Mobijs Diks jeb Baltais valis

124. nodala KOMPASA ADATA

Nākamajā rītā joprojām nemierīgā jūra vēla garus, nesteidzī­gus, varenus viļņus pa klunkstošo "Pekvoda" sliedi, stumjot to uz priekšu kā pastieptās milža riekšavās. Spēcīga, neatlaidīga brīze pūta tik dāsni, ka debess un gaiss likās esam vienas vienīgas piepūstas milzu buras; visa pasaule dunēja līdz ar vēju. Ietinusies rītsvīdā, neredzamā saule bija samanāma tikai pēc spilgtā spo­žuma tā atrašanās vietā, no kuras kūļiem lauzās staru durkļi. Pār visu valdīja krāšņums, kas bija Babilonijas kronēto valdnieku un valdnieču cienīgs. Jūra izskatījās pēc tīģeļa ar izkausētu zeltu, kas burbuļo, izstarodams gaismu un svelmi.

Ahābs stāvēja notālēm, ilgi klusēdams kā noburts; katrreiz, kad līgojošais kuģis, lejup slīdot, nolaida bugspritu, viņš pagriezās, lai palūkotos, kā spožie saules stari priekšā atspulgo ūdenī, un, kad kuģa pakaļgals dziļi iegrima ūdenī, kapteinis pavērās atpakaļ, kur ari bija saule, un raudzījās, kā tie paši zeltotie stari rotā neatlaidīgi sekojošo, taisno sliedi aiz viņa.

- Hē, hē, manu kuģīt! Tagad tevi varētu noturēt par jūras saules- ratiem. Ho, ho! Ei jūs, visas nācijas manā priekšā, es vedu jums sauli! Iejūdzu varenās bangas, he, hē! Divjūgā es triecu jūraszirgus!

Bet pēkšņi, itin kā prātā būtu ienākusi gluži cita doma, viņš metās pie stūres un aizsmakušā balsī pieprasīja nosaukt virzienu, kadā kuģis dodas.

- Austrum-dienvid-austrumi, ser! - izbiedētais stūresvīrs atsaucās.

- Melo! - un kapteinis iezvēla viņam ar sažņaugto dūri. - Šai rīta stundā - uz austrumiem, bet saule atrodas aizmugurē!

Te visus pārņēma apjukums, jo fenomens, ko nupat pamanīja Ahābs, citiem kaut kā bija palicis nepamanīts - droši vien tāpēc, ka bija tik acīm redzams.

Piebāzis galvu pavisam klāt kompasiem, Ahābs uzmeta tiem ašu skatienu; viņa paceltā roka lēnām nolaidās, kādu brīdi likās, ka viņš sāks grīļoties. Starbeks, kas stāvēja aiz viņa, arī palūkojās turp, un raugi - abi kompasi rādīja uz austrumiem, kamēr "Pekvods" pavisam noteikti devās rietumu virzienā.

Iekams pirmā brīža negantais apjukums paspēja pārņemt komandu, vecais vīrs, īsi iesmiedamies, iesaucās: - Rokā ir! Tā jau reizēm gadījies! Mister Starbek, pagājušās nakts negaiss sagro­zījis mūsu kompasus, tas ir viss. Tev taču būs iznācis dzirdēt tādas lietas, man domāt?

- Tā ir, bet nekad vēl ar mani nekas tamlīdzīgs nav noticis, ser, - drūmi atsaucās nobālušais kapteiņa palīgs.

Te jāpiebilst, ka tamlīdzīgi atgadījumi patiešām šad un tad noliek ar kuģiem negantās vētrās. Magnētiskā enerģija, kas iedarbo­jas uz kompasa adatu, kā zināms, būtībā ir tāda pati kā elektrība debesīs; tātad nebūtu daudz ko brīnīties, ka šādas lietas notiek, l ajos gadījumos, kad zibens tiešām iesper kuģī, noraujot kādu rāju un takelāžu, tas palaikam iespaido kompasu adatas vēl liktenīgāk, iznīcinot visas to magnētiskās īpašības, un tad no agrākās magnē­tiskās adatas nav vairāk labuma kā no vecas adāmadatas. Taču abos gadījumos adata pati nekad vairs neatgūs tādā kārtā izmainītās vai zaudētās īpašības; un, ja cietuši ir kompasi, tāds pats liktenis piemeklē arī visas citas magnētiskās adatas, kādas vien uz kuģa atrodamas, pat ja viszemāk novietotās būtu iestiprinātas ķīlī.

Domās iegrimis, stāvēdams pie kompasiem un aplūkodams sagrozītās adatas, vecais kapteinis pastiepa roku, lai pēc ēnas precīzi noteiktu saules atrašanās vietu, un, pārliecinājies, ka adatas apgrie­zušās pilnīgi otrādi, pavēlēja attiecīgi mainīt kuģa kursu. Rājas tika pagrieztas, un "Pekvods" vēlreiz vērsa savu bezbailīgo krūti pret vēju, jo tas, izlikdamies par ceļavēju, bija tikai izjokojis kuģi.

Pa to laiku Starbeks, lai kādas būtu viņa paša slepenās domas, skaļi neko nesacīja, mierīgi dodams vajadzīgās pavēles, savukārt Stabss un Flasks, kuri kaut kādā mērā likās domājam tās pašas domas, ko viņš, tāpat klusēdami paklausīja. Ja runājam par kuģa ļaudīm, tad tie, ja arī daži klusām ņurdēja, baidījās no Ahāba vairāk nekā no Likteņa. Bet pagāni harpunētāji, tāpat kā agrāk, bija un palika pilnīgi mierīgi; ja arī kaut kas uz viņiem iedarbojās, tad uz šīm radniecīgajām sirdīm atstāja ietekmi Ahāba sirds magnētisms.

Kādu laiku vecais vīrs staigāja pa klāju, nemierīgās domās iegrimis. Taču, kaula kājai pēkšņi paslīdot, viņš pamanīja zemē samītās misiņa sekstanta daļas - tā paša sekstanta, ko viņš iepriek­šējā dienā bija sadauzījis uz klāja.

- Tu, nabaga augstprātīgais debesu izlūkotāj un saules loci! Vakar es darīju tev galu, bet šodien kompasi gribēja darīt galu man. Tā, tā. Bet Ahābs vēl spēj pavēlēt parastam magnētam. Mister Starbek, šurp duramo bez kāta, veseri un mazāko buru šujamadatu, veicīgi!

Varbūt impulsam, kas viņam tobrīd diktēja šo rīcību, pievie­nojās arī kāds aprēķins, lai uzturētu spēkā komandas drošo dūšu, parādot tai savas noslēpumainās spējas tik neizprotamā notikumā kā šī te sagrozīto kompasu lieta.

Bez tam vecais vīrs skaidri saprata, ka stūrēšana pēc sagro­zītu adatu norādījumiem, lai arī ar Dievu uz pusēm tas būtu izdarāms, tomēr nav izpildāma bez māņticīgām trīsām un nelāgām paredzēšanām.

- Ļautiņi, - viņš sacīja, mierīgi pievērsies komandai, kad vecākais palīgs bija viņam pasniedzis visu prasīto, - ļautiņi, pērkons pārgrozījis vecajam Ahābam kompasadatas, bet Ahābs no šitā metālgabala spēj iztaisīt sev citu, kas rādīs pareizi, ne sliktāk par visām pārējām.

Jūrnieki, šos vārdus dzirdējuši, apmainījās neticīgiem skatie­niem, izrādīdami padevīgu izbrīnu un, acis nenovērsdami, gaidīja visādus brīnumus. Tikai Starbeks lūkojās sānis.

Ar vienu vesera sitienu Ahābs atskaldīja nost duramā asmeni un pēc tam, pasniedzis palīgam pārpalikušo garo dzelzs stieni, pieteica, lai tur to taisni un nepieskaras klājam. Tad, ar veseri vairākas reizes uzsitis pa dzelzs stieņa augšgalu, viņš novietoja uz tā stāvus neaso adatu un, pāris reižu, šoreiz vieglāk, iebelza arī pa to, palīgam joprojām turot stieni tāpat kā agrāk. Tad, izdarījis vairākas sīkas, dīvainas kustības - nav zināms, vai patiešām tās bija domātas metāla magnetizēšanai vai komandas iebaidīšanai, viņš pieprasīja diegu un, piegājis pie kompasiem, izņēma abas sagrozītās adatas un līmeniski pakarināja buru šujamo adatu virs viena no tiem. Sākumā adata griezās uz riņķi vien, drebēdama un trīcēdama abos galos, līdz beidzot tā ap­stājās uz vietas - tad Ahābs, kas bija saspringti gaidījis šādu iznākumu, atvieglots atkāpās no kompasiem un, pastiepis roku pret to, iesaucās: — Tagad skatieties paši, vai Ahābs ir vai nav magnēta pavēlnieks! Saule ir austrumos, un mans kompass to apliecina!

Cits pēc cita viņi nāca klāt un lūkojās kompasā, jo nekas cits, tikai un vienīgi pašu acis, nespētu viņus pārliecināt, un - vīrs pēc vīra - zagšus atgāja nost.

Tobrīd šajās liesmainajās acīs, tik nicinošās un triumfējošās, varēja saskatīt visu liktenīgo Ahāba augstprātību.