Mobijs Diks jeb Baltais valis

11. nodaļa NAKTSKREKLS

Tā mēs gulējām gultā, pa brīdim parunādamies, pa brīdim laizdamies miegā, juzdamies tik brīvi un draudzīgi, ka Kvīkegs laiku pa laikam savas brūnās, tetovētās kājas laipnīgi izbāza no segas apakšas pāri manām un atkal novietoja atpakaļ; tik neno­gurdinošas, draudzīgas un brīvas bija sarunas mūsu starpā, kad mēs izturējāmies tik atklāti, ka aizgainīja snaudu projām, - mēs jutāmies gatavi celties augšā tūlīt pat, kaut arī gaismiņa vēl neausa un rīts bija tālā nākamībā.

Jā gan, mēs bijām modri un nomodā; piekusuši gulēt, drīz vien mazpamazām slējāmies sēdus, tīstījāmies segās, muguras atspieduši pret koka gultas galu, cieši saspieduši kopā abus ceļgalu pārus un uz tiem nokāruši degunus, it kā cerēdami sasildīties. Mēs jutāmies bezgala ērti un patīkami, jo vairāk tāpēc, ka ārā neganti sala, un ari istabā uguns nedega. Es teicu "jo vairāk tāpēc", jo siltumu pa īstam iespējams izbaudīt tikai tad, ja kāda ķermeņa daļiņa paliek aukstumā; vienkārši mūsu pasaulē nav tādas kvalitātes, kas turpi­nātu eksistet bez sava pretmeta. Nekas nepastāv pats par sevi. Ja jūs iegalvojat sev, ka jums viscaur ir labi un ērti, un turpināt to iestāstīt ilgāku laiku, jums nav ne labi, ne ērti. Bet ja jums, kā man un Kvīkegam, salst degungals vai galvas virsa, jūs patiesi izjūtat viscaur tīkamu un ne ar ko nesalīdzināmu siltumu. Šā iemesla dēj guļamistabai nekad nevajadzētu būt pārkurinātai - tā ir viena no bagāto greznajām neērtībām. Augstākā šāda veida bauda ir, ja starp jums un jūsu siltumu un ārpusi ar tās aukstumu atrodas tikai vilnas sega. Tad jūs guļat tur kā viena vienīga silta dzirksts pašā Arktikas kristāla sirdī.

Mēs bijām sēdējuši tādā stāvoklī diezgan ilgi, kad beidzot nolēmu atvērt acis; lieta tāda, ka gultā - vai tā būtu diena vai nakts, miegs vai nomods - esmu paradis acis turēt aizvērtas, lai vieglāk apkopotu domas un izbaudītu atrašanos zem segas. Jo cilvēks spēj līdz galam izjust savu esību tikai tad, ja ir aizvēris acis; itin kā mūsu īstenā stihija būtu tumsa, nevis gaisma, kas daudz tīkamāka mūsu kustīgajam apvalkam. Atvēris acis, es no savas pašradītās tīkamās tumsības nokļuvu man uzspiestajā nemīlīgajā pusnakts krēslībā, tādējādi piedzīvodams netīkamu pārvērtību. Tāpēc nemaz neiebildu, kad Kvīkegs ieminējās, ka varbūt labāk iedegt gaismu, ja reiz mēs tik un tā neguļam; bez tam viņš jūtot lielu kāri ievilkt kādu mierīgu dūmu no sava tomahauka. Jāteic, ka pagājušajā naktī biju pārliecināts preti- nieks-viņa pīpēšanai gultā, taču jūs redzat, cik pieļāvīgi top mūsu visnoteiktākie uzskati, kad tos ietekmē cilvēku starpā radusies mīlestība. Šobrīd man nekas nelikās tīkamāks par manā tuvumā smēķējošu Kvīkegu, pat tad, ja viņš smēķētu gultā, jo viņam bija tik apmierināts, omulīgs, mierpilns izskats. Es vairs nejutos nobažījies par mājvietas saimnieka apdrošināšanas polisi. Vienīgi dziļi aizkustināts, dalīdams segu un pīpi ar īstu draugu. Uzmetuši plecos mūsu vilnainās virsjakas, mēs sniedzām viens otram kūpošo tomahauku, kamēr pamazītēm un nemanāmi virs mūsu galvām izauga zils dūmu baldahīns, šūpodamies iedegtās lampas gaismā.

Varbūt šī viļņošanās kā šūpot aizšūpoja mežoni domās pie tāliem krastiem, nezinu sacīt; taču viņš piepeši sāka runāt par savu dzimto salu; tā kā man ļoti gribējās dzirdēt viņa dzīves­stāstu, palūdzu, lai viņš turpina un izstāsta visu. Viņš ar prieku piekrita. Un, kaut gan tobrīd es vēl tikai puslīdz sapratu daudzu mežoņa izteikumu jēgu, vairāki atklājumi, kas nāca pēc tam, tuvāk iepazīstoties ar viņa aprautajiem izteicieniem, ļauj man šobrīd pasniegt šo stāstu tādā veidā, kādā es to saīsinātu te piedāvāju.