī šiem vienkočiem neesot ķīļa; kaut gan tā trūkums apgrūtinot stūrēšanu un spēcīgu dreifēšanu cauri dūmakainajiem gadsimtiem.

Kad par šo dīvaino vēlēšanos tika paziņots uz kapteiņtiltiņu, galdniekam tūlīt pavēlēja izpildīt Kvikega gribu, lai kāda tā arī būtu. Uz borta atradās daži pagāniski, veci zārku krāsas dēļi, pirmāk garā brauciena laikā salūkoti Lakadivu salu neskartajās birzīs; un no šiem tumšajiem dēļiem tika nolemts darināt zārku. Tiklīdz galdnieks saņēma šo rīkojumu, viņš ņēma savu mēru un bez kavē­šanās ar viņa raksturam parasto vienaldzīgo pakalpību devās uz kubriku, kur ļoti kārtīgi nomērīja Kvīkegu, ik pa laikam šo to atzīmēdams ar krītu tur, kur pielika savu mēru.

- Ak, nabadziņš! Tagad viņam nāksies mirt nost! - iesaucās jūrnieks no Longailendas.

Atgriezies pie sava ēvelsola, galdnieks ērtības labad un lai drošāk paturētu atmiņā, atzīmēja vajadzīgo zārka garumu, bet pēc tam to iemūžināja ar diviem iegriezumiem. To paveicis, viņš salūkoja dēļus un darbarīkus un sāka strādāt.

Kad bija iedzīta pēdējā nagla, bet vāks pienācīgi noēvelēts un piemērīts, viņš viegli uzcēla zārku plecos un devās ar to uz baku noskaidrot, vai tajā gulētājs jau gatavs.

Padzirdējis sašutušus un izsmējīgus izsaucienus, ar kādiem jūr­nieki uz klāja raidīja zārknesi prom, Kvīkegs visiem par šausmām pieprasīja, lai miroņlāde tūdaļ tiktu nesta pie viņa; nebija nekā, ko viņam iebilst - ņemot vērā, ka no visiem mirstīgajiem mirēji ir vistirāniskākie, un, tā kā droši vien drīz viņi pārstās mūs apgrūtināt uz visiem laikiem, vajag par nabadziņiem apžēloties.

Pārkāries pāri guļamvietas malai, Kvīkegs ilgi un uzmanīgi aplūkoja miroņsili. Pēc tam palūdza savu harpūnu, lika noņemt tai kātu un asmeni ielikt silē kopā ar viņa laivas airi. Ari pēc viņa lūguma siles iekšpusē visgarām tika sarindoti sausiņi, galvgalī novietota blašķe ar saldūdeni, bet kājgalī nolikta kulīte ar kravas telpā saskrabinātu zemi, kas bija sajaukusies ar skaidām; kad gabals buraudekla tika saritināts par spilvenu, Kvīkegs lūdza viņu iecelt šajā pēdējā guļamvietā, lai izbaudītu tās ērtības, ja tādas tur būtu. Viņš pagulēja tajā kādu brītiņu nepakustēdamies, tad palūdza kādu aiziet palūkoties viņa maisā un atnest mazo dieviņu Jodžo. Pēc tam, sakrustojis rokas uz krūtīm, ar Jodžo starp tām, viņš uzsauca, lai uzliekot zārkam vāku ("aiztaisot lūku" — viņš teica). Vāku uzlika, virsdaļu atstājot vaļīgi karājamies ādas virās, un tā Kvīkegs dusēja savā zārkā viscaur apsegts, redzama bija vairs tikai viņa mierīgā seja.

- Rarmai ("Der, ir labi"), - viņš beidzot nomurmināja un pamāja, lai viņu novietojot atpakaļ guļamvietā.

Taču, iekams tas tika paveikts, Pips, kas visu šo laiku nemanāmi bija lodājis tuvumā, piegāja guļošajam klāt un, klusi šņukstēdams, saņēma viņu aiz rokas, otrā turēdams savu tamburīnu.

- Nabaga klaidoni! Vai tiešām šī bezjēdzīgā blandīšanās nekad nebeigsies? Kur tu tagad ej? Bet ja nu straumes tevi aiznestu brīnišķajās Antiļu salās, kur liedagi bango vienās ūdenslilijās, vai tu izpildīsi vienu manu niecīgu lūgumu? Uzmeklē tur kādu Pipu, kas jau sen paputējis, man domāt. Viņš ir tajās tālajās Antiļu salās. Ja tu viņu sameklēsi, tad nomierini, viņam droši vien ir ļoti bēdīgi ap sirdi, jo raugi! Viņš ir atstājis te savu tamburīnu, es to atradu. Rig-a-dig, dig, dig! Tagad, Kvīkeg, mirsti nost, un es nobungošu tev mirstamo maršu.

- Esmu dzirdējis, - sacīja Starbeks, lūkodamies pa atveri iekšā, - ka nejaukā drudzī ļautiņi, pat vislielākie tumsoņas, runājuši senajās valodās, taču, kad noslēpumi atklājās, vienmēr izrādījās, ka viņu senaizmirstajās bērnu dienās augsti skoloti vīri runājuši šajās valodās, viņiem klātesot. Tā, pēc manas dziļākās pārliecības, arī nabaga Pips savas apmātības dīvainajā jaukumā nes mums debesu solījumus no mūsu debesu mājām. Kur gan viņš to visu mācījies, ja ne tur? - Cst! Viņš atkal runā, bet vēl nesaprātīgāk.

- Stājieties divkārt pa divi! Darīsim viņu par ģenerāli! Ei, kur viņa harpūna? Lieciet to šķērsām pāri. Rig-a-dig, dig, dig, urā! Ak, būtu te kaujasgailis, apsēstos šim uz galvas un uzdziedātu! Kvīkegs mirst cīnīdamies! Ielāgojiet to labi, Kvīkegs mirst cīņā! Es teicu, ciņā, cīņā cīņā! Bet mazais, nicināmais Pips mira kā gļēvulis, mira, viscaur drebēdams - nost ar Pipu! Dzirdiet - ja jūs atradīsiet Pipu, sakiet visiem Antiļu salās, ka viņš ir nodevējs un gļēvulis! Sakiet, ka viņš izlēca no vaļu medību laivas! Es nekad neskandinātu savu tamburīnu pie nožēlojamā Pipa, nesauktu viņu par ģenerāli, ja viņš vēlreiz ņemtos mirt nost šite. Nē, nē! Kauns un negods visiem gļēvuļiem, kauns pār viņiem! Lai iet dibenā kā Pips, kas izlēca no vaļu medību laivas! Nopēlums! Kauns! Kauns!

Visu šo laiku Kvīkegs gulēja aizvērtām acīm, itin kā aizsnau­dies. Pipu aizveda, bet slimais vīrs tika atkal novietots atpakaļ guļamvietā.

Taču tagad, kad viņš likās pilnīgi sagatavojies mirt un kad zārks bija atzīts par labu, Kvīkegs pēkšņi sāka atveseļoties; drīz vien galdnieka sameistarotā miroņlāde vairs nelikās vajadzīga; un, kad dažs izteica priecīgu pārsteigumu, mežonis īsi paskaidro­ja, ka negaidītās atlabšanas iemesls esot šāds: kritiskajā brīdi viņš esot atminējies kādu sīkumu uz sauszemes, kuru atstājis nenokār­totu, tādēļ mainījis domas par miršanu - viņš vēl nevarot mirt. Citi vaicāja, vai tiešām viņš uzskatot, ka lēmums dzīvot vai mirt esot atkarīgs no paša gribēšanas vai patikšanas. Viņš atbildēja, ka ta tiešām esot. Vārdu sakot, Kvīkegs uzskatīja, ka, cilvēkam cieši apņemoties turēties pie dzīves, parasta slimība neiespējot viņu nomaitāt; ja nu vienīgi valis, vētra vai kāds cits negants, neval­dāms un bezgalīgs posts.

Turklāt starp mežoņiem un civilizētiem ļaudīm atzīmējama šāda atšķirība: kamēr smagi slims civilizēts cilvēks atveseļojas vidēji kādos sešos mēnešos, slims mežonis spēj izveseļoties turpat vai vienā dienā. Tā mans Kvīkegs ātri vien pieņēmās spēkā un, visbeidzot, pēc tam kad bija dažas dienas pasēdējis bezdarbībā uz kabestāna (toties ieturēdamies ar lielisku ēstgribu), viņš pēkšņi pietrausās kājās, izpleta rokas un kājas, pamatigi izstaipījās, nožāvājās un tad, uzlēcis uz savas pakarinātās laivas priekšgaldiņa, pacēla harpūnu un paziņoja, ka esot gatavs cīņai.

Kāda mežonīga iedoma lika viņam tagad savu šķirstu izlietot par jūrnieka lādi; viņš izbēra tajā visu no sava audekla drēbju maisa un pēc tam kārtīgi sakārtoja. Daudzas savas brīvās stundas Kvīkegs pavadīja, grebdams uz vāka visvisādas dīvainas figūras un rakstus; kā rādās, viņš raupjākā veidā pūlējās tur attēlot kādu daļu no sarežģītajiem tetovējumiem, kādi klāja viņa ķermeni. Šos tetovējumus taču bija darinājis nelaiķis burvis un reģis dzimtajā salā, kurš ar šīm hieroglifu zīmēm bija uzrakstījis uz viņa miesām visu debesu un zemes mācību, līdz ar noslēpumainu traktātu par īstenības izzināšanas mākslu; tādējādi visa Kvīkega persona bija neatminama mīkla, brīnišķa grāmata vienā sējumā, kuras noslē­pumus nevarēja izlasīt pat viņš pats, kaut gan pret tiem sitās viņa dzīvā sirds; tātad šīm mistērijām bija lemts beigu beigās sairt pīšļos kopā ar dzīvo pergamentu, uz kura tās bija uzrakstītas, tā arī paliekot neizlasītām. Šī doma noteikti iešāvās prātā Ahābam, liekot viņam nesavaldīgi iesaukties, kad kādu rītu, aizgriezies prom no nabaga Kvīkega, ko bija aplūkojis, viņš izsaucās: - Ak, dievu velnišķīgais kārdinājums!