Mobijs Diks jeb Baltais valis

35. nodaļa MASTĀ

Tas iegadījās vistīkamākajā laikā, kad pēc noteiktās secības pienāca mana kārta kāpt mastā.

Uz amerikāņu medību kuģiem novērotāji kāpj mastu galos lielākoties gandrīz vai ari vienlaikus ar kuģa iziešanu jūrā, pat ja būtu jānoskrien piecpadsmittūkstoš jūdžu vai vairāk, lai aiz­sniegtu nodomātās zvejas vietas. Un, ja gadās pēc triju, četru vai pat piecu gadu kuģojuma atgriezties ar kaut vienu nepiepildītu toveri uz klāja, tad vērotāji stāv mastu galos līdz pēdējam brīdim - kamēr masti, kas ietiecas debesīs, nenozūd ostā starp citu mastu smailēm un kuģi nepamet cerība dabūt rokā vēl vienu vali vairāk.

Tā kā mastuvīra novērotāja pienākums, tiklab ostā, kā klajā jūrā, ir aizraujošs un pazīstams jau ļoti sen, ar jūsu atļauju paka­vēšos pie tā ilgāk. Esmu pārliecināts, ka vispirmie mastos stāvētāji bija senie ēģiptieši, jo savos pētījumos neesmu atradis neviena, ko ieskatīt par viņu priekšgājēju. Kaut gan viņu senči - Bābeles torņa cēlāji, bez šaubām, tādējādi mēģināja uzcelt visaugstāko mastu visā Āzijā un Āfrikā; taču, vēl pirms tas tika uzsliets, viņu varenais akmens masts pārkrita pār bortu, Dieva dusmu saceltā viesuļa nogāzts; tāpēc mēs nevarēsim vis atzīt Bābeles torņa būvētājus par ēģiptiešu priekšgājējiem. Nosaukdams ēģiptiešus par mastā stāvētāju tautu, es balstos uz vispāratzīto arheologu uzskatu, ka piramīdas sākotnēji tikušas celtas zvaigžņu pētīšanas nolūkos; šo pieņēmumu visnotaļ apstiprina četršķautņaino būvju kāpņveida izskats; pa tām milzu lēcieniem senie zvaigžņu pētnieki traucās augšā, augstu kājas cilādami, lai no virsotnes skaļi izziņotu jaunu zvaigžņu atklāšanu, līdzīgi tam, kā uz šodienas kuģiem novērotāji izziņo buras vai vaļa parādīšanos pie apvāršņa. Svētais Mastinieks ir tas slavenais kristiešu vientuļnieks, kas senlaikos tuksnesī uzslēja sev augstu akmens stabu un pavadīja visu atlikušo dzīvi tā virsot­nē, uzvilkdams pārtiku augšā ar striķi; te mēs redzam bezbailīgu mastuvīru kā piemēru citiem - vīru, ko ne migla, ne sals, ne lieti, ne krusa, ne putenis nespēja nodabūt lejā un kas drosmīgi noturējās līdz galam, vārda tiešā nozīmē nomirdams savā postenī.

Mūslaikos mastuvīri ir nejūtīgi nelaiķi - no akmens, no dzelzs vai bronzas - kuri gan spēj nenodrebot negantai vētrai pretī- stāvēt, taču nekādi nevar saņemties, lai paziņotu, kādus brīnumus ieraudzījuši. Kaut vai Napoleons, kas stāv Vandomas kolonnas galā, rokas uz krūtīm sakrustojis, kādu simt piecdesmit pēdu augstumā, nelikdamies ne zinis par to, kas tagad komandē uz klāja - Luijs Filips, Luijs Blāns vai Luijs Viņa Augstība Nelabais. Arī lielais Vašingtons vienā mierā stāv savā grotmastā virs Baltimoras, un viņa kolonna, līdzīgi Hērakla stabam74 , iezīmē cilvēka diženuma robežu, kuru tikai retam mirstīgajam lemts pāraugt. Tāpat kā admirālis Nelsons lielgabalbronzas topā75 Trafalgarskvērā; katr­reiz, viscaur ietinies Londonas dūmos, viņš dod zīmi, ka - ari neredzams - varonis ir tepat, jo, kur ir dūmi, jābūt ugunij. Taču nedz lielais Vašingtons, nedz Napoleons, nedz Nelsons nekad neatsauksies, no lejas uzrunāti, lai kā sauktu pēc viņu padoma tie, kas izmisuši skraidelē pa klāju viņiem pie kājām, kaut gan viņi gara acīm noteikti spēj caur biezo nākamības dūmaku saskatīt sēkļus un rifus, kuri būtu jāapiet.

Varētu likties nepieļaujama tāda sauszemes mastuvīru pielī­dzināšana jūras mastuvīriem, taču patiesībā tā tas nav, vismaz par to liecina kāds nieks, ko gaismā cēlis Obads Meisijs - vienīgais Nantaketas hronists. Cienījamais Obads stāsta, ka vaļu medību sākumos, senajos laikos, iekams kuģi sāka braukāt šurpu turpu, vajādami laupījumu, salinieki uzslēja garumgarus mastus visgarām piekrastei; tajos ar naglotu piešu palīdzību uzrausās novērotāji, līdzīgi vistām, kas raušas augšā laktā. Pirms dažiem gadiem šo paņē­mienu pārņēma Jaunzēlandes piekrastes vaļu mednieki - ieraugot medījumu, vērotāji deva ziņu laivām, kas jau saridātas gaidīja krastā. Taču šis paradums tagad izzudis, tādēļ atgriezīsimies pie vienīgā īstenā topa - vaļu mednieka kuģa masta jūrā. Mastaugšā trīs vērotāji stāv sardzē no saules lēkta līdz rietam, jūrnieki nomaina cits citu noteiktā kārtībā (tāpat kā pie stūres) - ik pa divām stundām. Tropu mīlīgajos apstākļos stāvēt mastgalā ir visnotaļ tīkama nodarbība; jānudien - cilvēkam, kas mīl pasapņot un gremdēties pārdomās, tā šķiet gatavā svētlaime. Te nu jūs stāvat - simt pēdu augstumā virs tukša klāja, soļojot pār dziļumiem, it kā masti būtu milzumgaras koka kājas, kamēr tur, apakšā, jums pa kājstarpi, tā sacīt, aizpeld visbriesmīgākie jūras nezvēri, gluži kā kuģi, kas

4 Hērakla stabi - divi kalni pie Gibraltāra jūras šauruma - viens Eiropas, otrs Āfrikas krastā; mīts vēstī, ka tos uzslējis Hērakls. Senie grieķi domāja, ka tur pasaule beidzas. (Tulk. piezīme.)

s Tops (šeit) - masta gals. (Tulk. piezīme.) kādreiz slīdēja starp slavenā Rodas kolosa zābakiem.76 Te nu jūs stāvat, nomaldījies jūras nebeidzamajos plašumos, tikai viļņiem traucējot bezgalīgo mieru. Snaudošais kuģis nemanāmi šūpojas, miegainiem pasātiem vējojot; itin viss vedina jūs pie miera. Pa lielakai daļai, medījot vaļus tropos, visapkārt valda pilnīga vienmu­ļība; jūs nedzirdat nekādas jaunākās ziņas, nelasāt laikrakstus, speciālizlaidumi velti nesatrauc jūs, saistoši apstāstot visparastākos notikumus; jūs nedzirdat runājam ne par tēvzemes grūtībām, ne par izputēšanām, ne akciju krišanos; ne mirkli jūs nesatrauc domas, ko šodien ēdīsiet pusdienās - it visas jūsu maltītes trīs un vairāk gadus uz priekšu ir nodrošinātas, sastampājot barību mučelēs, un jusu ēdienkarte visu šo laiku paliks nemainīga.

Uz tāda vaļu medību kuģa, kas trīs vai četrus gadus kuģo dienvidu ūdeņos, mēdz atgadīties, ka kopējais laiks, ko esat pava­dījis mastagalā, ir vairākus mēnešus garš. Atliek vienīgi nožēlot, ka vieta, kur jūs pavadāt tik lielu savas zemes dzīves daļu, bēdīgā kārtā nav apgādāta ne ar kādām labierīcībām, kas piešķir mājīgumu gultai, kojai, līķratiem, sargbūdai, kancelei, karietei un citiem līdzī­giem šauriem un ērtiem ierīkojumiem, kur ļautiņi reižreizēm mēdz uz laiku nolīst, lai nošķirtos no citiem. Te jums par apmešanās vietu parasti kalpo grotmasta gals, kur jūs stāvat uz diviem līdz­tekus novietotiem šķērskokiem (tādi mēdz būt uz visiem vaļu medību kuģiem), kurus sauc par toprājām. Te, jūras iešūpots un ieaijāts, iesācējs jūtas apmēram tā, it kā būtu nostājies bullim uz ragiem. Tiesa gan, aukstā laikā jūs varat sarūpēt sev līdzi būdu - virsjakas veidā, taču, patiesību sakot, pat visbiezākā virsjaka Ildzinās būdai ne vairāk par kailu miesu, jo, tāpat kā mūsu dvēsele iestiprināta savā miesīgajā patvērumā un nespēj tur brīvi pārvietoties, vēl jo vairāk - nākt ārā, neriskējot iet bojā (kā nepie­redzējis ceļinieks, ziemas laikā šķērsojot piesnigušus Alpus), tā ari virsjaka ir ne tik daudz mūsu mājvieta, cik apvalks vai papildu ādasslānis, kam mūs apsegt. Jūs nespējat ievietot grāmatplauktu, nedz ari kumodi savās miesās un vēl jo mazāk - iztaisīt no virsjakas ērtu kabinetu.

Pieņemot zināšanai to visu, vēl atliek no visas sirds nožēlot, ka dienvidjūru vaļu mednieku kuģis nav apgādāts ar tādu noderīgu telteni vai būdeli, sauktu par vārnuligzdu, kādās Grenlandes vaļu mednieku izlūkotāji meklē glābiņu ledaino jūru nelāgajā laikā.

Kapteiņa Slita sacerējumā, kas noderīgs palaslšanai pie pavarda un saucas "Ceļojums leduskalnos, dzenot pēdas Grenlandes valim un meklējot senās islandiešu apmetnes vecajā, labajā Grenlandē" - šajā vērtīgajā garadarbā aizraujoši un izsmeļoši apstāstīts, kā novē­rotāji mastu galos ierīkojušies tolaik jaunievestajās "vārnuligzdās" uz "Šļūdoņa", - tā saucās vecais, labais kapteiņa Slīta kuģis. Viņš nosauca jaunizgudrojumu par Slita vārnuligzdām, pagodinādams sevi pašu; būdams gan izgudrotājs, gan autorlbas turētājs šai lietai, turklāt vēl brīvs no jebkādas smieklīgas vai liekulīgas kautrības, paturot prātā, ka mēs dodam savu vārdu saviem bērniem (uzska­tīdami tēvus par izgudrotājiem un autoriem), kādēļ lai mēs nepiešķirtu savu vārdu arī citādiem veikumiem. Pēc skata Slīta vārnuligzda ir kaut kas līdzīgs mucai vai caurulei ar vaļēju augšu, kamēr bīdāma šķērssiena noder, lai pasargātu jūs no vēja nešpetnas vētras laikā. Tā ir piestiprināta pašā masta galotnē, un jūs tajā ielienat no apakšas pa mucas dibenā ierīkotu šauru lūku. Mucas apakšpusē ierīkots ērts sēdeklis, bet zem tā - lāde, kur glabāt lietussargus, vilnas šalles un kamzoļus. Priekšējā siena apgā­dāta ar ko līdzīgu ādas kabatai, kur ielikt skaļruni, pīpi, tālskati un citus jūrniecības rīkus. Kapteinis Slīts stāsta, ka tajās reizēs, kad viņam pašam iegadījies stāvēt masta galā savā vārnuligzdā, viņš ņēmis līdzi šaujamo, atbalstīdams to šajā ādas silē, un apgādājies ar pulvernīcu un skrotīm gadījumam, ja piepeši parādītos narvaļi vai klejojoši jūras vienradži, kas čum un mudž šajos ūdeņos; sekmīgi šaudīt tos no klāja nav iespējams ūdens viļņošanās dēļ, turpretī šaut no augšas ir pavisam cita lieta. Kapteinis Silts veicis īstu mīlestības darbu, aprakstīdams visos sīkumos savas vārnu­ligzdās ierīcības, taču, kaut gan viņš kavējas pie tām ilgi un pamatīgi, cienādams mūs ar visnotaļ zinātnisku aprakstu par saviem izmēģinājumiem ar mazo kompasu, kuru viņš turēja augšā vārnuligzdā, lai izvairītos no kļūmēm, kas ceļas, kā viņš izteicies, no "vietējās pievilkšanās", kura ietekmē visus magnētus - kļūdām, kādas izraisa gareniski klāja dēļos iedzītas naglas, dzelzs skrūves un skavas; bez tam vēl starp "Šļūdoņa" kuģa ļaudīm bija daudz izbijušu kalēju; es saku, neraugoties uz to, ka šoyiet kapteinis mēģinājis būt ļoti zinātnisks un ieturēts ar visiem saviem "magnētiskā azi­muta novērojumiem", "magnētiskajām nobīdēm" un "aptuvenajām novirzēm", viņš, šis kapteinis Slīts, lieliski apzinājās, ka dziļa gremdēšanās magnētiskajās meditācijās nebūt neizslēdz iespēju laiku pa laikam celt pie mutes pilnumpilnu blašķi, kas tik ērti vārnu­ligzdā atradās tieši viņam pa ķērienam. Jebšu, visā visumā, es augsti cienu un visnotaļ mīlu šo bezbailīgo, godīgo un augsti mācīto kapteini, tomēr domāju viņa rīcību visai nelādzīgu esam, tik pilnīgi un galīgi noklusējot šīs blašķes nopelnus, ja atminamies, cik uzticama draudzene un mierinātāja tā viņam bijusi, kad ar kapuci galvā un cimdiem rokās viņš nodarbojās ar aprēķiniem, dirnēdams šādā putnu ligzdā kādu desmito daļu kabeļtauvas[32] no pola.

Bet, lai arī vaļu zvejnieki netiek lutināti ar tādām ierīcībām kā kapteinis Slīts un viņa grenlandieši, tomēr šo zaudējumu krietni atsver rāmais dzidrums visapkārt tajās burvīgajās jūrās, pa kurām lielākoties kuģo šie vīri.

Manai kārtai pienākot, es mēdzu nesteidzīgi rāpties augšā pa vantīm, pakavēdamies topā, lai patērzētu ar Kvīkegu vai kādu citu sardzesvīru, kuru tur sastapu; pēc tam parāpos vēl mazliet, slinki pārmetis kāju pār grotrāju, pirmoreiz pārlaidu acis ūdeņu ganībām un beidzot biju pie galamērķa.

Ar jūsu atļauju, tagad atvieglošu savu sirdsapziņu un vaļsirdīgi atzīšos, ka neesmu bijis priekšzīmīgs sardzesvīrs. Kā es varēju, paliekot vienatnē pats ar sevi domas rosinošos augstumos, kur Visuma mīkla nedod mieru, - kā es varēju visā pilnībā pakļauties rīkojumiem, kādus nodod uz katra vaļu mednieku kuģa: "Turi acis vaļā un ziņo par visu, ko redzi!" Ļaujiet man no visas sirds brīdināt jūs, Nantaketas kuģu īpašnieki! Vairieties nolīgt uz saviem

Kabeļcauva (hol.) -juras garummērs, vienāds ar 0,1 jūras jūdzi - 185,2 m. (Tulkmodrajiem kuģiem bālus zēnus ar augstām pierēm un iedubušām acīm, tādiem piemīt tieksme nevietā aizsapņoties, un tie piesakās darbā uz kuģa ar "Fēdonu"78, ne ar Bovdīču7'' pilnu galvu. Vairieties no tādiem, es saku, lai jūsu vaļus nogalētu, tos vispirms vajag ieraudzīt, bet šis jaunais platoniķis ar iekritušajām acīm desmitreiz vilks jūs tauvā ap visu zemeslodi, nepadarīdams ne par vienu pinti spermaceta bagātākus. Neba lieki izsaku jums šādu brīdinājumu. Mūsdienās vaļu medības sniedz patvērumu daudziem romantiskiem, melanholiskiem un izklaidīgiem jauniem cilvēkiem, kas, zemes dzīves rūpju nomākti, meklē mierinājumu pie piķa un trāna. Čailds Harolds ne reizi vien masta galā uz kāda neveiksmīga, katru cerību zaudējuša vaļu mednieku kuģa nīgri saucis:

Vel viļņus, zilais, dziļais ūden, vel!

Velts klidēja un trāna meklētāja ceļš?0

Bieži vien šo kuģu kapteiņi ņemas jaunos, izklaidīgos filozo­fus vest pie prāta, pārmezdami viņiem nepietiekamu interesi par braucienu, aizrādīdami uz bezcerīgu veselīgas godkāres trūkumu un teikdami, ka savās noslēgtajās dvēselēs viņi drīzāk lolo cerību neieraudzīt vali, nekā ieraudzīt. Taču viss velti, jaunajiem pla- toniķiem, kā liekas, nav nekāda labā redze - viņi ir tuvredzīgi; ko tādā gadījumā līdz sasprindzināt redzes nervu? Savus teātra binokļus viņi atstājuši mājās.

- Ei tu, mērkaķi, - kāds harpunētājs sacīja vienam tādam zeņķim, - drīz būs apkārt trīs gadi, kopš mēs kuģojam, bet tu vēl neesi izcēlis nevienu vali! Vaļus mēs redzēsim ne ātrāk kā vistas zobus, kamēr tu stāvēsi tur augšā.

Varbūt vaļi tiešām nerādās, bet varbūt tie pie apvāršņa rēgojas veseliem bariem, taču apdullušais un pret visu vienal­dzīgais izklaidīgais jauneklis, tukšo sapņu ieaijāts, domu un viļņu šūpās aizmirstas tiktāl, ka neapzinās vairs pats sevi; viņš redz noslēpumaino okeānu sev pie kājām kā dziļas, zilgas, bezga­līgas dvēseles atspulgu, piepildījumu gan cilvēcei, gan dabai. Un katrs dīvainais, tikai pa pusei saredzamais, skaistais un aizslīdošais nieks, kas nozūd skatienam, katra spuras smaile, kas, tikko ierau­gāma, izslējās no ūdens, viņam šķiet to netveramo domu iemie­sojums, kādas nemitīgi skrien caur cilvēka dvēseli. Tādā sapņainā noskaņā gars dodas turp, no kurienes radies, sadalās laikā un telpā kā izkaisītie panteistiskie Krenmera*1 pelni, kļūdami par katra krasta sastāvdaļu uz visas zemeslodes.

Un, lūk, jūsos vairs nav citas dzīvības, tikai tā, līganā, kas kuģa šūpās; no jūras smeltā - no jūras, šiem mīklainajiem uzplūdiem un atplūdiem, kādus noteic Dievs. Taču sapņojuma brīdī, miegā ar vaļējām acīm, pietiek mazdrusciņ pakustināt kāju vai roku, kaut vai mazo pirkstiņu, atlaist pirkstus - un jūsu šausminošā patība ir atgriezusies. Jūs lidināties virs Dekarta" viesuļiem. Un varbūt būs dienvidus, skaists laiciņš, kad ar pusapslāpētu kliedzienu jūs caurspīdīgajā gaisā lidosiet lejup, lai nozustu siltajā jūrā un vairs nekad neiznirtu. Iegaumējiet to labi, jūs, panteisti!8J