Mobijs Diks jeb Baltais valis

23. nodaļa VĒTRU KRASTS

Kādā no iepriekšējām nodaļām tikām pieminējuši kādu Bal- kingtonu - gara auguma jūrnieku, kuru tūlīt pēc nokāpšanas krastā satikām Ņūbedfordas mājvietā.

Kamēr šajā ledainajā ziemas naktī "Pekvods" triecās ar caurur­bjošo snīpi saltajos, viltus pilnajos viļņos, kā jūs domājat, ko es ieraudzīju stāvam pie stūres? To pašu Balkingtonu! Es ar patiku un cienību uzlūkoju vīru, kas ziemas vidū, nule paspējis nokāpt krastā pēc briesmu pilna ceļojuma četru gadu garumā, nenogur­dināms jau atkal dodas jūrā, tādā vētrainā braucienā. Kā rādījās, zeme dega viņam zem kājām. Par visdīvainākajām lietām nekad nerunā, dziļi noglabātām atmiņām nav vajadzīgas epitāfijas; šī īsā nodaļa lai ir Balkingtonam pieminekļa vietā. Pateikšu tikai to, ka viņam klājās kā kuģim vētrainā jūrā, kuru viesulis atdzinis pie vēju krasta. Osta labprāt sniegtu glābiņu, osta ir līdzcietīga, tajā gaida atelpa, ērtības, pavards, maltīte, siltas segas, draugi; viss, kas mīļš mūsu pasaulīgajai būtībai. Taču vētrā šī osta un zeme kuģim nozīmē vislielākās briesmas; tam jāvairās viesmīlības - pietiks vienu pašu reizi skart zemi, kaut vai tikai ar ķīli, lai tas sadrebētu caur un cauri. Visiem spēkiem kuģis saceļ buras, tiekdamies prom no krasta, cīnīdamies ar to pašu vēju, kas gādīgi dzina mājup; atkal laužas vētrainajā bezkrastu okeānā, glābiņu meklējot, metas pretī bojāejai, kad vienīgais sabiedrotais ir nāvīgākais ienaidnieks!

Tagad taču tu to zini, Balkington. Vai tu kaut cik apjaut nāvīgo, neizturamo patiesību - ka ikkura dziļa, nopietna doma ir tikai mūsu dvēseles drosmīgs mēģinājums noturēties neatkarības atklā­tajā jūrā brīdī, kad visnegantākie zemes un debesu vēji dzen to uz nodevīgo, verdzisko krastu?

Taču vienīgi bezkrastu ūdens klajumos ir tā augstākā patiesība - bezgalīga, nebeidzama kā Dievs, tāpēc labāk iet bojā sabangotā bezgalībā, nekā ar kaunu ļaut vējiem izmest sevi sausumā, pat ja tur būtu glābiņš! Jo tārpam līdzinās tas, kurš gļēvi izrāpo krastā. Ak, šausmu šausmas! Vai visas šīs mokas ir veltas? Saņem dūšu, sasparojies, ak Balkington! Esi nelokāms, drūmais pusdievs! Jo kopā ar okeāna pazudinošajām šļakatām augšup šļāc tava apoteoze.37