Mobijs Diks jeb Baltais valis

83. nodaļa JONA NO VĒSTURES VIEDOKĻA

Iepriekšējā nodaļā pieminējām vēsturisko nostāstu par Jonu un vali. Starp citu, daži nantaketieši ne visai tic šim nostāstam. Taču bija vēl daži skeptiski grieķi un romieši, kuri, atšķirībā no sava laika ortodoksālajiem pagāniem, apšaubīja kā nostāstu par Herkulesu un vali, tā leģendu par Arīonu un delfīnu[107], un tomēr viņu šaubas nebūt nav darījušas šos nostāstus mazāk ticamus.

Galvenais iemesls, kāpēc kāds vecs Saghārboras vaļu mednieks apšaubīja šo ebreju nostāstu, bija šāds: viņam piederēja viena no tām retajām senlaicīgajām Bībelēm, kuras rotā īpatnējas, nebūt ne zinātniskas ilustrācijas; viena no tām attēloja Jonas vali ar divām šļakatu strūklām virs galvas - īpatnība, kāda piemīt tikai noteik­tiem Leviatāniem (īstajam valim un tam līdzīgiem), par kuriem zvejnieki mēdz sacīt, ka "tāds aizrīsies ar smalkmaizi par pensu" - tik šaura ir viņa rīkle. Taču arī uz to bīskapam Džebsam[108] ir gatava atbilde. "Nebūt nav nepieciešams," paziņo bīskaps, "uzskatīt, ka Jona tika paglabāts vaļa vēderā, viņš varēja būt uz laiku paslēpts kādā mutes nostūrī." Tas izklausās prātīgi no šā godājamā bīskapa puses. Jo patiesi - īstā vaļa mutē varētu ievietoties pāris vista galdu un ērti apsēsties visi spēlētāji. Iespējams arī, ka Jona novietojās kādā caura zoba dobumā; kaut gan, no otras puses, īstajam valim nemaz nav zobu.

Otra iebilde, ko minēja Saghārbors (tāda bija viņa iesauka), pamatodams savu neticību stāstam par pravieti, bija kaut kāda neskaidrība sakarā ar valī ieslodzītā ķermeni un vaļa gremošanas sulām. Taču arī šis apsvērums varētu atkrist, jo kāds vācu ekseģēts[109]uzskata, ka Jona būs atradis patvērumu beigta vaļa peldošajā ķermenī - līdzīgi tam, kā franču zaldāti Krievijas karagājienā pārvērta teltis savus kritušos zirgus, ielīzdami tajos. Bez tam vēl citi skaidrotāji no kontinenta apgalvojuši, ka tad, kad Jona tika izmests pār bortu no Jopijas kuģa, viņu tūdaļ uzņēma kāds kuģis, kas atradās tuvumā, - kuģis, kura priekšgalā bijis izgrebts vaļa tēls un kurš, atļaušos piebilst, droši vien saucās "Valis" - tāpat kā mūsdienās viens otrs kuģis saucas "Haizivs", "Kaija" vai "Ērglis".

Nav trūcis ari mācītu ekseģētu, kas uzskatījuši, ka Jonas grāmatā minētais valis ir domāts kā glābšanas ierīkojums - ar gaisu piepūsts maiss, kam klāt piepeldēja briesmās nokļuvušais pravietis un tādejādi paglābās no bojāejas jūras dzelmē.

Nabaga Saghārbors, kā rādās, ir sakauts kā pēc notīm. Taču viņa neticībai bija vēl viens iemesls. Ja pareizi atceros, tas bija šāds: valis norija Jonu Vidusjūrā, bet pēc trim dienām izspļāva kaut kur triju dienu brauciena attālumā no Nīnives pilsētas Tigras krastā, kas ir daudz tālāk no vistuvākā punkta Vidusjūras krastā, vairāk nekā triju dienu brauciena attālumā. Kā tas iespējams? Vai valim nebija iespējams nogādāt pravieti uz sauszemes Nīnives tuvumā pa citu ceļu? Bija. Viņš varēja to aizgādāt pa apkārtceļu, ap Labās Cerības ragu. Taču, nerunājot par to, ka būtu jāšķērso Vidusjūra visā tās garumā, tālāk Persijas līcis un Sarkanā jūra, - tāds pieņēmums paredzētu ceļojumu apkārt visai Āfrikai trijās dienās, nerunājot par Tigras ūdeņiem, kuri Nīnives tuvumā ir par sekliem, lai tur varētu iepeldēt jebkāds valis. Bez tam, ideja par to, ka Jona jau tajos agrīnajos laikos būtu varējis apiet Labās Cerības ragu, atņemtu šīs lieliskās vietas atklājēja godu Bartolomeu Diašam, tās slavenajam pirmatklājējam, un tādējādi atzītu par melīgu jaunlaiku vēsturi.

Taču visi šie dumjie vecā Saghārbora spriedelējumi parāda tikai viņa nesaprātīgo dižošanos ar paša saprātu, kas jo vairāk nosodāma, atceroties, ka viņa zināšanas bija visai necilas, ja neņem vērā tās, ko viņš smēlās no saules un jūras.

Es saku, ka tas tikai pierāda viņa nesaprātīgo, bezdievīgo lepnību un riebīgo, sātanisko dumpību pret augsti cienījamiem baznīctēviem. Jo, kā apgalvo kāds portugāļu katoļu priesteris, šī pati ideja par Jonas ceļojumu uz Nīnivi gar Labās Cerības ragu ir tikai Dieva liela brīnuma pierādījums. Un tā arī ir. Bez tam, augsti mācīti turki līdz šai dienai patiesi tic vēsturiskajam stāstam par Jonu. Vēl pirms trim gadsimtiem kāds angļu ceļotājs "Vecā Harisa ceļojumos" stāsta par turku dievnamu, kas uzcelts par godu Jonam, un šajā dievnamā brīnumlampa degusi bez jebkādas eļļas.