Mobijs Diks jeb Baltais valis

7. nodaļa kapela

Tajā pašā Ņūbedfordā ir vaļu mednieku kapela, un nebūs daudz bargo jūrnieku, kas, gatavodamies drīzumā doties braucienā pa Indijas vai Kluso okeānu, svētdienas dienā te neiegrieztos. Vismaz es devos turp.

Pārnācis no savas pirmās rīta pastaigas, es no jauna izgāju laukā tāpēc vien, lai to apmeklētu. Skaidrā, saulainā, bet aukstā debess bija apmiglojusies un sācies slapjdraņķis. Ciešāk ievīstījies sarainajā kamzolī no auduma, ko dēvē par lāčādu, es lauzos cauri negantai vētrai. Kapelā ienācis, atradu priekšā nelielu bariņu jūr­nieku, kā arī jūrnieku sievu un atraitņu. Valdīja dziļš klusums, ko brīdi pa brīdim pārtrauca vienīgi vētras brāzieni. Katrs klusais dievlūdzējs, kā likās, tīšām bija apsēdies atstatu no pārējiem, itin kā viņa mēmā nelaime būtu citiem neizprotama un neizstāstāma. Kapelāns vēl nebija atnācis, tikai šie vīrieši un sievietes sēdēja gluži kā klusas salas un skatījās, neatraujot acis no melni ierāmētām marmora plāksnēm, kas rēgojās, iemūrētas sienā pa abi roki no kanceles. Trīs no tām. izskatījās apmēram šādi, lai gan es varbūt neatceros visu pilnībā.

DŽONA TALBOTA piemiņai,

kas savā astoņpadsmitajā gadā gāja bojā aiz kuģa borta netālu no Bezcerības salas, pie Patagonijas krastiem 1836. gada novembra pirmajā dienā.

Šo plāksni viņa piemiņai uzstādījusi viņa māsa

PIEMINOT

Robertu Longu, Villisu Elleriju, Natanu Koulmenu, Volteru Kenniju, Setu Meisiju un Semjuelu Gleigu no kuģa "Elīza", kuri bija vaļu medību laivas komandā un tika aizvilkti atklātā jūrā no Klusā okeāna piekrastes 1839. gada 31. decembrī.

Šo plāksni viņiem uzstādījuši dzīvajos palikušie biedri

Nelaika kapteiņa ECEKIELA HĀRDIJA piemiņai,

kuru laivas priekšgalā nogalēja kašalots pie Japānas krastiem 1833. gada augusta trešajā dienā.

Šo plāksni kapteiņa piemiņai uzstādījusi viņa atraitne

Nopurinājis slapjumu no apledojušās cepures un kamzoļa, apsēdos netālu no durvīm un, apkārt lūkodamies, sev par brīnumu ieraudzīju Kvīkegu. Svinīgas noskaņas pārņemts, viņš uzmanīgi skatījās apkārt ar ziņkāri neuzticīgu sejas izteiksmi. Mežonis izrādījās vienīgais cilvēks, kas likās ievērojis manu iera­šanos, jo viņš vienīgais neprata lasīt, tātad nebija nogrimis šo bezkaislīgo uzrakstu pētīšanā. Vai klātesošie bija to jūrnieku radinieki, kuru vārdus varēja lasīt uz sienām, es nezinu, bet jūrā notiek tik daudz nelaimes gadījumu un tik daudzas sie­vietes šeit nesa neglābjamas nelaimes uzspiestu zīmogu ja ne apģērbā, tad sejā, ka es varēju būt pārliecināts: te sanākuši tie, kuru sirdīs šīs saltās plāksnes liek atkal asiņot vecajām nesa- dzijušajām rētām.

Ak! Jūs, kuru aizgājēji dus zem zaļajām velēnām; stāvot starp puķēm, jūs varat sacīt: te, te guļ mūsu mīļie; jums nesaprast šādu grūtsirdību. Cik daudz neaizņemtu vietu starp melni ierāmētajām plāksnēm, zem kurām neatdusas pīšļi! Kāds izmisums šajos saltajos uzrakstos! Kāds nāves tukšums un neiedomājama bezdievība šajās rindās, kas sašķoba jebkādu ticību un atrauj cerību uz augšāmcelšanos tiem, kuri gājuši bojā nezināmos tālumos un nav tikuši apglabāti kapos. Šīs plāksnes labāk iederētos alu tempļos Elefantas salā22 , nevis šeit.

Kādos dzīvajo sarakstos mūsu miroņi ierakstīti? Kālab vispār­zināms sakāmvārds teic, ka kapi ir mēmi, lai arī tie glabā vēl vairāk noslēpumu nekā Gudvina smiltāji? Kā izskaidrot to, ka mēs citā pasaulē aizgājušo vārdiem pievienojam tik nozīmīgus un izteiksmīgus uzrakstus, bet negodājam tāpat tos, kuri kuģo prom uz vistālākajiem pasaules nostūriem? Kāpēc gan Dzīvības apdrošināšanas sabiedrības izmaksā naudu nemirstīgo bojāejas gadījumos? Kādā mūžīgā, nezūdīgā paradīzē un nāvīgā, bezcerīgā transā šobrīd guļ senais Ādams, miris pirms apaļiem sešdesmit gadu simtiem? Kādēļ mēs nevaldāmi apraudam un nožēlojam tos, kurus, pēc mūsu pašu apgalvojumiem, gaida mūžīga svētlaime? Kāpēc viss dzīvais tā cenšas piespiest klusēt visu mirušo? Kādēļ neskaidras baumas par klaudzieniem kapličā spēj šausmināt veselu pilsētu? Tas viss nav bez nozīmes, nudien.

Taču ticība līdzīgi šakālim barojas kapos un pat no šīm nāves šaubām spej iegūt dzīvinošāko cerību.

Diezin vai būtu nepieciešams skaidrot, ar kādu jušanu es aplūkoju šīs marmora plāksnes dienu pirms izbraukšanas uz Nantaketu un lasīju drūmās, grūtsirdīgās dienas dziestošajā gaismā to vaļu mednieku likteņus, kuri pirms manis devušies šajā ceļā. Jā, Ismaēl, var gadīties, ka arī tevi gaida tāds pats liktenis. Taču mazpamazām es atkal atplauku. Tik vilinošs piedā­vājums, tik lieliska iespēja kaut ko sasniegt: kā rādās, sadragāta laiva mani paaugstinās un padarīs nemirstīgu. Jā, patiesi, nāve vaļu medībās nav reta parādība - īsa, acumirklīga cilvēka iegrū­šana Mūžībā. Un tad? Manuprāt, mēs kaut kur pamatīgi šaujam greizi attiecībā uz Dzīvību un Nāvi. Man domāt, tas, ko dēvē par manu ēnu šeit uz zemes, patiesībā ir mana īstenā būtība. Man šķiet, aplūkojot garīgās parādības, mēs visi līdzinā­mies austerēm, kas skatās saulē caur ūdeni un domā, ka šis duļķainais ūdens ir vistīrākais gaiss. Man liekas, mans ķermenis ir tikai manas augstākās būtības nogulsne. Tiešām gan, lai manu ķermeni pievāc, kas grib, parauj, kas grib, es saku - tas neesmu es. Un tādēļ trīskārt lai dzīvo Nantaketa, kā arī ielauzts laivas dibens vai ielauzts galvaskauss, jo manu dvēseli nesalauzt pat pašam Jupiteram!