Mobijs Diks jeb Baltais valis

127. nodaļa KLĀJS

(Zārks gul uz diviem toveriem, starp skrūvsolu un atvērtu lūku; galdnieks aizdrīvē spraugas; no liela skumska viņa azotē lēnītēm ritinās savirpinātas drīvējamo pakulu šķipsnas; Ahābs nesteidzīgi iznāk no kajītes un dzird Pipu sekojam.)

- Griezies atpakaļ, puis, es drīz nākšu. - Aizgāja. Pat mana roka neklausa manai gribai tik padevīgi kā šis puika. - Vai te ir baznīca, vai? Kas tas?

- Glābšanas boja, ser. Pēc mistera Starbeka pavēles. Vai, uzma­nīgi, ser! Lūka ir vaļā!

- Paldies, cilvēk. Tas zārks stāv tuvu pie kapa.

- Kā, ser? Lūka? Ak tā, nūjā, nūjā.

- Tu biji kājumeistars? Palūko, vai šitas stumbenis nenāk no tava skrūvsola?

- Tā rādās gan, ser, - vai kniede turas, ser?

- Diezgan labi. Un tu esi arī zārcinieks?

- Jā, ser, es sarūpēju šito silīti kā zārku Kvīkegam, bet tagad man lika to pārtaisīt par ko citu.

- Teic, vai tu neesi viens nelabojams blēdis, kas visur jaucas iekšā - visaptverošs, monopolistisks, pagānisks vecs dienaszaglis - viendien tu taisi kājas, citudien zārkus, kur tās norakt, un turklāt vēl glābšanas bojas no tiem pašiem zārkiem? Tu esi tikpat neno­teikts kā dievi un tikpat visvarošs amatnieks.

- Tas viss ir bez kāda nodoma, ser. Daru to, ko daru.

- Arīdzan kā dievi. Paklau, - vai tu nemēdz dziedāt, meistaro­dams zārku? Titāni, kā sacīts, dungojuši, rakdami vulkānu krāterus, un kapracis traģēdijā dzied ar lāpstu rokā. Vai tu nemēdz?

- Dziedāt, ser? Vai es dziedu? Ak vai, nejūtu tādu vēlēšanos, ser, bet tas kapracis droši vien muzicēja tādēļ, ka to nedarīja lāp­sta, ser. Toties mans āmurs ir mūzikas pilns. Paklausieties tikai.

- Jā gan - tāpēc, ka vāks ir par rezonatoru - visās lietās ir par atbalsotāju tas, kam nav nekā apakšā. Tomēr zārks ar visu nelaiķi iekšā skan tikpat dobji, galdniekmeistar. Vai tev nav gadījies palīdzēt pie zārka nešanas un dzirdēt to atsitamies pret kapsētas vārtiem, iekšā ejot?

- Ticiet, ser, es…

- Ticēt? Kas tas būtu?

- Tas ir tikai tāds izteiciens, ser, nekas vairāk.

- Hm, hm. Turpini.

- Es tikai gribēju pateikt, ser, ka…

- Vai tu esi zldatārps, vai? Tu velc no sevis paša ārā diegu, lai austu sev svārku? Parādi, kas tev azotē! Naskāk! Un aizvāc šitās lamatas no manām acīm!

- Dodas uz pakaļgalu. Uznāca gan pēkšņi, bet šitajos karstajos platuma grādos pūtiens vienmēr uznāk negaidot. Esmu dzirdējis, ka Albemarlas salu - vienu no Galapagu salām, ekvators šķērso tieši pa vidu. Man rādās, ka ari mūsu veco kāds ekvators šķērso taisni pa vidu. Viņš vienmēr atrodas uz ekvatora, ugunskarsts, es saku! Viņš skatās uz šo pusi - šurp pakulas, veicīgi! Darbosimies tālāk. Tas koka āmurs ir korķis, bet es esmu pudeļmūzikas profesors - tuk, tuk.

(Ahābs klusībā.)

- Tas tik ir skats! Tās tik ir skaņas! Dzenis ar sirmu galvu kaļ dobu koku! Tagad jāapskauž kurlie un aklie. Paskat! Miroņkaste atdusas uz diviem toveriem, kas pilni tauvām. Tas ir viens ļaunprā­tīgs ņirga no cilvēka! Tuk, tuk. Tā tikšķ cilvēka mūža mirkļi! Ak, cik nemateriāla ir visa matērija! Kas gan ir reāls, ja neņemam vērā nereālas domas? Te mums ir atbaidošs ņirdzīgās nāves simbols, ko visparastākais gadījums pārvērtis daiļrunīgā cerības un glābiņa sim­bolā apdraudētām dzīvēm. Glābšanas boja no miroņlādes! Varbūt jēga tam visam sniedzas dziļāk? Varbūt kaut kādā garīgā nozīmē zārks ir vēl ari nemirstības glabātājs? Par to es padomāšu. Bet nē! Esmu jau iegājis tik tālu zemes tumšajā pusē, ka otra, teorētiski gaišā puse, man rādās esam tikai neskaidra krēsla. Galdniek, vai tu nekad nebeigsi taisīt to nolādēto troksni? Dodos lejā, lai es vairs neredzētu te šo būšanu, kad nākšu atpakaļ! Un tagad, Pip, mēs par šito aprunāsi­mies; no tevis es uzsūcu visbrīnumaināko filozofiju! Kādi nezināmi kanāli no nezināmām pasaulēm būs atraduši izeju tevī!