Mobijs Diks jeb Baltais valis

10. nodala SIRDSDRAUGS

Atgriezies no kapelas "Strūklakā", es atradu Kvīkegu vienu pašu; viņš bija izgājis no kapelas kādu laiciņu pirms svētības saņemšanas. Kvīkegs sēdēja uz sola pie uguns, uzlicis kājas uz restēm, un, vienā rokā tuvu pie acīm pacēlis, turēja savu mazo, melno dieviņu; vērīgi lūkodamies tam sejā un ar nazi vieglītēm skrubinādams elciņam degunu, viņš kaut ko dungoja - tikko dzirdami savā mežoņa vīzē.

Iztraucēts mežonis nolika teliņu sānis, piegāja pie galda, un paņēmis biezu grāmatu, nolika to sev uz ceļiem un ņēmās uzma­nīgi pārskaitīt lapas; pēc katrām pussimt lapām manīju viņu uz brīdi pārtraucam šo nodarbību, izbrīnīti palūkojamies apkārt, gari un svelpjoši nopūšamies vai ievaidamies. Pēc tam viņš ķērās pie nākamā pussimta, kā likās, otrreiz atsākot no sākuma, it kā neprastu skaitīt tālāk par pieciem desmitiem, un viņa izbrīns par lapu daudzumu grāmatā butu izskaidrojams vienīgi ar to, ka iznāk daudzreiz pa piecdesmit.

Es vēroju Kvīkegu ar lielu interesi. Lai arī viņš bija mežonis un viņa seju, manā uztverē, protams, briesmīgi izķēmoja tetovējumi, tomēr šajā ārienē bija kaut kas patīkams. Dvēseli taču nekādi nav iespējams noslēpt. Zem atbaidošajiem tetovējumiem, es domāju, ka esmu manījis vienkāršas un godīgas sirds pazīmes; 110 viņa lielajām, dziļi iegrimušajām acīm, tik ugunīgi melnām un bezbailīgām, pretī lūkojās gars, kam neliktu nodrebēt pat tūkstoš velnu. Bez tam pagāna kustībās bija kaut kas cēls, nekāda neveik­lība nespēja to aizēnot. Viņš izskatījās kā cilvēks, kas nekad nav vergojis un nekad nav palicis nevienam parādā. Varbūt tāpēc, ka galva bija gludi noskūta, piere izcēlās un likās sevišķi ietilpīga; neņemos neko apgalvot, bet neapšaubāmi no frenologa viedokļa viņa galva bija lieliska. Tas varētu izklausīties smieklīgi, bet tā man atgādināja ģenerāļa Vašingtona galvu — tādu, kāda atveidota populārajā krūšutēlā. Viņam bija tāda pati augsta, pareizi veidota slīpa piere virs uzacīm, kas tāpat līdzinājās diviem gariem, biezi apmežotiem zemes šaurumiem. Kvīkegs bija Džordža Vašingtona kanibaliskais līdzinieks.

Kamēr es viņu vērīgi pētīju, izlikdamies, ka raugos ārā pa logu, kur ārdījās sniegputenis, viņš nelikās mani redzam, ne reizi pat nepavērās uz manu pusi, likdamies pilnīgi nogrimis savā dīvainā grāmatas lappušu skaitīšanā. Atcerēdamies, cik draudzīgi mēs pagājušajā naktī kopā gulējām, un jo sevišķi viņa roku, kas tik maigi bija mani apskāvusi, no rīta mostoties, es nodomāju, ka šāda vienaldzība no viņa puses ir visai dīvaina. Taču mežoņi ir neizprotamas būtnes; reizēm nav tik viegli uzminēt, kā ar tādām apieties. Sākumā viņi mums iedveš bijību, viņu vienkāršība un savaldība šķiet gatavā Sokrātā gudrība. Es ievēroju, ka Kvīkegs viesnīcā tikpat kā nemaz nebiedrojas ar citiem jūrniekiem. Viņš neizrādīja nekādu vēlēšanos tuvināties, it kā nejustu ne mazāko patiku dibināt jaunas pazīšanās. Tas man šķita visnotaļ neparasti; taču pēc neilgām pārdomām es sapratu, ka savā ziņā tā ir garīga pārākuma pazīme. Te bija cilvēks tūkstošiem jūdžu attālumā no savām mājām, apbraucis Hornas zemesragu - cita ceļa šurp nevarēja būt, - viens starp ļaudīm, kas viņam likās tik sveši, it kā viņš atrastos uz Jupitera; un tomēr viņš nelikās apjucis, saglabājot pilnīgu aukstasinību, samierinoties ar savu paša sabiedrību, vienmēr palikdams uzticīgs sev. Patiesi, tas liecināja par dziļu filozofiju, kaut gan, skaidra lieta, viņam nekad neko par tādu nav gadījies dzirdēt. Bet var gan būt, ka mēs, mirstīgie, spējam būt patiesi filo­zofi vienīgi tad, kad dzīvojam, necenšoties pēc tās. Kad dzirdu kādu dēvējam sevi par filozofu, es nodomāju, ka viņš, lidzigi vecenei ar nenoregulētu vēdera izeju, "cieš no gremošanas traucējumiem".

Es sēdēju šajā istabā, kur pēkšņi sajutos vientulīgi; uguns pavardā tik tikko kvēloja - pēc tam kad pirmais karstums bija iesildījis telpu un tik vien palicis, lai būtu, kur domīgi lūkoties, vakaru ēnām un rēgiem drūzmējoties aiz loga un glūnot iekšā, kur mēs sēdējām divatā, klusēdami un vientuļi; sniega auka aiz sienas te svinīgi pieņēmās spēkā, te pieklusa, un mani pārņēma savādas jušanas. Jutu kaut ko sevī atkūstam. Mana nocietinātā sirds un nevaldāmā roka vairs neturpināja karot ar šo vilku pasauli. Šis miermīlīgais mežonis bija tās atpestījis. Te viņš sēdēja, un viņa nesa­tricināmais miers liecināja par raksturu, kam sveša civilizācijas liekulība un pieklājīgie meli. Mežonīgs viņš bija, ķēmigāks par ķēmīgu, bet es jutu kādu noslēpumainu pievilkšanas spēku velkam mani pie viņa. Tas, kas jebkuru citu atstumtu un atbaidītu, bija kā magnēts, kas mani pievilka. "Pamēģināšu iedraudzēties ar mežoni!" es nodomāju. "Ja jau kristiešu līdzcietība izrādījusies tikai par tukšvārdīgu pieklājību." Piestūmu savu ķebli viņam tuvāk un parādīju dažas draudzīgas zīmes un laipnus žestus, izrādot labu gribu, lai sāktu ar viņu runāties.

Sākumā viņš nelikās manām tuvošanos; bet pēc tam, kad biju atgādinājis viņa pagājušās nakts viesmīlību, mežonis pavaicāja, vai ari šajā naktī mēs gulēšot kopā. Atbildēju piekrītoši, un pēc tam viņš likās esam iepriecināts, pat tā kā pagodināts.

Tagad grāmatu šķirstījām mēs abi kopā; es mēģināju viņam paskaidrot, kāpēc grāmatas tiek iespiestas un kas redzams nedau- dzajās ilustrācijās, tādējādi man drīz vien izdevās viņu ieinteresēt; un drīz vien mēs bijām tik tālu, ka moži tērzējām, kā prazdami, par visām tām neparastajām lietām, kas redzamas šajā lieliskajā pilsētiņā. Driz es ierosināju izpīpēt miera pīpi; izvilcis savu tabakmaku un tomahauku, viņš laipni piedāvāja ievilkt dūmu. Tā mēs sēdējām, pa kārtai kūpinādami viņa pagānisko pīpi un laiku pa laikam sniegdami to no rokas rokā.

Līdz tam mana pagāna krūtīs vēl nebija izkusis vienaldzības ledus, bet šis tīkamais, spirgtais dūms drīz vien aiznesa to projām, padarīdams mūs par sirsnīgiem draugiem. Viņš, kā likās, juta pret mani tādu pašu dabisku un nepiespiestu draudzīgumu kā es pret viņu; kad pīpe bija izpīpēta, viņš piespieda savu pieri pie manējās un apķērās man ap vidu, sacīdams, ka tagad mēs būšot kā salaulāti; šim viņa zemē pieņemtajam izteicienam vajadzēja nozīmēt, ka mēs esam tapuši sirdsdraugi: viņš ar prieku atdotu dzīvību manis dēļ, ja tas būtu vajadzīgs. No mana tautieša puses šāds draudzības uzliesmojums liktos visai nepārdomāts un vērā neņemams, tomēr uz šo taisnprātīgo mežoni tādi mēri nebija attiecināmi.

Pēc vakariņām un vēl vienas miera pīpes un patērzēšanas mēs kopa atgriezāmies istabā. Viņš pasniedza man dāvanu - balzamēto galvu; izvilcis milzīgo tabakmaku un pagrābājies pa tabaku, izvilka sudraba naudu - apmēram trīsdesmit dolāru, sarindoja tos uz galda, sadalīja divās vienādās daļās, no kurām vienu piebīdīja man, teikdams, ka tā ir manējā. Els mēģināju atteikties, taču viņš klusēdams iebēra naudu man bikšu kabatās. Es ļāvu tai tur palikt. Pēc tam viņš sāka gatavoties vakara lūgšanai, izņēma elkdieviņu un atvilka papīra aizsegu… Pēc dažādām pazīmēm un izdarībām nopratu, ka viņam būtu patīkami, ja es pievienotos; bet, zinādams visu, kas sekos, es sāku pārdomāt, vai gadījumā, ja viņš mani aicinātu, piekrist vai atteikties.

Es biju kārtīgs kristietis, dzimis un audzis nemaldīgās prezbi- terianu baznīcas klēpī. Kā es varētu pievienoties pagātnes elku godatājam un kopā ar viņu pielūgt kādu koka gabalu? "Bet - kas gan ir pielūgt?" es domāju. "Vai tu, Ismaēl, pieļauj tādu iespēju, ka augstais debesu un zemes Dievs, valdnieks arī pār mākoņiem un visu citu, varētu būt greizsirdīgs uz nenozīmīgu melna koka gabalu? Neiespējami! Ko nozīmē - pielūgt? Pildīt Dieva gribu - tas ir pielūgt. Un kas ir Dieva griba? Darīt savam tuvākam to, ko es vēlētos viņu man darām - tā ir Dieva griba. Tagad Kvīkegs ir mans tuvākais. Un ko es vēlētos, lai Kvīkegs man darītu? Protama lieta - lai viņš pieņemtu manu, prezbiteriānisko lūgšanas veidu. Tālab man šobrīd jāpieņem viņa lūgšanas veids, ergo17 man jāpielūdz

Ergo (latiņu vai.) - tātad. (Tulk. piezīme.)

elkudievs. Tāpēc es aizdedzināju skaidas, palīdzēju novietot niecīgo, nekaitīgo elkdieviņu; kopā ar Kvīkegu uzcienāju to ar apgruz- dušu sausiņu, paklanījos tam divkārt vai trīskārt un nobučoju uz deguna; to nodarījusi, mēs izģērbāmies un likāmies gulēt, būdami saskaņā katrs ar savu sirdsapziņu un visu pasauli kopumā. Bet pirms iemigšanas mēs vēl mazliet patērzējām.

Nezinu, kāpēc tā, bet nav otras tik piemērotas vietas atklā­tām sarunām draugu starpā kā kopēja gulta. Vīrs un sieva, mēdz teikt, te atklāj viens otram sevi līdz dvēseles dziļumiem, un dažs labs padzīvojis precēts pāris reižreizēm līdz pat rītam nomodā runājas par aizgājušiem laikiem. Tā arī mēs ar Kvīkegu gulējām mūsu dvēseļu medusmēnesī - kā omulīgs mīlas pāris.