Mobijs Diks jeb Baltais valis

101. nodaļa KARAFE

Pirms angļu kuģis būs nozudis no mūsu redzesloka, būtu jāpastāsta, ka tas nāca no Londonas un tika nosaukts nelaiķa Semjuela Enderbija vārdā, kurš bija tirgotājs no šīs pilsētas, slavenā vaļu mednieku iestādījuma "Enderbijs un dēli" dibinātājs - nama, kurš manā nabaga vaļu mednieka iztēlē ne ar ko nav sliktāks par Tjūdoru un Burbonu apvienotajiem karaļnamiem, ja ir runa par tā īsteni vēsturisko lomu. Cik sen, pirms Tā mūsu Kunga 1775. gada, pastāvēja šis lieliskais iestādījums, uz to daudzie zvejniecības doku­menti, kādi ir manā rīcībā, nespēj skaidri atbildēt; taču tanī (1775.) .gadā nams sarūpēja pirmos angļu kuģus, kādi jebkad regulāri medījuši kašalotus; kaut gan jau pārdesmit gadus (sākot no 1726. gada) mūsu drošsirdīgie Kofini un Meisiji no Nantaketas un Vainjardas lielām flotilēm trenkāja šos Leviatānus — tikai Ziemeļatlantijā un Dienvidatlantijā, nekur citur. Te jāpasaka skaidri, ka no visas cilvēces nantaketieši bija tie, kas ar civilizētu tērauda harpūnu sāka medīt kašalotus, un ka šā pusgadsimta laikā viņi bija vienīgie zemeslodes iedzīvotāji, kuri tos tādā veidā medīja.

1778. gadā skaistā "Amēlija", tieši tādam nolūkam uz izdarīgo Enderbiju rēķina apgādāta ar visu nepieciešamo, droši apgāja Hornas ragu un pirmā visu nāciju kuģu starpā nolaida vaļu medību laivu plašajās dienvidjūrās. Brauciens bija lietpratīgs un veiksmīgs; pārrodoties tilpnes izrādījās vērtīgā spermaceta pilnas, un drīz vien "Amčlijas" piemēram sekoja citi kuģi - gan angļu, gan amerikāņu, un tādējādi tika atklāti plašie kašalotu medību apgabali Klusajā okeānā. Taču, neapmierinādamies ar šo labo darbu, nenogurdināmie tirgoņi ķērās pie turpmākā: Semjuels un viņa dēli - cik to bija, zina vienīgi viņu māmiņa - panāca, ka britu valdība viņu tiešā vadībā un, manuprāt, daļēji uz viņu rēķina, nosūtīja kara korveti "Klaburčūska" vaļu medību izbraucienā pa dienvidjūrām. "Klaburčūska", ko komandēja viceadmirālis, klabēdama un grabēdama veica visai trokšņainu ceļojumu, atnes­dama arī labumu, tikai nav īsti zināms, kādu. Bet tas vēl nav viss. 1819. gadā šis pats iestādījums sarūpēja pats savu kuģi vaļu medību izlūkbraucienam - kuģis devās izpētīt attālos Japānas ūdeņus. Šis burinieks, veiksmīgi nosaukts par "Sirēnu", veica cildenu izmēģi­nājuma braucienu; tādā kārtā plaši pazīstami kļuva lielie Japānas medību apgabali. "Sirēnu" šajā izdaudzinātajā braucienā vadīja kapteinis Kofins no Nantaketas.

Gods, kam gods pienākas - Enderbijiem un viņu namam, kas, manuprāt, pastāv līdz šai dienai, kaut gan nešaubīgi vispirmais Semjuels jau pirms laba laiciņa būs devies braucienā uz viņpa­saules plašajām dienvidjūrām.

Viņa vārdā nosauktais burinieks bija šāda goda cienīgs, būdams sparīgs un visādā ziņā lielisks kuģis. Es reiz uzkāpu uz tā pusnaktī kaut kur pie Patagonijas krastiem un uz klāja nobaudīju varenu flipu[138]. Mums iznāca lieliska sadrūzma, visi viņi bija lāga zēni - visi kā viens. īsu mūžu tiem un jautru nāvi! Tā varenā līksmošana, kurā es piedalījos - vēlāk, daudz daudz vēlāk pēc tam, kad vecais Ahābs spēra savu kaula pēdu uz viņu klāja dēļiem, man atgādina cildeno, nemainīgo sakšu viesmīlību uz šā kuģa; lai mani pamet mans dvēseļgans, bet lai atceras nelabais, ja es kādreiz to aiz­mirsīšu. Flips? Vai tiku teicis, ka mēs dzērām flipu? Jā gan, mēs flipējām to iekšā pa desmit galoniem stundā, kamēr uznāca vētra (jo Patagonijas krasts ir vētraina vieta), un visi — viesus ieskaitot - tika saukti pie marsburu rēvēšanas, bet mēs bijām tik pamatīgi piemarsējušies, ka vajadzēja vilkt citam citu augšā ar virvēm; tur mēs nejauši pietinām burām klāt savu virsjaku stērbeles un, vētrai kaucot, karājāmies, kārtīgi pierēvēti, kā brīdinājums - visiem jūrniekiem iedzērājiem par mācību. Lai būtu kā būdams, masti netika aizrauti pār bortu; pamazām, palēnām mēs norausāmies lejā tik atskurbuši, ka vajadzēja atkal sniegt apkārt flipu, kaut gan no negantajām, sāļajām šļakatām, kuras pa lūkām šļāca iekšā kubrikā, manai garšai tas likās visai ūdeņains un pārsālīts.

Vēršgaļa bija izdevusies - stingra, bet sulīga. Vieni teica, ka tā esot bifeļu gala; citi turpretī apgalvoja, ka kamieļa gaļa; es nudien neņemos apgalvot, kas tas bija par lopu. Vēl viņiem tur gatavoja ķiļķenus - mazus, bezsātīgus, simetriskus aplīšus - neiznīdējamus ķiļķenus. Dažus norijot, domājams, varēja just šos ripināmies pa iekšu. Un, ja jūs noliektos pārāk zemu, varētu gadīties, ka tie izripo no jums kā biljardbumbas. Maize - jā gan, bet tur neko nevar darīt, tā derēja skorbuta apkarošanai; īsi sakot, maize bija viņu vienīgā svaigā barība. Bet kubrikā nelikās īpaši gaišs, nekādas pūles nesagādāja atkāpties tumšākā stūrī, to ēdot.

Visu kopā ņemot, no bugsprita līdz stūrei, ievērojot pavāra katlu apmērus un viņa paša ietilpīgo vēderkatlu no ādas — no viena gala līdz otram, es saku, "Semjuels Enderbijs" bija viens lielisks kuģis, ar bagātīgu un labu uzturu, gardu un stipru flipu un lāga zeļļiem, kas visi kā viens bija kārtīgi puikas no cepuru lentēm līdz pat tupeļu papēžiem.

Taču, kā izskaidrot, jūsuprāt, ka "Semjuels Enderbijs" un daži citi man zināmi angļu vaļu medību kuģi - gan ne visi - ir tik izslavēti viesmīlīgi; tur cienā ar vēršgaļu un maizi, ar stipro un jokiem, ne tik drīz pagurstot no ēšanas, dzeršanas un zvaigāšanas? Es jums to pateikšu. Šo dāsno angļu vaļu mednieku vēlību der papētīt vēsturiski. Bet es nekad neesmu taupījis pūles vaļu medību vēstures pētījumiem, ja tas likās nepieciešams.

Angļu priekšgājēji vaļu zvejā bija holandieši, zēlandieši un dāņi, no kā tie pārņēma daudzus terminus, kurus lieto vēl šodien; vēl vairāk, tika pārņemti arī viņu dāsnie, veclaicīgie paradumi, kas attiecas uz pamatīgu ēšanu un dzeršanu. Pa lielākai daļai parasts, ka uz angļu tirdzniecības kuģiem apkalpi turēja pusbadā, taču nekādā gadījumā ne uz vaļu medību kuģiem. Tādēļ angļiem šī vaļu mednieku viesmīlība nav vis dabiska un parasta, bet īpaša un nepierasta, tātad tai jābūt izrietošai no kādiem īpašiem cēloņiem, uz kuriem mēs jau šeit norādījām un arī izskaidrosim turpmāk.

Savos Leviatānu vēstures pētījumos uzdūros senlaicīgam holan­diešu sējumam un pēc sastāvējušās vaļa smakas, kas nāca no tā, nopratu, ka tur būs par vaļu medībām. Tā nosaukums bija "Dans Kūpmans", un es nospriedu, ka tiem jābūt kāda Amsterdamas kuģa mucinieka vērtīgajiem memuāriem, jo uz katra vaļu medību kuģa jābūt arī muciniekam.[139] Manu pārliecību vēl pastiprināja izdevēja uzvārds - Fics Švakhammers. Taču mans draugs, doktors Snodheds - augsti mācīts zinībvīrs - lejasholandiešu un augšvācu dialektu pasniedzējs Santa Klausa un Sv. Pota koledžā, kam es izsniedzu šo darbu pārtulkošanai - par pūlēm atlīdzinot viņam ar kārbu spermaceta sveču - šis pats doktors Snodheds, tik tikko uzmetis acis grāmatai, apgalvoja, ka "Dans Kūpmans" nenozīmējot vis mucinieku, bet gan tirgoni. īsi sakot, šī veclaicīgā lejasholan­diešu zinībgrāmata vēstīja par Holandes tirdzniecību, starp citu, sniegdama arī ļoti interesantas ziņas par vaļu zveju. Tieši tajā nodaļā, kas saucās "Smērs" jeb "Tauki", atradu sīku un garu to produktu sarakstu, ar kuriem bija piepildīti 180 holandiešu vaļu medību kuģu pieliekamie un mantu kambari; no šā saraksta doktora Snodheda tulkojumā es pārrakstīju, lūk, ko:

400 000 mārciņu vēršgaļas 60 000 mārciņu Frīzlandes cūkgaļas 150 000 mārciņu kūpinātu mencu 550 000 mārciņu sausiņu 72 000 mārciņu svaigas maizes 2 800 mučeles sviesta 20 000 mārciņu Tekselas un Leidenes siera 144 000 mārciņu siera (laikam zemākas šķirnes) 1 650 spaiņu džina 10 800 muč'eļu alus.

Lielākoties skaitļu tabulas ir visai garlaicīgi lasīt, taču šajā gadījumā tā nebija, jo lasītājs tapa pārplūdināts ar veselām mucām, spaiņiem, kvartām un galoniem laba džina un vēlīgas līksmības.

Toreiz es veltīju trīs dienas cītīgai alus, vēršgaļas un maizes izpetei, turklāt šajā laikā man prātā iešāvās ne mazums dziļu domu transcendentālā un platoniskā garā; vēl vairāk - es pats sastādīju papildtabulas par iespējamo kūpinātu mencu un pārējo uzturvielu daudzumu, kādu senāk patērējis katrs lejasholandiešu harpunētājs, medījot vaļus Grenlandē un Špicbergenā. Pirmām kārtām, pārsteidzošs liekas patērētā sviesta un Tekselas vai Leide- nes siera daudzums. Es to izskaidroju galvenokārt ar šo produktu dabisko slideno taukumu, kas vēl pastiprinājās, ņemot vērā šā amata tauko un slideno iedabu - it īpaši tāpēc, ka viņi medī saltajās polārajās jūrās, pie pašiem eskimosu zemes krastiem, kur iezemieši pie dzīrugaldiem cits citam par godu uzdzer pa kausam trāna.

Ari alus daudzums ir ļoti liels - 10 800 mučeļu. Tā kā polā­rajos ūdeņos šī zveja iespējama tikai turienes klimata īsās vasaras laika, tad viss brauciens, ieskaitot īso ceļu uz Špicbergenas jūru un atpakaļ, nepārsniedz, teiksim, kādus trīs mēnešus, un, rēķinot pa trīsdesmit vīriem uz katra no 180 burukuģiem, dabūjam 5 400 lejasholandiešu jūrnieku; tātad, es saku, mums sanāk tieši pa divām alus mučelēm uz vienu vīru divpadsmit nedēļu patē­riņam, neskaitot dāsno papilddevu ar 1 650 džina spaiņiem. Taču tas, ka šie piedžinojušies un piealojušies harpūnvīri būtu varējuši, kā pienākas, stāvēt laivas priekšgalā un nomērķēt uz bēgošiem vaļiem, šķiet visai maz ticams. Un tomēr viņi mērķēja un arī trāpīja. Turklāt der atcerēties, ka tas bija tālu ziemeļos, kur alus nāk par labu veselībai; uz ekvatora, mūsu dienvidjūru zvejā, alus padarītu harpunētājus mastu galos miegainus un laivā liktu viņu galvām griezties, no kā Nantaketai un Ņūbedfordai varētu celties sāpīgi zaudējumi.

Taču diezgan; pietiks ar to, ko teicu, lai parādītu, ka agrāko laiku holandiešu vaļu mednieki pirms diviem vai trim gadu sim­teņiem dzīvoja zaļi, un vēl - ka angļu vaļu mednieki nekavējās sekot tik vilinošam piemēram. Jo, kā viņi saka, ja tev nav iespējas izspiest no šis pasaules neko labāku, kuģojot ar tukšām tilpnēm, tad vismaz izspied labas pusdienas. Ar to ari karafes saturs būtu iztukšots.