Mobijs Diks jeb Baltais valis

135. nodaļa PAKAĻDZĪŠANĀS - TREŠĀ DIENA

Trešās dienas rīts ausa skaidrs un svaigs, un atkal vientuļo naktssargu masta galā nomainīja novērotāji, kas bariem vien ieņēma katru mastu un turpat vai katru rāju.

- Vat' jūs šo redzat? - uzsauca Ahābs. Bet no vaļa nebija ne miņas.

- Vienalga, mēs ejam šim pa pēdām, tikai nevajag tās pazau­dēt, tas viss. Ei, pie stūres, tā turēt, kurss iepriekšējais! Atkal kāda brīnišķīga diena! Ja šī pasaule būtu tikai nupat radīta, lai tā būtu par lapeni eņģeļiem un šorīt pirmoreiz atvērta, arī tad pār šo pasauli nevarētu aust brīnišķīgāka diena. Te būtu ko padomāt, ja vien Ahābam pietiktu laika domāt, bet Ahābs nekad nedomā, viņš tikai jūt - jūt, un ar to pietiek katram mirstīgajam! Domāt - tā ir bezkaunība. Dievam vienīgajam pieder šī privilēģija. Jādomā ir - tā vajadzētu būt - vēsi un mierīgi, bet mūsu nabaga sirdis trīs, un mūsu nabaga smadzenes pulsē pārāk karsti. Un - jā gan, reizēm esmu iedomājies, ka manas smadzenes ir mierīgas, tik mierīgas, it kā būtu iesaldētas; šis vecais galvaskauss plaisā kā glāze, kuras sa­turs pārtapis ledū un to tūlīt pārvērtīs lauskās. Bet mati joprojām turpina augt, arī šobrīd aug, tomēr tiem vajadzīgs siltums; taču nē, tie ir kā nezāles, kas aug visur, - gan Grenlandes ledāju plaisās, gan Vezuva lavā. Kad tos sapurina nejaukie vēji, tie sitas ap manu seju, kā buru skrandas pātago vētrā nokļuvuša kuģa klāju. Nelietīgais vējš, kas noteikti pirms tam skrējis caur cietumu gaite­ņiem un kamerām, pūtis slimnīcu palātās, vēdinādams tās, tagad atskrējis šurp un vējo tīrs kā nevainīga aitiņa. Prom to - tas ir aptraipīts. Ja es būtu vējš, nekad vairs nepūstu pāri šai grēcīgajai, nožēlojamajai pasaulei. Es ielīstu vistumšākajā alā un sēdētu tur. Turklāt - tas ir kas liels un varens, šis vējš! Kurš tad ir pievārējis vēju? Katrā kaujā vējš ir tas, kas devis pēdējo, izšķirošo triecienu. Ja skriesi tam pretī ar dūrēm, izskriesi cauri. Ha! Gļēvais vējš, tu satriec neapbruņotu cilvēku, bet pats neapstādamies bēdz no atbil­des sitiena. Pat Ahābs ir drosmīgāks par tevi - un cēlsirdīgāks par tevi. Ja vien vējam būtu ķermenis; taču viss, kas nāk no tā, dzenot izmisumā un kaitinot mirstīgo cilvēku, ir bezmiesīgs tikai kā objekts, ne kā darbības avots. Lūk, starpība — tas ir ļoti pārdrošs un viltīgs, ek, tāda blēdīga atšķirība! Un tomēr, es vēlreiz atkārtoju un zvēru - vējš ir arī varens un labestīgs. Kaut vai šie siltie pasāti, kas vienmērīgi pūš no skaidrām debesīm ar glāstošu spēku un nekad nevairās no mērķa, lai kā līkumotu un izgrozītos zemūdens straumes jūrā, lai kā ložņātu un mestu cilpas lielā Misisipi, mek­lējot ceļu, kā izgrauzties cauri sauszemei. Es zvēru pie mūžīgajiem Zemes poliem! Šie paši pasāti, kas dzen uz priekšu manu krietno kuģi, šie paši pasāti vai kaut kas līdzīgs - tāds pats uzticams un nemainīgs vējš - virza uz priekšu manas dvēseles kuģi! Pie lietas! Ei, tur augšā! Ko redzat?

- Neko, ser.

- Neko? Bet pusdiena jau klāt! Dublons ies pasaulē ubagot! Palūk, kur saule! Jā, jā, tā arī jābūt. Esmu šo apsteidzis. Kā, - tātad esmu šim priekšā? Tā, un tagad šis vajā mani - nē, nevis es šo - tas ir slikti, es taču varēju to paredzēt. Muļķis! Vainīgas harpūnas un virves, ko šis pa ūdeni velk sev līdzi. Jā, jā, es pagājušajā naktī šo apsteidzu. Pagriezt, pagriezt! Nāciet visi lejā, lai paliek tikai novērotāji! Pie brasēm!

Līdz šim vējš pūta "Pekvodam" burās, tāpēc tagad, pagriežoties pretējā virzienā, kuģis smagi sazvēlās pret vēju, vēl vairāk sajaucot jau iepriekš sakulto putu ceļu.

- Viņš atkal stūrē pret vēju, preti atplestajiem žokļiem, - Starbeks klusībā nomurmināja, nostiprinot pie reliņa nule novilkto brasi. - Lai Dievs mums palīdz, bet es jūtu, ka mani kauli samirkuši un slapina miesu no iekšpuses. Baidos, ka pārkāpju sava Dieva baušļus, paklausot viņam!

- Stājieties un paceliet mani augšā! - uzsauca Ahābs, tuvo­damies grozam. - Mēs drīz ar šo tiksimies.

- Klausos, ser! - Starbeks žigli izpildīja Ahāba pavēli, un Ahābs drīz atkal karājās masta galā, augstu virs klāja.

Pagāja vesela stunda, zelta vērta stunda gadsimta garumā. Pats laiks likās aizturējis elpu, nepacietīgi gaidot. Beidzot, kādas trīs kabeļtauvas vēja pusē, Ahābs ieraudzīja vaļa strūklu, un tajā pašā brīdī, vēstot par to, no visiem trim mastiem debesīs cēlās saucēju balsis kā trīs liesmu mēles.

- Pieri pret pieri es tevi satieku šajā trešajā reizē, ak Mobij Dik! Ei, uz klāja! Stingrāk pievilkt brases, iet tieši pret vēju! Šis vēl pārāk tālu, ir par agru nolaist laivas, mister Starbek. Buras pluinās! Pielūkojiet stūrmani! Tā, tā, šis peld ātri, man jālaižas lejā. Bet vēl jāparaugās apkārt - tam vēl pietiks laika. Sens, tik sens skats, un tik jauns, jā, ne par matu tas nav mainījies kopš tiem laikiem, kad es, būdams puika, to pirmoreiz skatīju no Nantaketas smilšu pakalniem! Viss ir tas pats! Tas pats! Kā Noasa laikos, tā manējos! Bet tur tālāk, aizvēja pusē, līst sīks lietutiņš. Cik tur ir labi! Tajā pusē noteikti ir ceļš, kas kaut kur aizved - pie brīnišķiem krastiem, kur aug birzis, krāšņākas par palmu birzīm. Aizvēja puse! Turp peld Baltais Valis, man jāpaskatās pret vēju - nepatīkamāk, bet pareizāk. Bet paliec sveiks, paliec sveiks, veco mast! Kas tad tas? Zaļš? Jā, sūna sāk augt vecajās plaisās. Bet Ahāba galvvidus laika gaitā nav apsūnojis! Ir tomēr starpība starp cilvēka un lietu vecumu. Tā ir tiesa, veco mast, mēs abi esam novecojuši kopā, bet korpuss mums abiem vēl stiprs, - vai ne, mans vecais kuģi? Jā, tikai kājas trūkst, tas viss. Zvēru pie Dieva, ka šis mirušais koka gabals man kalpoja labāk par paša dzīvo miesu. Ne ar ko es to nevaru salīdzināt; es zinu — daži kuģi meistaroti no mirušiem kokiem un pārdzīvojuši no dzīvīgāko tēvu sēklas dzimušus cilvēkus. Ko viņš tur teica? Viņš ies man pa priekšu, mans locis, un tomēr es viņu vēl redzēšu? Bet kur? Vai saglabāšu skaidru skatienu jūras dzelmē, ja man būs jānokāpj pa šīm bezgalīgajām kāpnēm? Bet es taču visu nakti peldēju prom no tās vietas, kur viņš nogāja dibenā. Tā, tā, kā daudzi citi, tu teici man drausmīgo patiesību par sevi pašu, o pars, bet par Ahābu gan tu maldījies. Paliec sveiks, veco mast, seko valim, kamēr manis nebūs! Mēs ar tevi vēl parunāsim rīt, nē, šovakar, kad Baltais Valis gulēs tur, pie borta, piesiets aiz galvas un astes.

Viņš uzsauca un, joprojām lūkodamies apkārt, no zilajiem debesu plašumiem laidās lejup uz klāju.

Drīz sāka nolaist laivas, bet, jau stāvot savā laivā, Ahābs, mirkli padomājis, pamāja palīgam, kas uz klāja turēja vienu no tauvas galiem, lai tas apturētu laivas nolaišanu.

- Starbek!

-Ser?

- Mans dvēseles kuģis dodas šajā braucienā trešo reizi, Starbek.

- Jā, ser, tāda bija jūsu griba.

- Reizēm kuģi iziet no ostām, un pēc tam par tiem vairs nav nekādu ziņu, Starbek!

- Tā ir patiesība, ser, bēdīga patiesība.

- Daži mirst paisuma laikā, daži - bēguma, daži - plūdos. Bet es šobrīd jūtos kā liels vilnis ar baltu putu cekulu, Starbek. Esmu vecs - paspiedīsim viens otram roku, puis!

Abu rokas satikās, skatieni sastapās un salīmējās - līme bija Starbeka asaras.

- Ak, kaptein, manu kaptein! Cēlā sirds - neejiet - neejiet! Skatieties, te raud drosmīgs cilvēks, cik gan lielai ir jābūt sāpju nastai!

- Nolaist laivu! - iesaucās Ahābs, atstumdams palīga roku.

- Komandai gatavoties!

Pēc mirkļa laiva jau bija ūdenī un atīrās no kuģa.

- Haizivis! Haizivis! - sauca balss no borta zemākā iluminatora. - Ak, kungs, mans kungs, atgriezieties!

Bet Ahābs neko nedzirdēja, jo šajā brīdī skaļā balsī izrīkoja, un laiva slīdēja uz priekšu.

Taču balsij no iluminatora bija taisnība: tikko laiva atīrās no kuģa, liels bars haizivju, it kā pēkšņi iznirušas no kuģa ķīļa apakšas tumšajiem ūdeņiem, sāka nikni ar zobiem apstrādāt airus - ikreiz, kad tos iegremdēja ūdenī, ar atplestām rīklēm tās sekoja laivai. Kaut kas līdzīgs nereti notiek ar laivām šajos dzīvo būtņu pilnajos ūdeņos, kur haizivis seko tām ar tādu pašu neatlaidīgu priekšnojautu, ar kādu maitas putni lidinās pārsoļojošu karapulku izplestajiem karogiem, armijai dodoties uz austrumiem. Bet šīs bija pirmās haizivis, kuras "Pekvods" sastapa kopš tā brīža, kad ieraudzīja Balto Vali; un laikam tāpēc, ka visi Ahāba airētāji bija aziāti - tīģerdzelteni mežoņi un viņu pēc muskusa smaržojošās miesas īpaši patīkami kairināja haizivis, ir zināms, ka reizēm tā no­tiek, - lai kā tas bija, tās sekoja tikai šai vienai laivai, nelikdamās zinis par citām.

- Ak, tēraudeietā sirds! - skatoties pakaļ aizbraucošajai laivai, teica Starbeks. - Vai tiešām tu vēl vari tik dzidri skanēt, kad tavs ķīlis slīd starp asinskārām haizivīm, kas seko tev atņirgtām rīklēm; un tas viss notiek trešajā, izšķirošajā dienā? Var būt, ja šīs trīs dienas saplūst kopā vienā vienīgā vajāšanā, tad noteikti pirmā diena ir rīts, otrā - pusdienlaiks, bet trešā - vakars, un beigu beigās ir gaidāms kaut kāds gals - šāds vai tāds. Ak! Mans Dievs! Kas gan stindzina no galvas līdz kājām, atstājot mani tik ledainā mierā kā mironi un tajā pašā laikā gaidu pilnu? Mani krata drebuļi! Nākotnes ainas slīd gar acīm kā tukšas aprises - tikai skeleti, bet pagātne dūmakā tīta. Mērij, mana meitene! Kā blāvā mākonī tu izzūdi man aiz muguras. Dēliņ! Tikai tavas acis es vēl saskatu, tik brīnišķi zilas tās kļuvušas. Šķiet, atrisinās sarežģītākās dzīves mīklas, bet sabiezē tūces un aizsedz visu. Vai tiešām mans brauciens jau galā? Manas kājas ļogās, it kā es būtu gājis veselu dienu bez pārtraukuma. Jāaptausta sirds, - vai tā vēl pukst? Sapurinies, Starbek! Nokrati aptrulumu… kusties, kusties! Kliedz labi skaļi! Hei, mastos! Vai redzat, mans puika māj ar roku tur, jūrmalas kāpā? Neprāts… hei, tur augšā! Uzmanīgi vēro­jiet laivas, skatieties, kurp peld valis! Ho! Atkal! Dzeniet prom to vanagu! Skatieties! Šis knābj un norauj vējrādi, - vecākais palīgs norādīja uz sarkano karodziņu, kas plīvoja grotmastā. - Hā! Šis skrien prom ar visu! Kur tagad ir vecais kapteinis? Vai tu redzi šo skatu, ak Ahāb? Drebi! Drebi!

Laivas nebija tikušas necik tālu no kuģa, kad pēc norunātā sardzesvīra signāla - lejup nolaistas rokas — Ahābs uzzināja, ka

PĒKŠŅI ŪDENS AP LAIVU LĒNĀM SĀKA VEIDOT PLATUS LOKUS, TAD ĀTRI PACĒLĀS UN GĀZĀS LEJUP…

valis ieniris, bet, tiekdamies piekļūt tam tuvāk tad, kad tas atkal uzpeldēs, viņš vadīja laivu pa to pašu kursu - nedaudz sānis no kuģa; airētāji klusēja, gluži kā noburti, kamēr spītīgie viļņi triecās un triecās pret nepiekāpīgo priekšgalu.

- Sitiet, sitiet savas naglas, ak viļņi! Iesitiet tās līdz pašām galviņām! Diemžēl jūs aiznaglojat sili, kurai nav vāka; man nebūs ne zārka, ne katafalka - un tikai jūras putas var nogalēt mani! Ha! Ha!

Pēkšņi ūdens ap laivu lēnām sāka veidot platus lokus, tad ātri pacēlās un gāzās lejup, gluži kā pa zemūdens leduskalna nogāzi, kas pēkšņi iznirusi virspusē. Bija dzirdams zems, dobjš troksnis, un visiem aizrāvās elpa, jo milzīgs ķermenis - apvīts virvēm, apkārts harpūnām un žebērkļiem, izlidoja no jūras. Caurspīdīga miglas plīvura apņemts, tas kādu mirkli karājās varavīkšņainajā gaisā, pēc tam ar milzīgu troksni iegāzās atpakaļ dziļumā. Trīsdesmit pēdu augstumā uzšļāca ūdeņi — augstās strūklas sašķīda pārslās, kā vārošam pienam veidojot baltus riņķus, kas izplūda ap vaļa marmorkrāsas ķermeni.

- Aiziet! - Ahābs uzkliedza airētājiem, un laivas strauji devās uzbrukumā, bet Mobijs Diks, ko bija satracinājušas svaigi iecirstās harpūnas, kas turpmāk rūsēs viņa miesā, likās visu debesu eņģeļu apmāts. Platās mezgloto dzīslu joslas, kas zem caurspīdīgās ādas apņēma plato, balto pieri, bija sarauktas vienās krunkās, kad valis metās pretī laivām, ar savu vareno asti tās izmētājot uz visām pusēm; abu palīgu laivās airētājiem tika izsisti no rokām visi asmeņi un žebērkļi, laivām izsperti dēļi, bet Ahāba laiva tikpat kā necieta.

Un, lūk, kad Degū un Kvīkegs mēģināja aizdarīt izsistos caurumus, bet valis, peldot prom, pagrieza pret viņiem sānu, no jūrnieku mutēm izlauzās skaļas vaimanas. Cieši piesaitēts pie nezvēra muguras, saspiests zem mezglotajām tauvām, kurās valis naktī sapinies, viņu skatieniem atklājās pa pusei saplosītais parsa ķermenis; melnās drānas bija saplēstas, no dobumiem izspiedušās acis vērās tieši uz Ahābu.

Harpūna izkrita kapteinim no rokām.

- Piemānīts! Piemuļķots! - viņš iekliedzās, ar mokām ievelkot elpu. - Tā gan, pars! Es atkal tevi redzu! Jā, un tu aizgāji pirmais, lūk - tāds ir tavs apsolītais katafalks! Bet es tevi pieķēru, atceroties tavus pēdējos vārdus. Kur tad ir otrs katafalks? Atpakaļ, palīgi - uz kuģi! Šīs laivas vairs nekur neder, salabojiet tās, ja varat - labi ātri, un nāciet man palīgā; ja nē, tad pietiks ar to, ka Ahābs mirs viens pats - atpakaļ, vīri! Pirmajam, kas mēģinās izlēkt no šīs laivas, es tūlīt ieduršu harpūnu! Jūs vairs neesat cilvēki, jūs esat manas rokas un kājas, tāpēc paklausiet man! Kur valis? Atkal ieniris?

Taču viņa skatiens meklēja vali pārāk tuvu; kā rādās, Mobijs Diks pa to laiku steidzās uz savas muguras aizvizināt mirušā ķermeni - it kā uzskatīdams šo pēdējo tikšanos tikai par kārtējo ceļa posmu; peldot aizvēja pusē, valis atkal ātri slīdēja prom, tas gandrīz jau bija apdzinis kuģi, kas pa šo laiku traucās valim pretī, lai gan šobrīd pagausināja gaitu. Valis šķita peldam, cik ātri vien spēdams, pievēršot uzmanību vienīgi izvēlētajam virzienam.

- Ak! Ahāb! - iesaucās Starbeks. - Vēl tagad nav par vēlu apstāties - šajā trešajā dienā! Paveries! Mobijs Diks nemeklē tevi. Tu, tu pats savā neprātā meklē tikšanos ar to!

Paceļot buru pret vēju, kas pieņēmās spēkā, vientuļā laiva aši trauca pa viļņiem uz aizvēja pusi, gan airu, gan buras dzīta. Beigu beigās, kad Ahābs slīdēja garām kuģim - tik tuvu, ka skaidri varēja saskatīt pār bortu nolīkušo Starbeka seju, - viņš uzsauca, lai palīgs griež kuģi apkārt un palēnām seko viņam nelielā attālumā. Palūkojies augšup, viņš ieraudzīja Teštigo, Kvīkegu un Degū, kas steigšus rāpās mastos, kamēr airētāji līgoja sadragātajās laivās augšup - uz klāju, lai tur cītīgi noņemtos ar to labošanu. Garām skrienot, viņš pamanīja arī Stabsu un Flasku, kas uz klāja noņēmās ar harpūnām un žebērkļiem. Redzēdams to visu un dzirdēdams āmuru klaudzoņu pie sasistajām laivām, viņš juta, ka gluži citādi āmuri dzen naglu tieši pašam sirdī. Taču viņš savaldījās. Un - pamanījis, ka no grotmasta pazudis karogs, uzsauca Teštigo, kas tobrīd bija ticis līdz mastaugšai, lai kāpj lejā pēc jauna karoga, āmura un naglām un no jauna pienaglo to pie masta.

Vai nu aiz paguruma pēc triju dienu vajāšanas un piepūles, kad vajadzēja vilkt līdzi veselu sapiņķerētu virvju mudžekli, kas pamatīgi apgrūtināja peldēšanu, vai arī - īstenojot slepenu un ļaunprātīgu nodomu - Baltais Valis tagad pagausināja gaitu, vismaz tā izskatījās no laivas, kas tagad tam ātri tuvojās; lai gan, protams, šajā reizē attālums nebija tik liels. Un Ahābs, tāpat kā agrāk, traucās pa viļņiem, bet nepielūdzamās haizivis sekoja viņam tikpat neatlaidīgi un tik alkatīgi ķērās ar zobiem airu lāpstiņās, ka koks drupa un juka, gandrīz ikvienā iemērcienā atstājot jūrā sīkas skaidiņas.

- Netrenkājiet tās! Šitie zobi tikai izrotā rakstiem mūsu airus. Airējiet! Haizivs žoklī vēl ērtāk atspiest airi, nekā plūstošā ūdenī!

- Bet no katra kodiena, ser, airu lāpstiņas top plānākas!

-Šie airi vēl kalpos pietiekami ilgi! Airējiet! Bet kurš var

pateikt, - viņš murmināja, - ko te vajā haizivis - vali vai Ahābu? Bet irieties! Tā, tā, veicīgāk - mēs jau esam tuvu! Stūrējiet! Ķerieties pie stūres! Laidiet mani uz priekšu! - to pateicis, viņš ar divu airētāju palīdzību pārvietojās uz laivas priekšgalu, kura joprojām ātri traucās uz priekšu.

Kad laiva, sasvērusies ar vienu bortu līdz pašam ūdenim, meta līkumu ap Baltā Vaļa sānu, tas likās dīvaini bezrūpīgs - ar vaļiem tā reizēm gadās -, un Ahābu apņēma smacīga migliņa no vaļa strūklas, kas kūpēja ap lielo - kā Monadnoks - kupri; viņš bija kuprim tik tuvu, ka, atliecies atpakaļ ar visu augumu, atvēzējās augstu jo augstu un, pacēlis rokas virs galvas, ietrieca nīstajā valī aso iesmu un vēl niknākus lāstus. Gan lāsti, gan asmens - viss iedūrās līdz spalam un iegrima kā muklājā; Mobijs Diks pēkšņi metās sānis, drudžaini noraustījis izcilno sānu un, piesitot to laivai, bet neizlaužot laivā nevienu caurumu, piepeši uzrāva to stāvus; ja Ahābs tobrīd neturētos pie borta, viņu atkal izmestu pār malu jūrā. Tā notika ar trim airētājiem, kas savlaicīgi neuzminēja tieši to mirkli, kad saņems triecienu, tāpēc nebija sagatavojušies tā sekām; viņi izlidoja no laivas - bet tik veiksmīgi, ka jau pēc mirkļa divi no tiem atkal pieķērās pie borta un, pacelti uzplūstošā viļņa galotnē, ievēlās atpakaļ laivā; tikai trešais bezpalīdzīgi ķepurojās aiz borta, taču arī viņš turējās virs ūdens un peldēja.

Gandrīz tajā pašā brīdī, sasprindzinot spēkus un nesamazinot zibenīgo ātrumu, Baltais Valis atkal brāzās caur saputotajiem jūras ūdeņiem. Bet, kad Ahābs uzsauca stūresviram, lai tas pavelk ārā virvi un to piesien, kad viņš pavēlēja komandai pagriezties uz sēdekļiem un pievilkt laivu tuvāk mērķim, nodevīgā virve saspringa aiz divkāršās piepūles un pārtrūka, uzvldamās augstu gaisā.

- Kas tur mani pārtrūka? Nospindza kāda dzīsla! Viss atkal kārtībā, pie airiem! Šim pakaļ!

Izdzirdis trokšņaini tuvojamies traucošo laivu, kas šķēla viļņus, valis apgriezās, lai stātos tai pretī ar savu bālo pieri, taču - tā vēzē- damies - tas pēkšņi pamanīja tuvāk slīdošā kuģa melno korpusu; varbūt uzminējis, ka no tā nāk visas vajāšanas, vai arī atzīdams to par sevis cienīgāku pretinieku, valis pēkšņi metās kuģim pretī, žvakstinot žokļus liesmainajās putu vērpetēs.

Ahābs sagrīļojās, viņa roka skāra pieri.

- Es topu akls - manas rokas, izstiepieties man priekšā, lai varu sataustīt ceļu. Vai nakts jau klāt?

- Valis! Kuģis! - šausmās kliedza airētāji.

- Airus! Airus! Atver savas dzelmes, ak jūra, kamēr vēl nav par vēlu, lai Ahābs pēdējo, pašu pēdējo reizi trauktu pretī mērķim! Redzu: kuģis! Kuģis! Uz priekšu, mani vīri! Vai tiešām jūs neglāb­siet manu kuģi?

Bet, kad airētāji ar spēku grieza laivu pret bangām, kas zvetēja to kā ar veseri, ieplaisājušie laivas priekšgala dēļi ielūza, un tajā pašā mirklī tā iegrima viļņos līdz malai; samirkusi komanda, līdz ceļiem stāvot ūdenī, nopūlējās aizdrīvēt caurumu, ar ko pagadījās, lai izsmeltu iekšā plūstošo ūdeni.

Topašbrīd - laikā, kamēr tas viss norisinājās, Teštigo mitējās grotmastā klaudzināt ar āmuru un sastinga, turēdams to rokā; sārtais karogs, kas karājās viņam pār plecu kā apmetnis, pēkšņi noslīdēja un pacēlās gaisā, plīvodams prom tieši uz priekšu - gluži kā viņa sirds, kamēr Starbeks un Stabss, kuri stāvēja lejā uz bugsprita, reizē ar Teštigo ieraudzīja nezvēru, kas brāzās virsū kuģim.

- Valis! Valis! Stūri sānis, stūri sānis! Ak vai, pasargājiet mani, jūs, maigās gaisa varas! Ja jau jāmirst, tad neļaujiet Starbekam mirt gļēvā sievišķa nāvē! Stūri sānis, es saku - jūs, muļķi, vai neredzat to rīkli, to žokli!? Vai tiešām šis ir visu manu karsto lūgšanu auglis?

Manas uzticības pilnās dzīves gals? Ak Ahāb, Ahāb, lūko savu darbu! Tā turēt, stūrman, tā turēt! Nē, nē! Sānis, vēlreiz sānis! Šis pagriežas, lai mestos pretī! Ak, šī nepielūdzamā piere, kas nāk tieši virsū cilvēkam, kuram pienākums liedz pamest kaujas lauku. Mans Dievs, stāvi man klāt!

- Stāvi nevis man klāt, bet zem manis, lai kas tu esi, tikai palīdzi Stabsam, jo arī Stabss nolēmis nepadoties! Es ņirdzu par tevi, tu, zobus atšiepušais vali! Kas gan balstīja Stabsu, kas neļāva Stabsam aizmigt, ja ne paša modrā acs? Bet tagad nabaga Stabsam jāliekas uz matrača, kas viņam par mīkstu; labāk lai tas būtu piebāzts žagariem! Es smejos par tevi, tu, ņirdzīgais vali! Palūk, saule, mēness un zvaigznes! Es jūs saucu par labākā puiša slep­kavām, kuram kādreiz gadījies izlaist garu! Un tomēr, es vēlreiz saskandinātu glāzes ar jums, ja vien jūs pastieptu kausus man pretī! Ak, ak! Ak, ak! Tu, ņirdzošais vali, drīz mums iznāks pamatīgi piestrēbties! Kāpēc tu nelaidies projām, Ahāb? Kas attiecas uz mani, tad - nost tupeles un jaku, lai Stabss mirst vienos dungriņos! Ir gan varen appelējusi un sālīta nāve… ķirši! Ķirši! Ķirši! Ak, Flask - apēst kaut vienu sarkanu ķirsi un mirt!

- Ķirši? Es tikai vēlētos atrasties tur, kur tie aug. Ek, Stabs, ceru, ka mana nabaga māmiņa paguvusi saņemt manu algu - ja nav, tad tagad viņa dabūs tikai vara sīknaudu, jo ceļojums ir galā.

Gandrīz visa komanda, pametusi darbošanos, tagad kā parādē stāvēja kuģa priekšgalā, joprojām turēdama rokās vairs nevaja­dzīgos āmurus, dēļu galus, žebērkļus un harpūnas; visi kā apburti skatījās uz vali, kas traucās tiem pretī, dīvaini mētādams no vienas puses uz otru draudīgo galvu un sūtot sev pa priekšu platus putu puslokus. Vaļa izskats liecināja par izrēķināšanos, drīzu atriebību, neiznīdējamu ļaunumu - par spīti visam, ko vien mirstīgs cilvēks varētu pret to uzsākt, izturīgā un baltā piere kā siena triecās pret labo bortu kuģa priekšgalā - tā, ka notrīcēja gan cilvēki, gan mastu baļķi. Daudzi nokrita garšļaukus. Harpunētāju galvas it kā cēlās augšup no viņu vēršu skaustiem - gluži kā no zemes izrauti sakņu bumbuļi. Visi dzirdēja, kā izsistajā caurumā gāzās ūdens - kā kalnu strauts dziļā ielejā.

- Kuģis! Katafalks! Otrais katafalks! - kliedza Ahābs, stāvot savā laivā. - Tas tiešām darināts tikai no Amerikas kokiem!

Bet valis ienira zem grimstošā kuģa - gar ieplaisājušo ķili zem ūdens mainīja virzienu un ātri izlidoja virspusē - jau pie otra borta - dažus jardus no Ahāba laivas tas uz mirkli it kā sastinga vilnos.

- Es riebumā novēršu savas miesas no saules. Ei, Teštigo! Kāpēc nesaklausu tavu āmuru klaudzam? Ak! Jūs, mani trīs neieka­rotie torņi, tu, stiprais ķīli! Korpuss, ko spētu sadragāt vienīgi Dievs, tu, stingrais klāj, un augstprāti, stūresrat, un tu, priekšgal, kas allaž tiecies uz polu - mans slavas vainagotais, nāvei nolemtais kuģi! Vai tiešām tev jāiet bojā - un bez manis? Vai tiešām man būs liegts vienīgais mierinājums, kas dots bojāejoša kuģa kapteinim? Ak; vientuļnieka nāve pēc vientuļnieka dzīves! Ak vai, tikai tagad es beidzot jūtu, ka viss mans varenums ir manās visdziļākajās bēdās. Ehe - hē! Trauciet šurp no tālienes - jūs, manas dzīves trauk­smainās bangas, pārklājiet man pāri gulstošo nāves vālu! Es stājos tev pretī, visa iznīcinātāj, bet nebūt ne uzvarējušais vali; līdz pēdējam cīnīšos ar tevi, no pašas elles dziļumiem došu tev pēdējo dūrienu; dziļi nīstot, sūtu tev savu pēdējo, spļāvienam līdzīgo elpas vilcienu! Lai visi zārki un katafalki noslīkst vienā dīķī! Ja jau neviens no tiem netiks man, tad lai labāk sašķīst gabalos, vajājot tevi, pieķēdēti pie tevis, tu, nolādētais vali! Tā, lūk, es padodos!

Nozibēja mestā harpūna; ievainotais valis metās uz priekšu; tam līdzi zibenīgā ātrumā pa reni slīdēja aukla - un iesprūda. Ahabs pieliecās, lai to atbrīvotu, bet slīdošā cilpa aptinās viņam ap kaklu - un bez trokšņa, kā turki nožņaudz savu upuri, — viņu izslīdināja no laivas, komandai pat nepamanot. Nākamajā mirklī smagais virves gals, izsprūkot no tukšā tovera, nogāza no kājām kādu airētāju un, sitoties ūdenī, nozuda dzelmē.

Uz mirkli visa laivas komanda sastinga, pēc tam vīri pagriezās, iesaukdamies: "Kuģis! Dievs Kungs, kas notiek ar kuģi?" Drīz vien - caur dūmakainu, ļaunu vēstošu miglas plīvuru viņi ieraudzīja blāvu spoku kuģi, kas izgaisa kā dziestoša fatamorgāna, - vienīgi mastu gali vēl rēgojās ārā no ūdens, bet tajos - neprātīgu baiļu vai nesatricināmas uzticības sasaistīti, mežoņi harpunētāji joprojām stāvēja un lūkojās jūrā. Tajā brīdī laivu apvija koncentriski apļi, un visa komanda kopā ar peldošajiem airiem un žebērkļu roktu­riem, ar visu, kas laivā bija - dzīvo un nedzīvo kravu - sāka riņķot un iegriezās milzīgajā krāterī, kurā līdz pēdējai skaidai pazuda viss, kas reiz saucās par "Pekvodu".

Bet tobrīd, kad virs ūdens rēgojās tikai dažas collas no grot- masta, kurā, par spīti uzplūstošajiem viļņu vāliem, vēl mierīgi un izaicinoši plīvoja karogs, lai gan masta galā stāvošā indiāņa galva jau atradās zem ūdens - tajā pašā brīdī sarkanādaina roka pacēla āmuru un atvēzienā vēl steidzīgāk pienagloja karogu dzelmē grimstošajam mastam. Ērglis, kas ar ļaunu prieku nolūkojās, kā nogrima viņa mūžsenais ienaidnieks šajā saulē, knābādams un traucēdams Teštigo piestiprināt karogu, šis putns nejauši iegrūda savu atvāzto spārnu starp mastu un āmuru; tajā pašā mirklī, juz­dams, ka gaiss pēdējo reizi savirmo virs viņa, mežonis nāves gār- dzienā zvēla ar āmuru; un debesu putns ar erceņģelisku kliedzienu, pacēlis augšup savu karalisko knābi un ar sagūstīto miesu sapinies Ahāba karogā, nozuda dzelmē kopā ar kuģi, kas gluži kā Sātans, aizrāva sev līdzi peklē arī debess dzīvo daļu.

Sīkie putni brēkādami riņķoja virs dziļā ūdens krātera; drūmas baltu putu bangas uzvirmoja no krātera stāvajām sienām; tad bedre pamazām izlīdzinājās, un drīz vien bezgalīgais jūras klajš mierīgi viļņojās, it kā nekas nebūtu bijis - gluži kā pirms piectūkstoš gadiem.