Mobijs Diks jeb Baltais valis

17. nodaļa RAMADANS

Tā kā Kvīkega ramadans jeb gavēnis ar grēku izsūdzēšanu droši vien ilgs visu dienu, es nemēģināju viņu traucēt pirms nakts iestāšanās; jo es bez gala izjutu bijību pret ikviena reliģis­kajām saistībām, lai cik smieklīgas tās liktos; es nespētu izturēties negodbijīgi pat pret skudru draudzi, kas pielūdz mušmiri, kur nu vēl pret citiem radījumiem dažādās pasaules malās, kas ar citviet nesastopamu dedzīgu pakalpību klanās kāda nelaiķa zemes īpašnieka tēla priekšā tāpēc, ka ar bagātībām joprojām rīkojas viņa vārdā.

Es teikšu, ka mums, kārtīgajiem prezbiteriāņu kristiešiem, vajadzētu būt iecietīgākiem un neiedomāties sevi tik ļoti pārākus par visiem citiem mirstīgajiem - pagāniem un pārējiem tikai tāpēc, ka viņu pieņēmumi liekas pa pusei bezprātīgi. Kaut vai Kvīkegs, kam droši vien bija visbezjēdzīgākās iedomas par Jodžo un šo ramadanu, - un kas tad būtu? Manuprāt, Kvīkegs liekas zinām, ko dara; viņš rādās apmierināts; liksim viņu mierā. Nekādi mūsu ķīviņi ar viņu neko nemainīs; ļausim viņam vaļu, es saku! Un lai debesis žēlīgas mums visiem - gan prezbiteriāņiem, gan pagāniem, jo savā ziņā mums visiem galvā kaut kas nav kārtībā. Un steidzami būtu jālabo.

Pret vakaru, kad beidzot jutos pārliecināts, ka visas viņa izdarības un rituāli varētu būt beigušies, es kāpu augšā un pieklauvēju pie istabas durvīm, bet neviens neatbildēja. Mēģināju atdarīt durvis, taču tās bija no iekšpuses aizslēgtas.

- Kvīkeg! - es čukstus pasaucu caur atslēgas caurumu. Viss bija klusu.

- Paklau, Kvīkeg! Kāpēc tu neatbildi? Tas esmu es - Ismaēls! - Taču viss joprojām bija klusu. Es jau sāku uztraukties. Tiku ļāvis viņam diezgan ilgu laiku izdarīties pēc sirds patikas; nodomāju, vai tikai viņu nebūs ķērusi trieka. Ielūkojos atslēgas caurumā, bet, tā kā durvis atradās pretī istabas stūrim, aina, ko varēju saskatīt, likās mulsinoša un ļaunu vēstoša. Redzēju vienīgi gultas galu un daļu sienas, vairāk neko. Izbrīnījies pamanīju sienai pieslietu Kvīkega harpūnas koka kātu - tās pašas harpūnas, kuru, viņam vakarvakarā pa kāpnēm augšā kāpjot, atņēma saimniece.

"Dīvaini," es nodomāju, "bet, ja reiz tā harpūna stāv te, bet Kvīkegs bez tās nesper ne soli, tad viņam jābūt tur iekšā, kļūdīties nav iespējams."

- Kvīkeg, Kvīkeg! - Klusums. Kaut kas noticis. Trieka! Es pamēģināju izgāzt durvis, bet tās nepadevās. Noskrējis lejā pa kāpnēm, steidzīgi pastāstiju savas aizdomas pirmajam cilvēkam, kas gadījās ceļā - tā bija istabmeita.

- Vai die, vai die! - viņa ievaimanājās. - Tā jau domāju, ka tur kaut kas atgadījies! Pēc brokasta gribēju ieiet, lai saklātu gultu, bet durvis bi ja aizslēgtas, nedzirdēja ne peli grabināmies, tik kluss bija! Bet es domāju, ka jūs varbūt esat izgājuši abi kopā un aizslēguši, lai mantas būtu drošībā. Vai, vai, saimnieci Slepkavība! Misis Hazij! Trieka! - tā brēkdama, viņa skriešus metās uz vir­tuves pusi, un es viņai sekoju.

Misis Hazija drīz vien parādījās ar sinepju trauku vienā rokā un etiķa pudeli otrā - viņa likās pārsteigta mirkli, kad gatavoja garšvielas, tajā pašā laikā bārdama savu mazo, melnādaino izsūtāmo.

- Šķūnis! - es kliedzu. - Kā tikt uz šķūni? Skrieniet, Dieva dēl, un dabūjiet kaut ko tādu, ar ko varētu uzlauzt durvis, - cirvi, cirvi! Viņu ķērusi trieka, es galvoju! - To nobļāvis, es tukšām rokām bezjēdzīgi metos atkal pa kāpnēm augšā, bet misis Hazija aizspros­toja man ceļu ar sinepjtrauku, etiķi un savu ne mazāk skābo ģīmi.

- Kas jums lēcies, jaunais cilvēk?

- Dodiet man cirvi! Dieva dēļ, lai kāds skrien pēc daktera, kamēr es uzlauzīšu durvis!

- Paklausieties, jaunais cilvēk, - saimniece sacīja, nolikdama uz pakāpiena etiķa pudeli, lai atbrīvotu kaut vai vienu roku. - Klausieties, vai jūs teicāt, ka gatavojaties uzlauzt durvis manā mājā? - Un viņa sagrāba mani aiz elkoņa. - Kas ar jums notiek? Kas noticis, kuģiniek?

Cik vien spēdams, mierīgi, bet steidzīgi es izstāstīju viņai notikušo. Apjukumā piespiedusi sinepjtrauku savam degunam, viņa bridi padomāja, tad iesaucās: - Nē, nudie, es neesmu to durekli vairs redzējusi, kopš atstāju tur! - Mājvietas saimniece metās pie maza būcenīša patrepē un, ielūkojusies tajā, paziņoja, ka Kvīkega harpūna tik tiešām pazudusi.

- Viņš būs nodūries! - saimniece iebrēcās. - Tāpat kā nabaga Stigss! Vēl viena sega. pagalam! Ak, viņa nabaga māmulīte! Tā mana mājvieta aizies postā! Vai nabaga velnam bija māsa? Kur tas meitietis iekritis? Paklausies, Betij, aizej pie māldera Snarlsa un pasaki, lai uzķellē uzrakstu: "Te aizliegts izdarīt pašnāvības un smēķēt viesistabā." Divi zaķi būs nobliezti ar vienu bliezienu. Nokniebti… Dievs apžēlojies par viņa dvēseli! Kas tur par troksni? Ē, jaunais cilvēk, paejiet nost!

Uzskrējusi pa kāpnēm man pakaļ, viņa mani sagrāba tieši tobrīd, kad es atkal mēģināju ar spēku dabūt durvis vaļā.

- To es neļaušu! Es nepieļaušu, ka izposta manu māju! Skrieniet pēc atslēdznieka, viens dzīvo kādu jūdzi no šejienes! Bet paga! - viņa iebāza roku sānkabatā. - Šī atslēga laikam der, tūdaļ palūkosim! - Topašbrīd viņa iebāza atslēgu atslēgas caurumā un apgrieza; taču, ak vai! - Kvīkegs no iekšpuses bija aizšāvis aizbīdni.

- Nāksies tomēr spert vaļā, - es teicu un mazliet atkāpos no durvīm, lai varētu labāk ieskrieties, taču saimniece atkal ieķērās man drēbēs, kliegdama, lai nesagāžot viņas māju; bet es izrāvos, ieskrējos un pilnā sparā ar visu ķermeņa svaru gāzos durvīs.

Ar briesmīgu troksni durvis atsprāga vaļā, rokturim ietriecoties sienā, apmetuma mākonis uzvirpuļoja līdz griestiem; un tur - žēlīgā debess - Kvīkegs, sveiks un vesels, tupus čurnēja istabas vidū ar Jodžo uz galvas. Viņš pat nepakustējās, lai palūkotos uz vienu vai otru pusi, bet sēdēja kā nekustīgs tēls, nerādot nekādas dzīvības zīmes.

- Kvīkeg, - es ierunājos, tuvodamies viņam, - Kvīkeg, kas tev lēcies?

- Vat' šis būtu tā sēdējis visu dienu? — saimniece ievaicājās.

Taču, lai ko mēs teiktu, nespējām izdabūt no mežoņa ne

varda; jau biju gatavs nogrūst viņu uz grīdas, lai piespiestu mainīt stāvokli - tik neizturami saspringts un nedabisks tas likās, it īpaši, ja iedomājos, ka viņš tā notupējis astoņas vai visas desmit stundas, droši vien bez ēdienreizēm.

- Misis Hazij, - es sacīju, - vismaz mēs pārliecinājāmies, ka viņš ir pie dzīvībai, tagad atstājiet mūs vienus, lūdzama. Tālāk mēģināšu noskaidrot šo dīvaino starpgadījumu viens pats.

Aizvēris durvis aiz saimnieces, es mēģināju pierunāt Kvīkegu apsēsties uz krēsla, taču viss velti. Viņš tupēja kā tupējis - neraugo­ties uz visu manu pieglaimošanos - negrasīdamies ne pakustēties, ne izteikt vienu vienīgu vārdiņu, pat ne paskatīties uz mani, nedz arī kā citādi izrādīt, ka ievērojis manu klātbūtni.

"Vai būru iespējams," es domāju, "ka tas viss ietilpst viņa ramadanā? Varbūt viņa dzimtajā salā visi gavē tupus? Droši vien;

varbūt tā ir viņu ticības būtiska sastāvdaļa? Lai būtu, liksim viņu mierā, agri vai vēlu viņš tik un tā celsies augšā. Tas nevar turpinā­ties mūžīgi un, paldies Dievam, tāds ramadans laikam atkārtojas reizi gadā, un es neticu, ka pilnīgi bez nobīdēm.

Es devos lejā vakariņot. Pēc tam kad biju labu laiciņu nosēdējis, klausīdamies garumgaros vēstījumus, ko stāstīja no "plūmpudiņa brauciena", kā to dēvēja pārradušies jūrnieki (tas ir, no īsa vaļu medību brauciena ar šoneri vai brigu, ziemeļvirzienā un tikai pa Atlantijas okeānu), noklausījies tos pudiņniekus gandrīz līdz pulksten vienpadsmitiem, es devos augšā pa kāpnēm, lai ietu gulēt, būdams pilnīgi pārliecināts, ka ap šo laiku Kvīkegs noteikti būs paspējis tikt ar savu ramadanu galā. Bet nekā - viņš atradās turpat, kur biju viņu atstājis - nepakustējies ne par collu. Es jau sāku dusmoties: likās pilnīgi bezjēdzīgi un neveselīgi tā kluknēt visu dienu un vēl pusi nakts aukstā istabā, turot koka gabalu uz galvas.

- Dieva dēļ, Kvīkeg, celies un saņem sevi rokās, ieēd kaut ko! Tu taču nomirsi, sevi badā nomērdēsi, Kvīkeg!

Taču viņš neteica ne vārda. Tad es, atmetis viņam ar roku, beidzot ielīdu gultā, nešaubīdamies, ka pēc laiciņa viņš man sekos. Pirms likšanās gultā es paņēmu savu vilnaino jaku un uzmetu mežonim, jo nakts solījās būt visai auksta, un viņam mugurā bija tikai parastie vieglie svārki.

Labu laiciņu man neizdevās pat iesnausties, lai kā es centos. Biju nopūtis sveci, taču tiklīdz iedomājos par Kvīkegu - kādu četru pēdu attālumā tupus tādā neērtā stāvoklī, vienu pašu aukstumā un tumsā - man no tiesas kļuva nelabi. Padomājiet tikai: gulēt visu nakti vienā istabā ar pagānu, kurš ne acu neaizvēris, tup un piekopj kādu briesmīgu, neizprotamu ramadanu! Tomēr galu galā kaut kā iegrimu miegā un neapjēdzu vairs neko līdz pašam rītam, kad, palūkojies apkārt, ieraudzīju Kvīkegu tajā pašā stāvoklī, it kā pie grīdas pieskrūvētu. Taču, kolīdz pa logu iespīdēja pirmie saules atspulgi, viņš tūlīt uzlēca kājās, notirpušajām locī­tavām krakšķot, toties izskatīdamies apmierināts; atkliboja līdz gultai, kur es gulēju, piespieda savu pieri pie manas un pavēstīja, ka viņa ramadans esot beidzies.

Kā jau tiku minējis, man nav aizspriedumu ne pret nevienu ticību, lai kāda tā būtu, kamēr ticīgais nenogalē vai neapvaino citus tāpēc vien, ka tie tic kaut kam citam. Taču, ja ticība noved cilvēku līdz neprātam, ja tā top par mocību - vārdu sakot, ja tā padara šosauli par neērtu iebraucamo vietu, tādā gadījumā, es domāju, derētu tādu ticīgo aizvest gabaliņu nostāk un no sirds ar viņu aprunāties.

Tieši tā es grasījos darīt ar Kvīkegu.

- Kvīkeg, - es skubināju, - lien gultā un paklausies, ko tev teikšu! - Un es ķēros vērsim pie ragiem, sākdams no pirmatnējo reliģiju sākumiem, pieaugšanu un plēšanos spēkā, un nonākdams līdz ticību daudzveidībai šodien, visu laiku cenzdamies Kvīkegam iedvest, ka lielie gavēņi, ramadani un ilgstošas mērdēšanās tupus tumšās, nekurinātās istabās ir gluži vienkārši bezjēdzība, kaitē veselībai, neko nedod dvēselei, runā pretī jebkādiem higiēnas likumiem un veselajam saprātam. Sacīju, ka viņš, būdams citās lietās tik apķērīgs un saprātīgs mežonis, sāpina mani, pat ļoti sarūgtina, piespiežot noskatīties tādu pazemojošu muļķību kā šis smieklīgais ramadans. — Turklāt, - es pārliecinoši stāstīju, - no gavēšanas ķermenis vārgst, tātad arī gars top nīkulīgs, līdz ar to gavēņa radītās domas ir nepilnvērtīgas. Tas varētu būt iemesls parādībai,.ka ticīgie, kas cieš no gremošanas traucēju­miem, iecienījuši visbēdīgākos uzskatus par to, kas viņus sagaida pēc nāves.

- Vārdu sakot, Kvīkeg, - es turpināju, mazliet novirzīdamies no tēmas, - doma par elli vispirmām kārtām radās kādam, kas bija pārēdies ābolus, un tika iemūžināta pārmantotu gremošanas traucējumu dēļ, kam paaudžu paaudzēs neļāva izzust ramadans. - Te es vaicāju Kvīkegam, vai viņu jebkad mocījuši gremošanas traucējumi, paskaidrodams savu domu pēc iespējas uzskatāmāk, lai viņš varētu saprast, par ko runāju. Viņš teica, ka ne — ja neņem vērā kādu neaizmirstamu gadījumu. Tas noticis pēc lielā mielasta, ko sarīkojis viņa valdnieciskais tēvs pēc ievērojamas uzvaras, kad pēcpusdienā pieci desmiti ienaidnieka kareivju bijuši pieveikti un tajā pašā vakarā izvārīti un apēsti.

- Pietiek, Kvīkeg! - es nodrebēdams iesaucos. - Diezgan! Jo es ari bez atgādinājuma zināju, ar ko tam vajadzēja beigties. Reiz pazinu kādu jūrnieku, kam gadījies pabūt tajā salā - viņš bija man stāstījis par šo paradumu, kad pēc uzvaras lielākā kaujā uzvarētājs savā pagalmā izcep uzvarētos, citu citam blakus sarindo uz lieliem koka cepeššķivjiem, garnē kā plovu ar maizeskoka augļiem un kokosriekstiem; ar mutē iespraustu pētersīļu pušķīti līdz ar vislabākajiem novēlējumiem tos nosūta visiem uzvarētāja draugiem, it kā šis dāvanas būtu visparastākie Ziemsvētku tītari.

Visbeidzot, es nedomāju vis, ka mani aizrādījumi par ticības lietām kaut kādi būtu Kvīkegu ietekmējuši. Pirmkārt, tāpēc, ka viņš pamanījās tapt kurls, kolīdz sākām pārrunāt šo svarīgo jautā­jumu, neuzlūkojot to no viņa viedokļa; otrkārt, tāpēc, ka viņš spēja saprast apmēram trešdaļu no tā, ko teicu, lai cik vienkāršoti centos savu domu pasniegt; un, galu galā, mežonis nešaubījās, ka no patiesas ticības sajēdz daudz vairāk par mani. Viņš vērās mani ar tādu kā iecietīgu līdzjūtību, it kā ļoti nožēlotu, ka tik saprātīgs jauns cilvēks ir pilnīgi zudis svētajam pagānu evaņģē­lijam. Beidzās ar to, ka mēs piecēlāmies no gultas un sākām ģērbties. Kvīkegs ar lielu kāri notiesāja neiedomājami sātīgas brokastis no visādām vārītām un ceptām zivīm - saimniecei no viņa ramadana droši vien nekāds labums necēlās; pēc tam mēs devāmies uz "Pekvodu", nesteidzīgi soļodami un bakstīdami zobus ar butes asakām.