Mobijs Diks jeb Baltais valis

130. nodaļa PLATMALE

Un tagad, kad noteiktajā vietā un laikā pēc tik ilgas un tālas kuģošanas Ahābs apraudzīja visus pārējos vaļu medību apga­balus, viņš likās iedzinis savu laupījumu okeāna stūrī, lai to šeit droši pieveiktu; tagad, kad viņš atradās gandrīz tajos pašos garuma un platuma grādos, kur pretinieks tika smagi ievainots; tagad, kad viņš satika kuģi, kura ļaudis tikai iepriekšējā dienā bija redzējuši Mobiju Diku; tagad, kad visas tikšanās ar citiem kuģiem dažādos veidos vēstīja par to velnišķīgo vienaldzību, kādā Baltais Valis izrēķinājās ar medniekiem - vai tie būtu noziegušies pret to vai ne, - tieši tagad vecā vīra acīs pavīdēja kaut kas vājām dvēselēm nepieciešams. Kā nenorietošā Polārzvaigzne visu bezga­līgo arktisko nakti sešu mēnešu garumā veras lejup, nenovēršot savu nemainīgo, visu redzošo skatienu, kas urbjas cauri, tā arī Ahāba apņēmība patlaban gaismoja mūžam drūmo komandu pusnaktī. Viņš nomāca cilvēkus tā, ka visas vīru priekšnojautas, šaubas un bailes centās paslēpties dziļāk dvēselē un nespraucās ārā, nerādot nevienu asnu, nevienu lapiņu.

Šajā pirmsvētras laikā no kuģa klāja pazuda jebkāda jautrība - vai tā būtu īsta vai uzspēlēta. Stabss jau vairs nepūlējās izraisīt smaidus, bet Starbeks - tos apkarot. Likās, ka prieki un bēdas, cerības un bailes - viss kopā samalts smalkos miltos un samaisīts stingrā javā, kas saturēja Ahāba dzelzs dvēseli. Cilvēki klusēdami kā mašīnas kustējās pa klāju, pastāvīgi sajūtot sev pievērstu vecā kapteiņa valdonīgo aci.

Bet, ja jūs ielūkotos dziļāk kapteiņa slepenās vientulības stundās, kad, kā viņš domāja, viņu vēroja tikai viena vienīga cilvēka acis - tad jūs redzētu, ka gluži tāpat, kā Ahāba skatiens biedēja komandu, neizprotamais parsa skatiens šausmināja Ahābu, vai vismaz palaikam kaut kā savādi uz viņu iedarbojās. Netverama, aizvien pieaugoša noslēpumainība tagad ietērpa kārno Fēdallāhu; šo cilvēku no galvas līdz kājām nemitīgi kratīja drebuļi, tāpēc vīri sāka skatīties uz viņu ar tādu neizpratni, it kā paši vairs nezinātu, vai viņš ir mirstīgs radījums vai trīcoša ēna, kas krīt uz kuģa no kādas neredzamas būtnes. Un šī ēna pastāvīgi bija uz klāja. Jo pat nakti neviens nekad neredzēja Fēdallāhu iesnaužamies vai nokāpjam lejā. Viņš stundām ilgi varēja nekustīgi stāvēt, bet nekad neapsēdās un neapgūlās; viņa blāvās, apbrīnojamās acis skaidri vēstīja - mēs, divi sardzesviri, nekad neatpūšamies.

Lai kurā dienas vai nakts laikā jūrnieki uzkāpa augšā, Ahābs pastāvīgi bija tur - vai nu stāvot pie kompasa, vai soļojot pa klāju starp divām nekustīgām robežām - grotmastu un bezānmastu; reizēm viņu varēja redzēt kajītes durvīs: viņš stāvēja, pacēlis savu dzīvo kāju, it kā taisītos spert soli uz klāja; platmale ar nolaistām malām bija uzvilkta līdz pašām acīm; lai cik nekustī­gi viņš stāvētu un lai kā pieaugtu dienu un nakšu skaits, kurās viņš nebija tuvojies savai guļamvietai — vienalga, neviens nekad nevarēja skaidri pateikt, vai acis zem platmales ir aizvērtas, vai arī viņš joprojām uzmanīgi seko komandai; bet kapteinis varēja tā nostāvēt stundu vai divas, un nakts valgme pērlītēm vien saritēja viņa akmens tērpa krokās un uz cepures. Nakts mitri­nāja viņa drānas, dienas saule tās izžāvēja; un tā pagāja diena pēc dienas, nakts pēc nakts: viņš vairs nekāpa lejā, bet sūtīja kādu no komandas uz savu kajīti ikreiz, kad viņam no turienes bija kas vajadzīgs.

Viņš ēda zem klajas debess, pareizāk sakot - ēda divreiz: brokastis un pusdienas; vakariņām viņš nepieskārās; kapteinis neapcirpa savu melno bārdu, kas auga, viscaur savēlusies, atgā­dinot vētrā izgāzta koka saknes, kad tās vēl turpina riest jaunos dzinumus pie sava atkailinātā stumbra, lai gan zaļā galotne jau gājusi bojā. Tādējādi viņa dzīve tagad bija kļuvusi par vienu vienīgu sardzi uz klāja, un arī parss stāvēja savā neizprotamajā sardzē tikpat neatlaidīgi kā viņš, tomēr abi gandrīz nesarunājās, varbūt tikai retumis, kad nepieciešams sīkums lika pārmīt kādu vārdu. Likās, šos divus cilvēkus saista nepārvarama burvju vara; taču baiļu pārņemtās komandas acīs viņi bija tik tālu viens no otra kā divi poli. Dienā viņi vēl reizēm pateica viens otram kādu vārdu, bet naktī abi bija mēmi un neielaidās pat īsās nejaušās sarunās. Garas stundas viņi tā stāvēja zvaigžņu gaismā, neko nepa­sakot viens otram, - Ahābs savas kajītes durvīs, parss pie grotmasta; taču viņi neatraudamies vērās viens otrā, it kā Ahābs saskatītu parsā savu uz priekšu krītošo ēnu, bet parss Ahābā - savu zaudēto būtību.

Un tomēr, tieši Ahābs - tāds, kāds viņš dienu un nakti, ik stundu, ik brīdi rādījās savu padoto priekšā, - bija kungs un pavēlnieks, bet parss — viņa vergs. Tajā pašā laikā abi bija gluži kā sajūgti vienā iejūgā, neredzama un valdonīga kučiera dzīti, - kārnā ēna līdzās nekustīgajam mastam; lai ko arī neatgādinātu parss, cietais Ahābs bija gan kuģa masts, gan ķīlis.

Jau līdz ar pirmo ausmas svīdumu no kuģa pakaļgala atskanēja viņa dzelžainā balss: "Novērotājus - mastos!" Un visu dienu līdz pašam vakaram, līdz rietam un tumsai ik stundu bija dzirdama aizvien tā pati balss: "Ei, kas redzams tur, no augšas? Lūkojiet vērīgi! Lūkojiet!"

Tā pagāja trīs vai četras dienas pēc satikšanās ar "Rāheli", kas meklēja bērnus, taču neviena strūkla vēl nebija pamanīta; nesaprātīgais vecis sāka neuzticēties savai komandai: viņš šaubījās gandrīz par visiem, ja nu vienigi par pagāniem harpunētājiem ne; kapteinis pieļāva pat domu, ka Stabss un Flasks ar iepriekšēju nodomu neievēro to, ko viņš ar tādu nepacietību gaida. Taču, lai kādas būtu kapteiņa aizdomas, viņš prātīgi atturējās izteikt tās vārdos, pat tad ne, ja reizēm ar rīcību sevi nodeva.

- Fs gribu pirmais ieraudzīt vali! - viņš paziņoja. - Jā, jā! Lai dublons nonāktu Ahāba kabatā! - Viņš pats ar savām rokām nopina sev no tauvām kurvi un lika matrozim kāpt mastā ar trīsi, ko bija pavēlēts nostiprināt augšā un izlaist tam cauri tauvu; vienu tauvas galu Ahābs piesēja pie kurvja un sagatavoja tapu, lai nostiprinātu otru galu pie borta. Pēc tam viņš, neizlaižot no rokām brīvo tauvas galu, ar pētošu skatienu apveltīja visu ko­mandu, ilgāk pavērodams Degū, Kvīkegu un Teštigo, bet tikai pavirši paskatīdamies uz Fēdallāhu; beidzot kapteinis uzlūkoja pirmo palīgu ar ciešu skatienu, kas urbās cauri viņam, un teica:

- Paņemiet tauvu, ser. Es nododu to jums, Starbek.

Tad viņš iekārtojās kurvi, izrīkoja pārējos, un kurvis tika uzvilkts augšā. Starbeks nostiprināja nostiepto tauvas galu un pēc tam nostājās pie tā. Tagad, ar roku apķēris grotmastu, Ahābs varēja vērot bezgalīgo jūru jūdzēm tālu priekšā un aiz muguras, šajā pusē un tajā - cik tālu vien no tāda augstuma jaudāja saredzēt.

Kad jūrniekam iznjik strādāt starp aprīkojumu lielā augstumā, kur nav pret ko atsperties, un viņu tauvā uzvelk augšā, turot to, kamēr viņš tiks galā ar darbu, - tādos gadījumos uz klāja nostip­rinātais gals tiek uzticēts kādam cilvēkam, kam tas īpaši jānovēro. Jo parasti daudzo tauvu mānīgi kustīgajā mudžeklī ir grūti noteikt, kurš gals uz kurieni ved, un ļoti bieži tiek atbrīvoti uz klāja nostiprināto tauvu gali, tāpēc bez īpaši nozīmēta uzrau­dzītāja jūrnieks no augšas pēc liktenīgas komandas biedra kļūdas var tikt nosviests no liela augstuma aiz borta - tieši jūras dzelmē. Tādējādi Ahābs šajā gadījumā rīkojās pilnīgi saskaņā ar jūrnieku paradumiem; tikai savādi, ka tieši Starbeks, kas likās vienīgais cilvēks uz klāja, kurš kādreiz bija uzdrīkstējies stāties pretī Ahābam, izrādot kaut ko līdzīgu gribasspēkam - turklāt vēl viens no tiem, kura godīgumu, vērojot jūru, Ahābs bija gatavs apšaubīt, - savādi, ka viņš tika nozīmēts par uzraudzītāju, jo kapteinis bez svārstīšanās uzticēja savu dzīvību tā cilvēka rokām, kuram citādā ziņā ne sevišķi uzticējās.

Pirmajā reizē Ahābs bija uzturējies augšā ne ilgāk par desmit minūtēm, kad pēkšņi liels jūras ērglis - ar sarkanu knābi un ļoti plēsīgs, kādi tik bieži šajos platuma grādos lido visnepa­tīkamākajā tuvumā mastos sēdošo vērotāju sejām uz vaļu med­nieku kuģiem, - viens no šiem putniem, sazin no kurienes uzradies, spiegdams un klaigādams sāka riņķot virs viņa galvas, veidojot gaisā sarežģītus apļus un astoņniekus. Pēc tam putns uzšāvās tūkstoš pēdu augstumā - taisni augšup - bet no turienes riņķiem vien laidās lejup un atkal sāka griezties ap kapteiņa galvu.

Taču, neatraudams skatienu no neskaidrā, tālā apvāršņa, Ahābs likās neievērojam neganto putnu; arī neviens cits laikam nepievērstu tam uzmanību, jo nekā neparasta ērgļa atlidošanā nebija, ja vien pat visbezrūpīgākais skatiens tagad jebkurā parādībā nesaskatītu noslēpumainu jēgu.

- Jūsu platmale, jūsu platmale, ser! - pēkšņi iesaucās sicīliešu jūrnieks, kas stāvēja sardzē bezānmasta galā tieši aiz Ahāba, tikai mazliet zemāk, kamēr starp abiem pletās dziļa gaisa aiza.

Bet melns spārns jau nošvīkstēja pie pašām Ahāba acīm, garš un līks knābis pastiepās pēc viņa galvas - un melnais putns iespiedzies uzšāvās debesīs, aiznesdams līdzi savu ieguvumu.

Trīs reizes aplidoja ērglis Tarkvinija galvai, norāva no tās cepuri, bet pēc tam nolaida to atpakaļ, tieši uz galvas, un tad viņa pielaulātā sieva Tanakvīla pareģoja, ka viņš būs Romas ķeizars. Taču tikai cepures atdošana pārvērta šo notikumu par labu zīmi. Ahāba platmale bija zaudēta uz visiem laikiem: mežonīgais putns ar platmali knābī laidās aizvien tālāk un tālāk, uz priekšu vien, apdzenot kuģi, un beidzot nozuda; pēdējā mirklī pirms tam, kad tas pavisam izzuda skatienam, varēja neskaidri saskatīt tikko manāmu melnu punktu, kas atdalījās no lidoņa un no milzīga augstuma iekrita jūrā.