Mobijs Diks jeb Baltais valis

14. nodala NANTAKETA

Vairāk nekas ievērības cienīgs ceļā ar mums neatgadījās; kuģodami ar labu ceļavēju, mēs nonācām Nantaketā.

Nantaketa! Izklājiet karti un uzmeklējiet to! Vai redzat, cik attālā pasaules nostūrī tā atrodas, kā tā stāv nomaļus no piekrastes, vēl vientulīgāka par Edistonas bāku. Aplūkojiet to - neievērojamo pakalnu, smilšu saujiņu… vienu vienīgu krastu bez īstas cietzemes. Te ir vairāk smilšu nekā jūs varētu divdesmit gados izlietot dzēšpapīra vietā. Uz jokiem noskaņoti mēlneši papaudīs jums, ka viņiem vajadzējis pat nezāles šeit iestādīt, jo dabiskā ceļā arī tās neieaugtu; ka viņi vedot šurp no Kanādas dadžus; ka nākoties sūtīt pakaļ tapai uz aizjūrām, kad jāaiz­spundē ciet muca ar vaļa taukiem; ka te kurš katrs kociņš tiekot aprūpēts cītīgāk, nekā Tā Kunga krusta šķēpeles Romā; ka šejienes ļaudis stādot suņusēnes savu māju priekšā, lai tveicīgā laikā atvēsinātos to ēnā; ka te viens zāles stiebriņš esot oāze, bet trīs zāļu stiebriņi dienas gājuma attālumā cits no cita jau nozīmējot prēriju; ka šeit cilvēki slidinoties pa smilti uz luģēm, kas atgādinot sniegakurpes, ko lietojot lapi; ka viņi te esot tik nomaļi, visādā ziņā noslēgti, ūdens apjozti, okeāna aplenkti un norobežoti, saliņā pārvērstā vietā - reižreizēm varot uziet pie krēsliem un galdiem piesūkušos gliemežus gluži kā pie jūras bruņurupuču bruņām. Bet visas šīs neparastības vienīgi norāda uz to, ka Nantaketa nav Ilinoisa.

Tagad atskatīsimies uz brīnumainu nostāstu par to, kā šajā salā apmetās sarkanādainie. Leģenda ceļo no mutes mutē. Vecos laikos kāds ērglis nolaidies Jaunanglijas krastā, sagrābis nagos un aiznesis indiāņu bērnu. Ar sirdi plosošām vaimanām vecāki nolūkojušies, ka viņu atvase tiek aiznesta pār ūdeņiem un nozūd skatienam. Viņi nolēmuši dzīties pakaļ. Iekāpuši laiviņās un pēc briesmu pilna ceļojuma ieraudzījuši nezināmu salu, kur atraduši izkaltušu kaulukambarīti - nabaga mazā indiānīša skeletiņu.

Kas tur ko brīnīties, ka nantaketieši - jūras krastā dzimušie, mēģina no jūras izdabūt sev uzturu? Sākumā viņi gūstīja krabjus un austeres smiltīs; drosmei augot augumā, laidās ūdenī iekšā līdz jostasvietai, lai ar tīkliem zvejotu makreles; ieguvuši zināmu pieredzi, viņi sēdās laivās un īrās ķert mencas; visbeidzot, nolaiduši ūdenī veselu flotili lielu kuģu, viņi ņēmās pētīt šo ūdeņaino pasauli - apjoza to neskaitāmiem braucieniem apkārt pasaulei; ielūkojās viņpus Bēringa šauruma, visos gadalaikos un visos okeānos izcīnīja nebeidzamu karu ar visdiženāko, visbriesmīgāko un masīvāko dzīvo masu, kas pārdzīvojusi Grēku plūdus! Šis Himalaju milzenis, sāļūdens mastodonts, nodro­šināts ar negantu spēku, bija tik neiedomājami varens, ka viņa iedvestās šausmas nodarīja lielāku postu, nekā visniknākie un viltīgākie uzbrukumi!

Un šie plikatas nantaketieši, šie jūras vientuļnieki, nākdami no sava skudrupūznīša jūras vidū, aptvēra un pakļāva ūdens pasauli, mērodamies ar daudziem Aleksandriem, sadalot savā starpā Atlantijas, Kluso un Indijas okeānu, kā trīs pirātvalstis Poliju. Lai Amerika pievieno Meksiku Teksasai, lai Kanāda pievāc Kubu, lai visu Indiju pārplūdina angļi un uzkarina savu žilbinošo karogu kaut uz pašas saules; divas trešdaļas zemeslodes pieder Nantaketai. Jo jūra ir viņas, tā pieder viņai kā impērija imperatoram; citiem jūrniekiem atvēlētas vien tiesības to šķērsot. Tirdzniecības kuģi ir tie paši tilti, to peldošie turpinājumi; kara­kuģi nav nekas vairāk kā peldoši cietokšņi; pat pirāti un korsāri kā lielceļa laupītāji, sirojot pa jūrām, laupa tikai svešus kuģus - tādas zemes atlūzas, kādi ir viņi paši, nemeklēdami uzturu tur, bezdibenīgajos dziļumos. Tikai Nantaketas kuģinieks - viņš vie­nīgais dzīvo jūrā un barojas no tās; vienīgi viņš, Bībeles valodā runājot, savos kuģos traucas pa ūdeņiem, vagojot tos no viena gala līdz otram kā savu paša lauku. T E ir viņa mājas, T E viņa darāmais, ko darīt netraucētu pat Noasa grēku plūdi, arī tad ne, ja tie apslīcinātu visus ķīniešu miljonus Ķīnā. Viņš dzīvo jūrā kā paipala druvā; viņš slēpjas aiz viļņiem, viņš uzrāpjas tajos kā briežu mednieki rāpjas Alpos. Gadiem viņš neredz zemi; kad viņš beigu beigās nonāk uz cietzemes, te viņam šķiet smaržojam pavisam svešādi, kā citpasaulē, varbūt svešādāk, nekā Mēness liktos smaržojam ienācējam no Zemes. Kā tāljūru kaija viņš, saulei rietot, sakļauj spārnus un aizmieg tālu no krasta, viļņos šūpodamies; naktij nākot, Nantaketas kuģinieks satin buras un iemieg, likdams galvu uz spilvena, zem kura bariem vien peld šurpu turpu roņi un vaļi.