Mobijs Diks jeb Baltais valis

109. nodaļa AHĀBS UN STARBEKS KAJĪTĒ

Kā parasti, uz kuģa nākamajā rītā strādāja sūkņi - un, lūk! Kopā ar ūdeni izplūda lielāks daudzums eļļas; mucas tur lejā droši vien bija sākušas tecēt. Iestājās liels satraukums, un Starbeks nokapa lejā kajītē - paziņot par šo nelāgo notikumu.3 "

Tagad no dienvidrietumiem "Pekvods" tuvojās Formozai un Baši salām, starp kurām viena no tropiskajām ejām veda no Ķīnas ūdeņiem uz Kluso okeānu. Starbeks atrada Ahābu lūkojamies priekšā izritinātajā visu austrumu arhipelāgu kartē un vēl otrā, kas atsevišķi attēloja garās Japānas salu austrumpiekrastes - Niponu, Macujamu un Sikoku. Atspiedies ar savu jauno, sniegbalto kaula stumbeni pret grīdai pieskrūvēto galda kāju, rokā turēdams garu dūci, kas līdzinājās dārznieka nazim, apbrīnojamais vecais vīrs pagriezās ar muguru pret ieejas durvīm un, pieri grumbās savilcis, atkal iezīmēja savus vecvecos ceļus.

- Kas tur ir? - viņš uzsauca, izdzirdis soļus pie durvīm, taču nepagriezās. - Uz klāju! Ārā no šejienes!

- Kapteinis Ahābs kļūdās, tas esmu es. Kravas telpā eļļa tek ārā, ser. Mums jāatver tilpne un jāvelk ārā mucas.

- Atvērt tilpni un izvilkt mucas? Tagad, kad mēs jau tuvo­jamies Japānai - apstāties šeit uz nedēļu, lai lāpītu vecas mucas?

- Vai nu mēs to darīsim, ser, vai vienā dienā pazaudēsim vairāk eļļas, nekā spētu atgūt gada laikā. Tas, kā dēļ esam nobraukuši divsimttūkstoš jūdžu, ir glābšanas vērts, ser.

- Tā tas ir, tā ir, ja mēs to dabūsim.

- Es runāju par eļļu kravas telpā, ser.

- Bet es par to netiku ne domājis, ne runājis. Lasies projām! Lai tek! Es pats viscaur teku! Jā gan, sūce pie sūces! Es viss esmu pilns caurām mucām, un šitās caurās mucas brauc manā kuģi - tas ir vēl ļaunāk, nekā ar "Pekvodu", cilvēk. Un tomēr es neapstājos, lai aizbāztu caurumu, jo kā gan lai atrodu sūci tik dziļi grimušā korpusā, un kāda cerība to aizbāzt, pat ja atrastu, tādā rēcošā dzīves vētrā? Starbek! Es neļaušu atvērt lūkas!

- Ko teiks īpašnieki, ser?

- Lai īpašnieki stāv Nantaketas liedagā un lūko pārkliegt taifūnus. Kas Ahābam par to? īpašnieki, īpašnieki! Tu vienmēr baksti acis tos nelaimīgos īpašniekus, it kā īpašnieki būtu mana sirdsapziņa. Bet paklau, vienīgais īstenais īpašnieks ir tas, kas izrīko, un ielāgo - mana sirdsapziņa ir šā kuģa ķīlis. Uz klāju!

- Kapteini Ahāb, - sacīja piesarkušais palīgs, ienākdams dziļāk kajītē ar tādu uzmanības un cieņas pilnu drosmi, ka, likās, ne tikai izvairāmies jebkādā veidā izrādīt to uz āru, bet šķita, ka tā pat iekšēji neuzticas sev pašai, - kāds labāks par mani varētu vieglāk laist pār galvu to, ko ātri vien ņemtu ļaunā no jaunāka cilvēka; ak vai, un ari laimīgāka, kaptein Ahāb.

- Velns un elle! Vai tu iedrošinies mani nosodīt? Uz klāju!

- Nē, ser, vēl ne. Es jūs lūdzu. Es uzdrīkstos, ser - esiet iecietīgs! Vai mēs nevarētu saprasties labāk, nekā šobrīd, kaptein Ahāb?

Ahābs paķēra pielādētu kramenīcu no balsta (kas ietilpa turpat vai katra dienvidjūru kuģa kajītes iekārtā) un, notēmējis to uz Starbeku, iesaucās: - Ir tikai viens Dievs, kas ir Kungs uz pasaules, un viens kapteinis, kas ir kungs uz "Pekvoda" - uz klāju!

Kādu mirkli palīga liesmojošās acis un degošie vaigi lika domāt, ka viņu tik tiešām apsvilinājis lādiņš no notēmētā stobra.

Taču, ātri savaldījies, viņš puslīdz mierīgi izslējās un, pamezdams kajīti, mirkli pakavējās, lai pasacītu: - Jūs apkaunojat, nevis aiz­vainojat mani, ser, taču es lūdzu - sargieties; ne no Starbeka - par to jūs tikai smietos; bet Ahābam derētu sargāties no Ahāba; sargieties no sevis paša, vecais!

- Viņš saņem dūšu un tomēr paklausa; kāda apdomīga drosme! - Ahābs nomurmināja, kad Starbeks bija nozudis. - Ko viņš teica? Ahābam jāsargās no Ahāba - tur kaut kas ir! - Pēc tam, neapzināti balstīdamies pret musketi kā spieķi, viņš ar dzelžaini sarauktu pieri ņēmās staigāt šurpu turpu pa šauro kajīti, taču drīz dziļās grumbas viņa pierē izlīdzinājās un, nolicis musketi atpakaļ vietā, viņš iznāca uz klāja.

- Tu esi labs cilvēks, Starbek, - kapteinis klusām sacīja palīgam, pēc tam skaļā balsī uzsauca jūrniekiem: - Satīt bram- buras! Rēvēt marsus fokmastā un bezānmastā! Brasēt grotrājas! Trīšus augšā, un taisiet vaļā tilpni!

Velti būtu lauzīt galvu, lai tiktu skaidrībā, kāpēc ar Starbeku Ahābs izrīkojās tieši tā. Tas varēja būt godprātības uzplūds, bet varbūt piesardzība, kas šajos apstākļos noteikti liedza viņam izrādīt jebkādu nepatiku - pat ne garāmejot - pret vienu no galvenajiem uz šā kuģa. Lai būtu kā būdams, viņa rīkojumi tika izpildīti, un vinčas izvilktas.