Mobijs Diks jeb Baltais valis

34. nodaļa KAJĪTES GALDS

Ir dienvidus; apkalpotājs Rausītis, izbāzis balsnējo smalkmai- zīšģīmi pa lūku, lūdz pusdienās savu kungu un pavēlnieku, kas, sēdēdams kādā no glābšanas laivām, nule noteicis saules stāvokli, tagad pilnīgā klusumā izskaitļo platumgrādus, skribelēdams ciparus īpaši tādam nolūkam atvēlētā gludā medaljonveidigā laukumiņā uz savas kaula kājas. Tā kā viņš nevelti ielūgumam nekādu uzma­nību, var nodomāt, ka drūmais Ahābs nav neko dzirdējis. Taču drīz vien viņš pieceļas, turēdamies pie vantīm, tajās ieķēries, pārlingo augumu uz klāju un vienaldzīgā, neizteiksmīgā balsi nosaka:

- Pusdienās, mister Starbek! - un nozūd kapteiņa kajītē. Kad sultāna soļu atbalsis noklusušas un pirmais emīrs var būt pārliecināts, ka viņš apsēdies - Starbeks savukārt savīkšas, apmet pāris likumu pa klāju, paveras kompasā, pašapmierināti norūc: "Pusdienās, mister Stabs!" - un nokāpj kajītē. Otrais emīrs kādu laiciņu uzkavējas pie takelāžas69, pēc tam, paraustījis grotbrasi0 un pārliecinājies, ka viss kārtībā, noburkšķ, kā izsenis parasts: "Pusdienās, mister Flask!" - un seko saviem priekšgājējiem.

Taču trešais emīrs, atklājis, ka palicis kuģa pakaļgalā viens, šķiet manāmi atvieglots; blēdīgi pamezdams skatienu uz visām pusēm, viņš nomet tupeles un metas lēkt brāzmainu beztrokšņa dūdeļdanci tieši virs Dižturka galvas, pēc tam ar veiklu sviedienu uzlidina savu cepuri bezānmastā" kā uz pakaramā un dodas lejup, joprojām bramanīgi - vismaz tikmēr, kamēr no klāja viņu vēl var redzēt, - un noslēdz visu šo procesiju, nozūdot ar mūziku. Taču lejā, iekams spēra kāju pār kapteiņa kajītes slieksni, viņš apstājas, savaiksta citādu seju, un tad neatkarīgais jokupēteris Flasks stājas karaliskā Ahāba priekšā pazemīga kalpa izskatā.

Uz jūras pieņemtās mākslotās manieres noteic, ka virsnieki, kas uz klāja izturējušies pret augstāko neatkarīgi un droši, deviņos gadījumos no desmit pēcāk, kā parasts, nokāpuši pusdienās kap­teiņa kajītē, izskatās padevīgi, lai neteiktu lūdzoši un pazemīgi pret viņu, kas sēž galda galā; tas rada izbrīnu un reizēm pat uzjautrina. Kā radusies tik pēkšņa pārmaiņa? Uzminējāt? Nedomāju vis. Būt Baltazaram, Babilonijas valdniekam, turklāt vēl vienkārši Balta- zaram, nevis augstprātīgam, bet laipnīgam - te, protams, neiztikt bez pasaulīga diženuma. Bet tas, kurš īsteni karaliskā un saprātīgā garā sēžas sava paša pusdiengalda galā kopā ar lūgtiem viesiem, - tas ir izcils savā varā un ar pavaldoņa iespaidu pārspēj ķēnišķīgumā kuru katru Baltazaru, jebšu Baltazars nav tas lielākais cilvēku starpā. Kas kaut reizi cienājis savus draugus, būs dabūjis izjust, ko nozīmē būt Cēzaram. Tāds ir valdnieciskuma iespaids uz sabiedrību, un nekas ar to nespēj mēroties. Un, ja vēl šiem apsvērumiem pievie­notu kuģa virspavēlniekam nodoto likumīgo varu, tad atskārtīsiet cēloni jau minētajai uz jūras iedibinātajai paražai.

Ahābs sēdēja vaļa kauliem inkrustētā galda galā kā mēms, pinkains jūras lauva balto koraļļu krastmalā, savu kareivīgo, bet godbijīgo mazuļu ielenkts. Katrs pēc sava stāvokļa gaidīja savu kārtu, kad tiks apkalpots. Ahāba priekšā viņi bija kā mazi bērni, kaut gan Ahābs nebūt nelikās dižojamies ar savu pārākumu.

Kad viņš grieza cepeti, visu acis pilnīgā vienprātībā uzmanīja vecā vira nazi. Es neticu, ka par visiem pasaules labumiem kāds no viņiem uzdrīkstētos izjaukt šo svētbrīdi, izmetot visniecīgāko piezīmi, kaut vai par tik nenozīmīgu tēmu kā laiks. Kur nu! Kad Ahābs pacēla nazi un dakšiņu, starp tiem iespiedis gaļas gabalu, dodams zīmi Starbekam pastumt tuvāk savu šķīvi, palīgs saņēma šo gaļu kā žēlastības dāvanu, klusītēm to sagrieza, tikko manāmi nodrebēdams, ja nelaimīgā kārtā nazis nočirkstēja pret šķīvi; viņš košļāja bez trokšņa un piesardzīgi norija sakošļāto. Jo, līdzīgi svinī­gajam kronēšanas mielastam Frankfurtē, kad vācu imperators dziļdomīgi pusdieno kopā ar septiņiem saviem vēlētājiem[31], šīs kajītes maltītes bija visnotaļ svinīgas un tika ieturētas pilnīgā klu­sumā, kaut gan Ahābs nebija noliedzis pie galda sarunāties, tikai pats nebilda ne vārda.

Cik patīkama pārmaiņa aizdusas māktajam Stabsam šķita žurku sacelts jandāliņš lejā kravas telpā! Un nabaga mazais Flasks - viņš bija jaunākais dēls, mazais puisēns nomācošajās ģimenes viesībās. Viņam tika sālītās gaļas kauliņi; no vistas viņš noteikti dabūtu stilbiņus. Ja Flasks uzdrošinātos pats paņemt kaut ko un uzlikt sev uz šķīvja, tas viņa paša acīs nozīmētu zādzību. Paņēmis kaut ko no galda, viņš, bez šaubām, nemūžam vairs nespētu iziet godīgajā pasaulē ar paceltu galvu, kaut gan Ahābs ne reizi netika viņam to liedzis. Ja Flasks pats uzliktu ēdamo, visdrīzāk Ahābs to pat nepa­manītu. Vispēdīgā kārtā Flasks uzdrīkstētos ņemt sviestu. Vai viņš iedomājās, ka kuģa īpašnieki nenovēl viņam tādējādi bojāt gaišo, saulaino sejaskrāsu, vai varbūt uzskatīja, ka tik ilgā braucienā no ļaudīm tukšos ūdeņos sviests jātaupa vispirmām kārtām, tātad nepienākas viņam kā padotajam; lai kā tas arī būtu, Flasks, tā sacīt, nebija sviestēdājs. Vēl vairāk. Flasks sēdās pie pusdiengalda kā pēdējais un kā pirmais cēlās no tā. Ņemiet vērā! Jo tādēļ Flaska pusdienreizes laika ziņā pamatīgi saruka. Starbeks ar Stabsu abi divi sāka maltīti agrāk par viņu, un tiem arī pienācās priekšrocība uzka­vēties pie galda pēc viņa. Ja kādreiz gadījās, ka Stabss, būdams tikai vienu pakāpienu augstāks par viņu, nejutās izsalcis un gatavojās drīz vien maltīti beigt, Flaskam vajadzēja sasparoties, jo todien viņam nebija lemts iebaudīt vairāk par dažiem kumosiem, taču tas būtu pretrunā ar vissvētāko iedibināto paradumu, ja Stabss pirms Flaska parādītos uz klāja. Tādēļ reiz Flaskam gadījās atzīties, ka kopš tā laika, kad viņš izpelnījās pagodinājumu tikt paaugstinātam, viņam bijis jāaizmirst, kā jūtas cilvēks ar vairāk vai mazāk pilnu vēderu. Jo tas, ko viņš paguva apēst, nelikās remdējam viņa izsal­kumu, drīzāk gan to uzturam spēkā. "Miers un pārpilnība," Flasks domāja, "uz visiem laikiem pametuši manu kuņģi. Gan esmu celts godā, bet kā gribētos tikt pie vecā, labā gaļas gabala kā agrāk, kuģa priekšgalā par matrozi braucot." Te nu ir tie augšupejas augļi un pasaulīgo godinājumu veltīgums, te jums dzīves bezprāts! Ja nu uz "Pekvoda" atrastos kaut viens matrozis, kas turētu ļaunu prātu uz Flasku, nenovēlēdams viņam viņa amatu, šim matrozim pietiktu pusdienlaikā aiziet līdz stūresgalam un pamest acis kajītē, kur Flasks sēdēja biedējošā Ahāba priekšā kā mēli norijis dumiķis, lai viņš justos pilnīgi gandarīts.

Tādā vizē Ahābs un viņa treji palīgi veidoja, ja tā var sacīt, pirmo ēdāju maiņu "Pekvoda" kajītē. Pēc tam kad viņi bija aiz­gājuši otrādā kārtībā nekā ieradušies, apkalpotājs bālā ģīmi novāca galdu, pareizāk sakot, steidzīgi sakārtoja galdautu. Un tad kā likumīgie pēcnākamie uz mielastu tika aicināti trīs harpunētāji.

Viņi uz laiciņu pārvērta visnotaļ augstmanīgo kapteiņa kajīti par vienkāršu ēdamtelpu.

Dīvainā pretrunā bija nomācošā, piespiestā izturēšanās un slēptais bezvārdu pavēlnieciskums, kas valdīja pie kapteiņa galda, ar bezrūpīgo dabiskumu un patvaļu, to trako līdztiesību šo vienkāršo padoto un harpunētāju starpā. Kamēr viņu virsuzraugiem, kā rādās, iedzina baillbu pat pašu žokļu krakstēšana, harpunētāji košļāja barību ar tādu patiku, ka kraukšķēja vien. Tie pusdienoja kā kungi, piepildīdami vēderus kā Indijas kuģi, kas caurām dienām lādē iekšā garšvielas. Kvīkegam un Teštigo bija tik briesmīga apetīte, ka nabaga bālajam puikiņam apkalpotājam bija ko noņemties, aizpil­dot tukšumus, kas radušies iepriekšējās maltītes laikā, un stiepjot šurp tik pamatīgus blāķus sālītas liellopa gaļas, ka tie likās griezti no vesela vērša. Un, ja viņš turklāt izrādījās ne visai apsviedīgs un nepaspēja izveicīgi izskraidīt šurpu turpu, Teštigo bija savs, ne gluži džentlmenisks paņēmiens, kā viņu pasteidzināt, metot tam no muguras dakšiņu kā harpūnu. Reiz, pēkšņi sadomājis pajokoties, Degū nolēma palīdzēt Rausītim atbrīvoties no aizmāršības; ar joni pasitis šo padusē, viņš turēja nelaimīgā galvu uz liela, tukša maizes griežamā dēļa, kamēr Teštigo ar dūci rokā riņķoja ap noņemamo skalpu. No dabas bailīgs un drebelīgs šis zeņķis ar rauša ģīmi bija izputējuša maiznieka un slimnieku kopējas atvase. Pastāvīgi vēro­dams tumsnējo, biedējošo Ahābu un ik pa laikam triju mežoņu vētraino uzbrukumu ietramdlts, zeņķis Rausītis visu laiku dzīvoja vienā drebēšanā. Parasti pēc tam, kad bija apgādājis harpunētājus ar visu prasīto, šis mēģināja izšmaukt no viņu nagiem, nolīzdams savā nelielajā pieliekamajā, no turienes bailīgi lūrēdams caur durvju aizkariem, līdz maltīte bija cauri.

Tas tik bija skats - redzēt Kvīkegu pretī Teštigo un spīdinām savus apvīlētos zobus pretī indiāņa zobiem; bet slīpi viņiem pretī Degū sēdēja uz grīdas, jo sols paceltu viņa kraukļa spalvām rotāto galvu pie kajītes griestiem; ar katru viņa milzīgo locekļu kustību kajītes zemās sijas līgojās, it kā kuģī būtu iekāpis Āfrikas zilonis.

Bet ar visu to milzīgais nēģeris bija apbrīnojami ieturēts, lai neteiktu - izvēlīgs. Likās, grūti aptverams, ka ar tik maziem kumosiem izdodas uzturēt spēkus plūsmojam tādā masīvā, varenā un lieliskā būtnē. Bez šaubām, dižais mežonis jutās līdz kaklam pieēdies un pamatīgi padzēries no svaigā gaisa, caur platajām nāsīm ieelpodams augstāko pasauļu dzīvības dvesmu. Ne jau pasaulīgā gaļa un maize rada milžus un uztur tos spēkā. Turpretī Kvīkegs ēda gluži cilvēcīgi un pagāniski čāpstināja lūpām - tik tiešām atbaidošas skaņas, no kurām drebelīgais Rausīšpuika ik pa laikam pavērās uz savām plānajām roķelēm, lūkodams, vai neieraudzīs zobu pēdas. Un, dzirdēdams Teštigo saucam, lai viņš nāk šurp un ļauj apgrauzt sev kauliņus, vientiesīgais apkal­potājs sāka tā trīcēt, ka no šīs drebuļu lēkmes teju teju sašķīda drumslās kambari pie sienas sakarinātie trauki.

Arīdzan galodas, ko harpunētāji nēsāja kabatās, lai pēc vajadzī­bas uztrītu žebērkļus un citus varmācības rīkus - uz tām viņi pie pusdiengalda dižmanīgi asināja dunčus, - to strīķēšanas troksnis nebūt neveicināja nabaga Rausīša sirdsmieru. Kā lai viņš aiz­mirstu, ka savās salinieka dienās Kvīkegs droši vien pastrādājis kādus varmācīgus cilvēkēšanas grēku darbus. Ak jā, Rausīt puisīt, bālģīmim kalpotājam, kas aptekā kanibālus, nav nekāda vieglā dzīve. Ne jau servjeti viņam vajadzētu iekarināt kreisajā elkonī, bet gan vairogu. Beigu beigās, kad zēnam par lielu atvieglojumu trīs kareivīgie jūrasvīri beidzot cēlās no galda un gāja savu ceļu, viņa aizdomīgās, neiedomājami dzirdīgās ausis saklausīja viņu kaulus žvadzam pie katra soļa, līdzīgi mauru līkajiem zobeniem makstis.

Taču, kaut gan šie mežoņi ieturējās kapteiņa kajītē un pat tika uzskatīts, ka viņi tur dzīvo, tomēr, nebūdami nekādi sēdētāji uz vienas vietas, viņi parādījās vienīgi ēdienreizēs un īsi pirms gulēt­iešanas, iziedami cauri kajītei uz savu gujamtelpu.

Šajā jautājumā Ahābs nelikās atšķiramies no citiem ameri­kāņu vaļu mednieku kapteiņiem, kas lielākoties domāja, ka kajīte ir viņiem un tikai viņiem ar pilnām tiesībām izmantojama, un vienīgi viņu labvēlības dēļ citiem šad un tad atļauts tur ienākt. Tādējādi īstenībā kapteiņa palīgi un harpunētāji uz "Pekvoda" dzīvoja nevis kajītē, bet ārpus tās. Iekšā nākdami, viņi visdrīzāk līdzinājās mājas ārdurvīm, kas gan pieder arī iekšpusei, taču lielākoties atrodas ārpusē. Neba viņi tādēļ daudz zaudēja - kajīte nebija biedriskuma mājoklis, un Ahābs palika nepieejams. Kaut vārda pēc piederīgs kristietībai, viņš īstenībā bija tai svešs. Viņš dzīvoja šajā pasaulē kā pēdējais pelēkais lācis ieceļotāju apgūtajā Misūri. Tāpat kā pavasarim un vasarai aizejot, mežonīgais biezokņu Ļogans73 ierakās koka dobumā, lai tur mitinātos visu ziemu, sūkādams ķepu - tā bargajās, aukainajās vecumdienās Ahāba dvēsele, paslēpusies viņa ķermeņa dobumainajā kokā, īgni zīda tumsas ķepu.