Mobijs Diks jeb Baltais valis

112. nodaļa KALĒJS

Izmantojot svaigo, vasarīgi rēno laiciņu, kāds šimbrīžam valdīja šajos platuma grādos, un ari gatavojoties ļoti spraigām medībām, kādas visā drīzumā sagaidāmas, vecais un sodrējainais kalējs Pērts ar tulznainajām rokām, pabeidzis darbu pie Ahāba kājas, nenovāca vis savu pārnēsājamo ēzi kravas telpā, bet atstāja to turpat uz klāja, pamatīgi piestiprinātu pie fokmasta gredzeniem; gandrīz ik brīdi laivu virspavēlnieki, harpunētāji un airuvīri lūdza izdarit kādu mazu pakalpojumu: kaut ko salabot, nomainīt vai pārtaisīt daudz­veidīgajā apbruņojumā un laivu piederumos. Viņš bieži atradās nepacietīgu ļaužu ielenkumā, un viņi visi gaidīja, kamēr tos apkalpos, cits turēdams rokā cērtamo lāpstiņu, cits piķa uzgali, harpūnu vai žebērkli, uzmanīgi sekojot katrai viņa nokvēpušo roku kustībai. Taču vecajam āmurs nekur nesteidzās, un to vadīja pacietīga roka. Nekādas burkšķēšanas, nekādas nepacietības, arī dusmas viņš neizrādīja. Klusēdams, nesteidzīgs un svinīgs, noliecot vēl zemāk savu mūžam saliekto muguru, viņš strādāja, it kā darbs būtu pati viņa dzīve un smagie vesera sitieni — sirdspuksti. Tā tas arī bija. Ak nelaimīgais!

Vecā vīra neparastā gaita, kāda ne visai izteikta, tomēr nepatī- kamj, uzkrītoša zvāļošanās staigājot jau brauciena sākumā bija izraisījusi jūrnieku ziņkāri. Un, viņam beigu beigās piekāpjoties neatlaidīgās iztaujāšanas priekšā, notika tā, ka ikviens tagad zināja šīs nelaimīgās dzīves kaunpilno likteņstāstu.

Nebūt nebūdams bez vainas, pusapdullušais kalējs aizkavējies kādā stindzinošā ziemas naktī uz ceļa starp divām pilsētelēm, kad pēkšņi sajutis mācamies virsū nāvīgu snaudienu, tāpēc uzmeklējis pajumti kādā ļodzīgā, pusizjukušā šķūnī. Sekas bijušas tādas, ka viņš pazaudējis abu kāju pirkstus. Pēc šīs atzīšanās pa daļai vien nāca gaismā četri prieka cēlieni un viens garš, vēl joprojām neatrisinā- jies piektais viņa dzīves drāmas cēliens.

Viņš bija vecs vīrs, ko vēlu, turpat vai sešdesmit gadu ve­cumā, pārsteigusi parādība, ko posta vārdiem varētu nosaukt par izputēšanu. Viņš bijis slavens amatnieks, kam netrūcis darba, viņam piederējusi māja ar dārzu, un viņš esot spiedis pie krūts jauniņu mīlošu sieviņu kā meitu un trīs līksmus, sārtvaidzigus bērneļus; iksvētdien gājis jaukā bazniciņā gāršas vidū. Bet kādu nakti tumsas aizsegā, zem mānīga izskata slēpdamies, briesmīgs laupītājs iezadzies šajā laimīgajā mājā un nolaupījis itin visu. Visbēdī­gākais, ka pats kalējs nejauši ievedis šo ļaundari savas ģimenes klēpi. Jo tas bijis Pudeļburvis! Kad ticis izvilkts liktenīgais korķis, ļaunais gars izlauzies brīvībā un iznīdējis atbrīvotāja māju. Kalve aiz visnotaļ tālredzīgiem taupības apsvērumiem atradusies mājas pagrabā, taču tai bijusi atsevišķa ieeja; tādējādi jaunā, mīlošā un veselīgā sieviņa bez neiecietīgas nožēlas, drīzāk gan ar patiesu patiku klausījusies, kā veseris skaņi dimdinājis vecīgā vīra jaunek­līgajās rokās, kad dimdieni, kurus klusinājušas sienas un grīdas, nebūt ne netīkami atlidojuši līdz viņai bērnistabā; tā, skandējot Darba šūpļadziesmu, kalējbērni tikuši iešūpoti miegā.

Ak, nelaimju nelaime! Ak, nāve, kam tu reizēm neattopies ierasties īstajā laikā? Ja tu būtu paņēmusi pie sevis veco kalēju, iekams pār viņu nāca pilnīga izputēšana, jaunajai atraitnei vēl atliktu maigas žēlabas, viņa bāreņiem būtu patiesi godājams, leģendārs priekštecis, par kuru sapņot vēlākajos gados; viņi visi būtu nodrošināti un bezrūpīgi. Taču nāve nopļāva kādu gādīgu vecāko brāli, no kura nepagurstošajiem ikdienišķajiem pūliņiem bija atkarīga pavisam citas ģimenes iztikšana, un atstāja dzīvu šo te nekam nederīgo veci, lai pretīgā dzīvā trūdēšana darītu viņu noderīgāku pļaujai.

Kam pārstāstīt visu? Vesera sitieni pagrabā kļuva retāki ar katru dienu, un katrs no tiem nākamajā dienā bija vārgāks par iepriekšējo; sieviņa kā sasalusi sēdēja pie loga, ar sausām un spīdošām acīm lūkodamās bērnu saraudātajās sejiņās; plēšas bija pamestas, ēze pārklājās pelniem; māja tika pārdota; jaunā māte nogūlās baznīcas kapsētā zem garās zāles, un bērni drīz vien viņai tur sekoja, bet vecais vīrs bez pajumtes un tuviniekiem devās ceļā kā klaidonis sēru drānās; viņa žēlabas neatrada līdzjūtību, un sirmie mati tapa par apsmieklu linu sprogām!

Nāve liekas esam vienīgais vēlamais tāda dzīves ceļa noslē­gums, taču Nāve ir tikai ieiešana dzīvā Nezināmā valstībā; tā ir tikai Tālīnā, Neizprotamā, Ūdeņainā, Nebeidzamā sveiciens; tāpēc tāda nāves alkstoša cilvēka acu priekšā, ja viņš ir saglabājis kādu iekšēju pārliecību pret pašnāvību, visu uzņemošais un visu nose­dzošais okeāns aicinoši izklāj savu līdzenumu - ar neiedomā­jamām, aizraujošām briesmām un brīnumainiem jaunas dzīves piedzīvojumiem; nebeidzamā Klusā okeāna sirdī tūkstoši jūras vāravu viņam dzied: "Nāc pie mums, lauztā sirds, te valda citāda dzīve, bez nāves iejaukšanās; te ir pārdabiski brīnumi un nav jāmirst nost, lai tos ieraudzītu! Nāc pie mums! Aprocies dzīvē, kura tavai vienlīdz nīstajai un naidīgajai sauszemes pastāvēšanai ir vēl tālāka par pašu Nāvi. Nāc! Uzliec arī sev kapakmeni baznīcas kapos un nāc pie mums, mēs ņemsim tevi par vīru!"

Saklausījusies šīs balsis no lēktiem un rietiem, saulei austot un dienai rietot, kalēja dvēsele atsaucās: — Ak jā, es nāku!

Un Pērts devās vaļu medībās.