Mobijs Diks jeb Baltais valis

16. nodaļa KUĢIS

Gultā ielīduši, mēs sākām pārdomāt rītdienas plānus. Man par izbrīnu un bažām, Kvīkegs lika noprast, ka viņš paspējis pamatīgi apspriesties ar Jodžo - tā sauca mazo, melno eleiņu - un Jodžo trīsreiz vai četrreiz pēc kārtas neatlaidīgi atkārtojis vienu un to pašu norādījumu: nebūtu vēlams, lai mēs abi kopā dotos uzmeklēt piemērotu vaļu medību kuģi piestātnē. Jodžo uzstājis, ka kuģa izvēle pilnībā jāatstājot manā ziņā. Šajā gadījumā Jodžo nodomājis ņemt mūs savā aizgādībā; šo nodomu īstenodams, viņš jau nolūkojis kādu kuģi, kam es, Ismaēls, darbodamies pats uz savu roku, noteikti pievērstos, it kā šis kuģis būtu vienīgais pasaulē; uz šā kuģa man nekavējoties jāaizrunājot sev vieta, par Kvīkegu tobrīd īpaši galvu nelaužot.

Es aizmirsu piebilst, ka daudzās lietās Kvīkegs pilnīgi paļāvās uz Jodžo spriedumu nemaldīgumu un pārsteidzošajiem pareģoju-, miem; viņš izturējās pret dieviņu ar izteiktu cienību - kā pret tādu dievību, kas pēc iespējas vēlētos vērst visu uz labu, taču ne vienmēr spēj īstenot šos savus cēlos nolūkus.

Taču šis Kvīkega, vai, pareizāk sakot, Jodžo kuģa izvēles plāns man nepavisam nepatika. Es visādā ziņā biju cerējis, ka Kvīkegs, pieredzējis būdams, norādīs uz vispiemērotāko kuģi, kam uzticēt mūsu likteņus. Tomēr mani iebildumi netika uzklausīti,

man vajadzēja piekāpties, un es gatavojos veicīgi darboties, lai vienā paņēmienā nokārtotu šo sīkumu. Nakamajā rītā agri, atstājis Kvīkegu kopā ar Jodžo ieslēgušos mūsu mazajā guļamistabā - tas laikam nozīmēja kāda gavēņa jeb ramadana, vai citādas miesīgas mērdēšanas vai lūgšanu laiku; kas tas īsti bija, man noskaidrot neizdevās nekad; lai kā es centos, vairākkārt mēģinādams tur iedziļināties, man nekādi nekļuva saprotama šī liturģija ar XXXIX ticības apliecinājumiem; atstājis Kvīkegu gavējam un pīpējam tomahauka pīpi, bet Jodžo sildāmies pie upuruguns no skaidiņām, es izgāju no mājvietas un devos uz ostu. Pēc diezgan ilgas blandīšanās un taujāšanas noskaidroju, ka trīs kuģi gata­vojas doties trīs gadu kuģojumā - "Vellata", "Gardais kumosiņš" un "Pekvods". "Vellatas" izcelsmi man neizdevās izdibināt, "Gardais kumosiņš" nevienam nerada šaubas, bet pekvodi, kā jūs droši vien atceraties, bija Masačūsetsas indiāņi, kas tagad izmiruši līdzīgi senajiem mēdiešiem[3]. es aplūkoju un nopētīju "Vellatu", pēc tam apskatīju "Gardo kumosiņu", līdz beidzot nonācu uz "Pekvoda" klāja, pavēros visapkārt un nospriedu, ka šis būs mums vispie­mērotākais kuģis.

Jums varbūt jūsu mūžā gadījies redzēt visas iespējamās tupeles: strupdegunu buriniekus, smagnējās japāņu džonkas, galeras kā mērces traukus un diezin ko vēl, bet dodu jums goda vārdu, ka nevienam nebūs gadījies redzēt otru tik dīvainu tupeli kā vecais "Pekvods". Tas bija būvēts pēc veclaicīga parauga, drīzāk mazs, nekā liels, vēderains, aizvēsturiskam plēsējputnam līdzīgs. Ilgi rūdījies taifūnos un bezvējā visos četros okeānos, vecais korpuss bija tumsnējs kā tāda franču grenadiera vaigs, kam iznācis cīnīties gan Ēģiptē, gan Sibīrijā. Godājamais snīpis likās ar bārdu aizaudzis. Masti, salūkoti kaut kur pie Japānas krastiem, kad iepriekšējos bija norāvusi vētra, slējās taisni un nelokāmi kā triju austrumu ķēniņu2 '' muguras Ķelnes katedrālē. Vecie klāji bija nodiluši un grumbu­ļaini kā svētceļnieku nodeldētās Kenterberijas katedrāles akmens plāksnes, uz kurām noasiņoja Toms Bekets30 . Bet visām šīm vecajām zīmēm vēl pievienojās citas - jaunas un brīnumainas zīmes, kuras uzspiedusi mežonīgā nodarbošanās, kādu tas piekopis vairāk nekā pusi gadsimta. Vecais kapteinis Pelegs, kas daudzus gadus sabija par kapteiņa pirmo palīgu, pirms pārņēma kādu citu kuģi, un kas tagad jau atvaļināts, skaitījās viens no "Pekvoda" līdzīpašniekiem. Šis vecais Pelegs, būdams vēl kapteiņa palīgs, tika visādi veicinājis tā vienreizīgo neatkārtojamību, viscaur to izrotādams grebumiem, kurus varētu salīdzināt varbūt vienīgi ar Torkila Rīkļurāvēja[4]griezumiem rotāto vairogu un gultu - tas bija izrotāts kā barbars, Etiopijas valdnieks, kam kaklā uzkarināti smagi pulēta kaula karekli. Tas bija pārpilns trofejām. īsts kanibālu kuģis, izrotāts ar nobeigto ienaidnieku kauliem. Kailos bortus kā milzu žokļus rotāja gari un asi kašalota zobi, kas bija te iedzīti, lai pie tiem varētu nostiprināt kaņepāju dzīslas un šķiedras. Šie dzīslojumi stiepās nevis pār zemes- koku baļķēniem, bet gan slīdēja pa skriemeļiem no jūras ziloņkaula. Nicīgi noraidījis parasto stūresratu, šis godājamais kuģis labāk izvēlējās viengabala stūri, izgrieztu no sava dzimts ienaidnieka žokļa. Stūresvīram, kas vētrā stājās pie šādas stūres, droši vien likās, ka viņš kā tatārs valda savu satrakoto zirgu, ieķēries tam atvāztajā žoklī. Dižens kuģis, taču tāds kā padrūms! Viss diženais droši vien mēdz būt padrūms.

Lūkodamies uz kuģa pakaļgalu, cerot ieraudzīt kādu, kam būtu teikšana un kam varētu piedāvāties par brauciena līdzgaitnieku, es sākumā neredzēju neviena paša, taču nevarēju neievērot turpat aiz grotmasta slejamies dīvainu telteni, kaut ko vigvamam līdzīgu. Tā likās īslaicīgi uzrīkota tikai šim laika sprīdim, kamēr kuģis uzka­vējās ostā. Tā bija konusveidīga, apmēram desmit pēdas augsta, salikta no garām, lokanām melna kaula plāksnēm, kādas izņem no visīstākā vaļa žokļa vidusdaļas un augšdaļas. Savienotas apļveidā, ar platāko galu uz leju, cieši kopā sabīdītas, šīs vaļa ūsu plāksnes, augstāk sašaurinādamās, sakļāvās, izveidojot asu smaili, un beidzās ar lokanu, sarainu pavedienu kušķi, kas plivinājās šurpu turpu līdzīgi spalvu pušķim veca potavatomi indiāņu virsaiša galvvidū. Trīsstūrveida atvere vērās uz kuģa priekšgalu, un pa to no iekšpuses varēja redzēt visu, kas priekšā.

Šajā dīvainajā slēpnī, pa pusei neredzamu, es beigu beigās pamanīju to, kam te varēja būt teikšana un kas šobrīd, dienvidū, kad kuģa darbi bija apdarīti, likās atvieglots, nometis rīkošanas nastu. Viņš sēdēja veclaicīgā ozolkoka krēslā, ko viscaur klāja nere­dzēti rotājumi; tā sēdekli veidoja tāda pati līgana plāksne kā tās, no kurām bija būvēts vigvams.

Nekā īpaša, iespējams, šajā padzīvojušajā vīrā netiku saskatījis; viņš bija melnīgsnējs un dzīslains kā kurš katrs vecs jūrnieks, cieši ievīkstījies zilā loča ģērbā, piegrieztā pēc kvēkeru[5] modes; vienīgi zem acīm tīklojās smalku, tik tikko saskatāmu krunciņu savijumi, kas varētu būt radušies ilgajos, vētrainajos kuģojumos, kad viņš mūždien stāvējis ar seju pret vēju - no tā muskuļi ap acīm vienmēr saspringst un savelkas. Tādas krunkas dara bargu acu skatienu vēl iespaidīgāku.

- Vai jūs būtu "Pekvoda" kapteinis? - vaicāju, tuvodamies telts ieejai.

- Ja nu tā būtu, ka esu "Pekvoda" kapteinis, ko't no viņa velies? - viņš vaicāja pretī.

- Domāju pieteikties uz kuģošanu.

- Tā, tā - kuģot, tu saki? Kā t'ir - tu nebūsi vis no Nanta­ketas - vai't esi pabijis caurā laivā?

- Nē, ser, nav gadījies.

- No vaļu medībām tu neko nejēdz - vai ne tā?

- Neko, ser, bet nešaubos, ka drīz sajēgšu. Esmu vairākkārt braucis uz tirdzniecības kuģa un domāju, ka…

- Velis parauj tirdzniecības kuģi, tu man nerunā tādas blēņas, vai redzējies, es izraušu tev kājas no pakaļborta, ja vēl ko dzirdēšu par tirdzniecības kuģiem! Tirdzinieku kuģi, ko neteiksi! Kā rādās, tu esi varen lepns uz savu vizināšanos uz tirgus tupeles, zibeņi un pērkoni! Cilvēk, kas tevi dzen medīt vaļus? Izskatās maķenīt aiz­domīgi, va't ne? Būsi bijis pirāts, ko? Va't aptīrīji savu kapteini? F.si nodomājis pārgriezt rīkles virsniekiem, kolīdz iziesi jūrā?

Es liedzos un sacījos esam bez vainas, tādu noziegumu nesastrā- dājis. Taču redzēju, ka zem puslīdz pa jokam izteikto apvainojumu maskas vecais jūras vilks, kvēkeriskais nantaketietis slēpj salinieka neuzticēšanos svešiniekam un aizspriedumus pret visiem atbrau­cējiem, kas nenāk no Keipkodas un Vainjardas.

- Kas't galu galā spiež tevi doties medīt vaļus? Gribu tikt par to skaidrībā, pirms izlemju, vai tevi nolīgt.

- Lai notiek, ser, es gribu izdibināt, kas ir vaļu medības. Gribu skatīt pasauli.

- Gribi redzēt vaļu medības, ko? Vai kapteini Ahābu satiki?

- Kas tas par kapteini, ser?

- Skat vien, tā jau domāju. Ahābs ir šitā kuģa kapteinis.

- Tad esmu kļūdījies. Tiku domājis, ka runāju ar pašu kapteini.

- Tu runā ar kapteini Pelegu, tā, lūk, puis. Man un kapteinim Bildadam jāsagatavo kuģis ceļam, jāsadabū viss nepieciešamais, tātad arī ekipāža. Mēs esam kuģa līdzīpašnieki un aģenti. Teikšu tā: ja tu gribi uzzināt, kā medī vaļus, varu tev kādu nieku no tā pa­rādīt, pirms esi saistījies pavisam un galīgi. Apskaties uz kapteini Ahābu, jaunekli, tu redzēsi, ka viņam ir tikai viena kāja.

- Ko jūs ar to gribat sacīt, ser? Vai otru kāju viņam nokodusi valzivs?

- Nokodusi valzivs? Jaunieti, panāc tuvāk! To aprija, sakošļāja, nograuza visbriesmīgākais kašalots, kāds jebkad sašķaidījis laivu! Ak vai!

Mani mazliet satrauca viņa diktā runa, varbūt arī aizkustināja patiesās sirdssāpes beigu izsaucienā, taču es teicu, cik mierīgi vien spēdams:

- Tas, ko jūs sakāt, bez šaubām, ir taisnība, ser, bet… kā man zināt, ka tieši tas valis ir tāds negantnieks? Patiesībā, es domāju, tas bija nelaimes gadījums.

- Paklau, jaunais cilvēk, tev tāda liega balss, man domāt, tu nemaz nerunā kā jūrnieks. Vai patiesi tu esi braucis jūrā? Va't esi par to pārliecināts?

- Ser, - es atbildēju, - cik atceros, tiku jums stāstījis, ka braucu uz tirdzniecības kuģa.

- Kuš! Va't neatceries, ko teicu par tirdzniecības kuģiem? Nekaitini mani, es to necietīšu. Mēģināsim viens otru saprast. Es tev maķenīt apstāstīju, kas ir vaļu medības, - vai tās vēl joprojām tevi vilina?

- Jā, ser.

- Lieliski. Labi. Va't esi gatavs mest harpūnu dzīvam valim rīklē un lēkt tai pakaļ?

- Esmu, ser, ja būs nepieciešams, tas ir, ja bez tā nevarēs iztikt, par ko es šaubos.

- Labs ir. Bet tu tak gribēji doties jūrā ne tikai medīt vaļus, bet arī apskatīt pasauli? Tā tu teici, va't ne? Arī es tiku tā domājis. Tad ej taisni uz priekšu un pablenz aiz borta, pēc tam nāksi atpakaļ un pateiksi, ko redzēji.

Kādu brīdi es izbrīnījies stāvēju un vilcinājos - nesteidzos izpildīt šo dīvaino pavēli, nezinādams, vai uzņemt to kā joku vai nopietnību. Taču kapteinis Pelegs ar savām bargajām vārnaskājām deniņos tūdaļ piespieda mani paklausīt.

Aizgāju līdz kuģa priekšgalam un palūkojos aiz borta. Redzēju kuģi zvalstāmies pie enkurķēdes, ar priekšgalu slīpi pret okeānu. Plašums bija bezgalīgs, brīnum vienveidīgs un biedējošs; nekā, kur skatienam aizķerties.

- Tātad - ko tu redzēji? - Pelegs noprasīja, kad atgriezos. - Klāj vajā!

- Neko daudz, - atbildēju, - tikai ūdeni; apvārsnis labi pārskatāms, man domāt, būs pūtiens.

- Ko'r tagad teiksi par pasaules apskatīšanu? Vai vērts apbraukt Hornas ragu. lai redzētu tik, cik pirmīt? Va't nav labāk redzams no turienes, kur tu stāvi?

Jutos nedaudz aizskarts, taču joprojām noskaņots doties vaļu medībās; "Pekvods" bija pilnīgi piemērots kuģis - es pat teiktu: visatbilstošākais - to es atkārtoju kapteinim Pelegam. Redzēdams manu apņēmību, viņš apliecināja gatavību mani nolīgt.

- Varam tūliņās parakstīt visus papīrus, - kapteinis sacīja. - Nāc līdzi!

To pavēstījis, viņš nokāpa kajītē, un es sekoju. Te ieraudzīju uz kāda karkasa sēžam visai neparastu un pārsteidzošu figūru. Tam vajadzēja būt kapteinim Bildadam, kas kopā ar kapteini Pelegu pārvaldīja šo kuģi; pārējās akcijas, kā mēdz gadīties šādā ostā, piederēja daudziem jo daudziem veciem rentniekiem, atrait­nēm, bāreņiem, naktssargiem; katra īpašums nepārsniedza baļķa, dēļa, vai dažu naglu vērtību. Nantaketas iedzīvotāji iegulda savu naudu vaļu medību kuģos, tāpat kā jūs ieguldāt savējo valsts vērtspapīros, kas nes labu peļņu.

Šis Bildads, tāpat kā Pelegs un daudzi citi nantaketieši, bija kvēkers; no laika gala saliņu apdzīvoja šai sektai piederīgie; un līdz šai dienai liela dāļa šejienes iedzīvotāju pamatā saglabājuši kvēkeru iezīmes, sagrozīdami tās reizumis visnotaļ daudzveidīgi un neparasti, papildinādami ar svešādām un neviendabīgām ietekmēm. Jo daudziem no šiem kvēkeriem dzīve ir asiņaināka par jebkuru citu jūrnieku un mednieku dzīvi. Tie ir kvēkeri - karotaji»J

Viņu vidū mēdz gadīties tādi, kas saucas bībeliskos vārdos, kā salā parasts - kopš bērnu dienām raduši pie pacilātās un dramatiskās kvēkeru izteiksmes, uzrunājot visus uz tu, kamēr bezgala daudzie bīstamie piedzīvojumi viņu dzīves laikā rada dīvainu sajaukumu no šīm izsenajām īpatnībām un bezgala daudzām pārdroša rakstura izpausmēm, kas visdrīzāk varētu piede­rēties skandināvu jūras konungiem vai poētiski noskaņotiem romiešu pagāniem. Tam visam apvienojoties cilvēkā, kam piemīt liels dzīvesspēks, kam smadzenes ietilpīgas un sirdij svars; cilvēkā, kuru ilgā naktssardzes stundu nošķirtība un klusums tālos ūdeņos zem zvaigznājiem, kādus neredzēt te, ziemeļos, iemācījuši domāt brīvi un neatkarīgi, uztverot visus tīkamos un nežēlīgos dabas iespaidus tieši no tās jaunavīgajām krūtīm, kas atklājas un uzticas, pie reizes ļaujot iepazīt drosmīgo un satraucošo augsto valodu - šis cilvēks var būt viens vienīgs no veselas tautas - cēla, lieliska būtne, radīta dižām traģēdijām. No drāmas viedokļa raugoties, viņa priekšrocības nezūd arī tad, ja viņš no dzimšanas vai citu apstākļu ietekmē ir slimīgs, varbūt pat pats to neapzinādamies. Visi traģiskie lielie cilvēki tādi kļuvuši kādas neveselības dēļ, vari būt pārliecināts par to, jaunais godkāri: jebkāds mirstīgā diženums nāk no slimības. Taču līdz šim brīdim mums vēl nav darīšana ar tādu cilvēku, bet ar pavisam citādu, ne mazāk iespaidīgu; šis vīrs ir citas kvēkerisma stadijas radīts sevišķu apstākļu iespaidā.

Tāpat kā kapteinis Pelegs, arī kapteinis Bildads bija labi nodro­šināts un jau atvaļināts vaļu mednieks. Taču atšķirībā no kapteiņa Pelega, kas necentās rūpēties par tā saucamajām nopietnajām lietām, uzlūkodams šīs nopietnās būšanas par nesvarīgiem niekiem, kapteinis Bildads bija ne tikai izglītots atbilstoši visstingrākajai kvēkeru sektai, bet ari viņa vēlākā jūrnieka dzīve un taipus Hornas ragam redzētās kailās, valdzinošās salinieces ne par matu nespēja satricināt šo dzimušo kvēkeru pat ne tikdaudz, lai viņš atāķētu vienu savas vestes āķi. Tomēr ar visu šo nelokāmību kaut kas viņā neatbilda šai vispārējai izturētībai. Kaut gan viņam sirdsapziņa neļāva ņemt rokā ieroci, lai cīnītos pret sauszemes uzbrucējiem, toties viņš devās neskaitāmos uzbrukumos Atlantijas un Klusajam okeānam; būdams nesamierināms asinsizliešanas pretinieks, nenovelkot savu taisnā piegriezuma svārku, viņš izlēja tonnām Leviatāna asiņu.

Kā šobrīd, apcerīgajā mūža vakarā, dievbijīgajam Bildadam izdevās samierināt šādas ainas savā atmiņā, es nezinu; bet tās nelikās viņu īpaši nodarbinām, un ir ļoti iespējams, ka viņš jau sen bija nonācis pie dziļdomīgā un prātīgā slēdziena, ka reliģija ir viens, bet šī praktiskā pasaule pavisam kas cits. Šajā pasaulē izmaksā peļņas daļu. Iesācis kā mazs kuģapuika īsā, izbalējušā svārciņā, viņš vēlāk kļuva harpunētājs un apvilka platu kvēkera vesti, iegūdams zivs siluetu, pēc tam sabija par iesācēju laivas komandieri, kapteiņa palīgu, kapteini - un, visbeidzot, kļuva kuģa īpašnieks; Bildads, kā jau tiku minējis, beidza savu piedzīvojumiem bagāto karjeru, pilnībā atvaļinādamies no darbīgās dzīves cienīja­mos sešdesmit gados un veltīdams atlikušās mūža dienas godam nopelnīto ienākumu mierīgai uzkrāšanai.

Šobrīd Bildadu daudzināja, ar nožēlu atļaušos teikt, esam nelabojamu vecu skopuli un kopš viņa kuģošanas laikiem - bargu, nežēlīgu izrīkotāju. Nantaketā man stāstīja visai dīvainas lietas - ka, viņam kuģojot uz vecā vaļu mednieku kuģa "Kategate", pēc piebraukšanas krastā gandrīz visus viņa apakšniekus vajadzējis vest tieši uz slimnīcu - tik ļoti tie bijuši nodzīti un izmocīti.

Dievbijīgam cilvēkam, turklāt vēl kvēkeram, protams, tik cieta sirds, maigi izsakoties, nepiestāvēja. Viņš gan nekad neesot lietojis lamuvārdus, visi apgalvoja, tomēr pamanījies kaut kādi piedabūt viņus neganti, neizmērojami daudz strādāt. Vēl tad, kad Bildads bija kapteiņa palīgs, viņam pietika jums pievērst nespodro acu skatienu un uzmanīgāk palūkoties, lai jūs pārņemtu nemiers - līdz brīdim, kad jūs kamptu, kas gadītos pa rokai, - kādu veseri vai tapu - un sāktu drudžaini darboties, steidzot darīt šo vai to, lai tikai nestāvētu dīkā. No viņa skatiena laiskums un slinkums izgaisa. Viņš bija īsts prakticisma iemiesojums. Tievais, izkāmējušais ķermenis liekas miesas nepazina; nekādas pārliecīgas bārdas - tikai uz zoda nedaudzas mīkstas pūkas, līdzīgas pūkām uz viņa platās cepures malām.

Tāds, lūk, bija virs, ko ieraudzīju, kad nopakaļ kapteinim Pelegam ienācu kajītē. Klāji atradās tuvu viens otram; te, izslējies taisns ka miets, sēdēja vecais Bildads, kas mēdza sēdēt tikai tā, lai neburzītos mēteļa ieloces. Viņa platmale gulēja turpat blakus; kājas bija stīvi sakrustotas, brūnganpelēkais svārks likās aizpogāts līdz pašam zodam; uzāķējis acenes uz deguna, viņš, šķiet, bija iegrimis pamatīga sējuma lasīšanā.

- Bildad, - kapteinis Pelegs iesaucās, - va't vēl nemet mieru? Redzu tevi študējam Svētos Rakstus jau gadus trīsdesmit, to varu droši galvot. Ciktāl esi ticis?

Droši vien pieradis pie tādām sava ilggadējā kuģabiedra zaimu runām, Bildads nelikās manām negoddevigo uzrunu, mierīgi pacēla acis un, mani ieraudzījis, jautājoši uzlūkoja Pelegu.

- Viš sakās esam mūsējs, Bildad, - Pelegs pavēstīja, - vis prasās uz kuģa.

- Viš grib braukt jūrā? - Bildads dobji vaicāja, pagriezies uz manu pusi.

- Grib gan, - teicu, pa pusei neapjēgdams, ko saku - tik ļoti kvēkerisks viņš likās.

- Kā viš tev patīk, Bildad? - Pelegs noprasīja.

- Derēs, - noteica Bildads, mani aplūkodams, un no jauna iedziļinājās grāmatā, lai skaļā balsī bokšterētu tālāk.

Nodomāju, ka tas ir visdīvainākais vecais kvēkers, kādu jebkad gadījies redzēt, jo vairāk tāpēc, ka Pelegs - viņa kuģabiedrs un draugs salīdzinājumā ar šo vīru izskatijas gluži bramanīgs. Taču nebildu ne vārda, tikai uzmanīgi lūkojos visapkārt. Pelegs attaisīja kādu lādīti, izvilka no tās kuģa papīrus un, apsēdies pie maza galdiņa, novietoja sev priekšā spalvu un tinti. Es nodomāju, ka pienācis laiks izlemt, ar kādiem noteikumiem piekritīšu strādāt uz kuģa. Man jau bija zināms, ka vaļu medniekiem algu nemaksā; te katrs, kapteini ieskaitot, saņem savu daļu peļņas, sauktu par "loni", ko izskaitļo, ņemot vērā tā pienākuma svaru, kādu koman­das loceklis veic. Zināju arī to, ka, būdams vēl gluži zaļš vaļu mednieks, nevaru cerēt uz lielu maksu; taču, tā kā jūra man nebija gluži sveša - pratu stūrēt, sasiet tauvas un tamlīdzīgi, - es nešau­bījos, ka man piedāvās vismaz divsimt septiņdesmit piekto loni - tas ir, vienu divsimt septiņdesmit piekto daļu no brauciena tīrā ienākuma, lai kāds tas būtu. Un, kaut gan šī divsimt septiņ­desmit piektā daļa bija, kā šeit parasts teikt, "garā lone", tā tomēr bija vairāk kā nekas; ja mums nedaudz palaimētos, tad puslīdz atmaksātos drēbju kārta, ko pa šo laiku nonēsāšu, nerunājot par uzturu un guļamvietu, par kuriem veselus trīs gadus man nebūs jāmaksā ne graša.

Varētu domāt, ka tāds ceļš tikt pie bagātības nav necik cerīgs, - tā arī ir, tik tiešām. Taču es esmu viens no tiem ļautiņiem, kam karaliskas bagātības necik nerūp; esmu pilnīgi apmierināts, ja šajā pasaulē atrodu, kur paēst un pārgulēt - kaut vai tepat, zem biedējošās zibeņu un pērkoņu izkārtnes. Visbeidzot, es domāju, divsimt septiņdesmit piektā daļa - tas būtu gluži taisnīgi, taču nejustos pārsteigts arī tad, ja man piedāvātu divsimto, ievērojot manus platos plecus un spēcīgo miesas būvi.

Tomēr viens apsvērums lika šaubīties par to, ka saņemšu pieklājīgu ienākuma daļu, tas ir: uz sauszemes tiku dzirdējis šo un to par kapteini Pelegu un viņa neaprēķināmo veco draugu Bildadu; būdami "Pekvoda" galvenie īpašnieki, viņi ar pārējo, mazāk svarīgo, izkliedēto līdzīpašnieku piekrišanu visas darīšanas kārtoja divatā. Nebiju drošs, vai skopais Bildads neteiks savu vārdu pie jūrnieku salīgšanas, it īpaši tagad, kad es viņu atrodu te, uz "Pekvoda" klāja, ierīkojušos kajītē kā savās mājās, lasām Bībeli kā pie sava paša pavarda. Taču tobrīd Pelegs velti pūlējās uzasināt spalvu ar saliekamo nazi, bet vecais Bildads nelikās par mums ne zinis, turpinot murmulēt to, kas bija viņa grāmatā lasāms: "… tev nebūs zemes virsū krāt mantu, ko rūsa un kodes…"

- Klau, kaptein Bildad, - Pelegs ierunājās. - Ko't teiksi, kādu loni šitam jaunietim dosim?

- Tev labāk zināms, - skanēja atbilde kā no kapličas, - sep­tiņsimt septiņdesmit septītā daļa - vai tas nebūs par daudz, kā radās? "Ko kodes un rūsa maitā…"

"Lone, patiesi, patiesi," es nodomāju, "tā tik ir manta! Septiņ­simt septiņdesmit septītā! Skaidrs, vecais Bildad, tu esi gauži norūpējies, lai es nekrātu mantu, ko kodes un rūsa maitā. Tā tiešām ir loti gara lone; kaut gan pirmajā mirklī lielais cipars var uzvedināt uz citādām domām, taču visparastākais aprēķins jums liks saprast, ka šis septiņsimt septiņdesmit septiņi ir visnotaļ liels skaitlis - kolīdz top par dalītāju, tas nozīmē to, ka viena septiņ­simt septiņdesmit septītā daļa fārtinga, lieliska daļa nudien, nav tas pats, kas septiņsimt septiņdesmit septiņi zelta dubloni," tā es tobrīd prātoju.

- Vai die, ka tevi piķis, Bildad, - Pelegs iesaucās, - tu taču negribēsi apkrāpt šito jauno cilvēku? Viņam jāsaņem vairāk!

- Septiņsimt septiņdesmit septīto, - Bildads atkārtoja, nepa­celdams skatienu, un atkal nomurdēja: - Jo, kā teikts, "kur jūsu manta, tur jūsu sirds".

- Es pierakstīšu viņam trīssimto loni, - Pelegs paziņoja, - vadzi, Bildad? Trīssimto, es saku.

Bildads ļāva grāmatai noslīdēt klēpi un, svinīgi pievērsies viņam, attrauca:

- Kapteini Peleg, tev ir laba sirds, bet tev jāpadomā par tavu pienākumu pret pārējiem kuģa īpašniekiem; viņu starpā ir daudzi bāri un atraitnes - ja pārāk devīgi apmaksāsim šā jaunekļa pūliņus, mēs atrausim maizes kumosu šiem bāriem un atraitnēm. Septiņ­simt septiņdesmit septīto loni, kapteini Peleg!

- Paklau, Bildad! - Pelegs ierēcās, pieceldamies un dimdošiem soļiem rībinādams pa kajīti šurpu turpu. - Velis nolāpīts, kaptein Bildad, ja es šādās lietās būtu klausījis taviem padomiem, tad uz manas sirdsapziņas būtu sakrājusies tāda nasta, kas spētu nogrem­dēt vislielāko kuģi, kāds jebkad apbraucis Hornas ragu.

- Kapteini Peleg, - Bildads stingri sacīja, - nevaru pateikt, vai tavas sirdsapziņas iegrime ir desmit collas vai desmit asis, bet tu esi nelabojams grēcinieks, kaptein Peleg; baidos, ka tavai sirds­apziņai ir sūce, un galu galā tu nogrimsi elles ugunīs, kaptein Peleg.

- Ak elles ugunīs, ko? Elles ugunis! Tu mani ved ārā no pacie­tības, cilvēk! Tas ir nepiedodami, tas ir ellišķīgs apvainojums - teikt cilvēcīgam radījumam, ka tas nonāks ellē! Zibeņi un pērkoni! Bildad, pamēģini tikai atkārtot vēl kaut ko tādu, un es par sevi negalvoju, es… esmu gatavs norīt dzīvu āžlopu ar visiem ragiem un vilnu! Ārā no kabīnes, tu gaudulīgais liekuli, ūdeņainais skalgana bērns, taisnā ceļā, taisies, ka tiec!

Nokliedzis to visu, viņš metās Bildadam virsū, taču tas ar negaidītu veiklību izlocījās.

l'ik nešpetnas abu galveno, atbildīgo kuģu īpašnieku saķer­šanās pārsteigts, jau pārcilādams prātā, vai vērts salīgt uz kuģa ar tik apšaubāmiem saimniekiem un nenosvērtiem kapteiņiem, es atkāpos sānis no durvīm, dodams ceļu Bildadam, kas, bez šaubām, grasījās laisties lapās, bēgot no Pelega pēkšņajām dusmām. Taču, man par izbrīnu, viņš vienā mierā atkal apsēdās un, kā likās, nemaz negrasijās nozust. Viņš rādījās pilnīgi pieradis pie nelabo­jamā Pelega un viņa izlēcieniem. Kas attiecas uz Pelegu, tad viņš, izgāzis visu savu niknumu, kā paradis, likās pavisam nomierinā­jies un apsēdās, maigs kā jēriņš, gan joprojām vēl drebēdams aiz nenorimušā uzbudinājuma.

- Ufffl - viņš visbeidzot nopūtās. - Brāzma, kā šķiet, aizgāja gar kreiso bortu. Bildad, vat' kādreiz nebiji meistars duramo rīku uzasināšanā? Esi tik labs, nodrāz man šito spalvu! iMans kabat- nazis prasa pēc galodas. Tā ja, paldies tev, Bildad. Kā ta būs, jaunais cilvēk, tu saucies Ismaēls, vai ne? Lai notiek, Ismaēl. Paliksim pie trīssimtās lones.

- Kapteini Peleg, - es sacīju, - man ir līdzi draugs, kas ari gribētu salīgt uz kuģa. Vai es drīkstu viņu rīt atvest?

- Protams, - Pelegs noteica. - Ved tik šur, mēs apskatīsimies.

- Bet kādu loni viš prasīs? - Bildads ierūcās, paceldams skatienu no grāmatas, kurā no jauna bija paspējis iegremdēties.

- Vat' tev par to jāuztraucas, Bildad? - Pelegs norūca. - Va viš jau kādreiz medījis vaļus? - kapteinis turpināja, vērsdamies pie manis.

- Viņš nobeidzis tik daudz vaļu, ka nezina tiem skaitu, kaptein Peleg.

- Lai notiek, ved viņu šur.

Un, kad papīri bija parakstīti, es devos projām, nebūt nešaubī­damies, ka šorīt esmu paveicis labu darbu un ka "Pekvods" ir tieši tas kuģjs, uz kura Jodžo mums ar Kvīkegu paredzējis apbraukt Llornas ragu. Taču es nebiju vēl necik tālu ticis, kad sāku aptvert, ka tā arī neesmu redzējis kapteini, ar kuru kopā man nāksies kuģot; kaut gan, kā zināms, daudzos gadījumos vaļu medību kuģis var būt pilnīgi apgādāts ar visu nepieciešamo un komanda salīgta, pirms parādās kapteinis pārņemt vadību savās rokās; reizēm šie braucieni mēdz būt visai ilgi, un laiciņš krastā tik īss, ka šis kapteinis, ja viņam ir ģimene vai kāda nopietna darīšana, neliekas ne zinis par savu ostā stāvošo kuģi, atstādams to īpašnieku ziņā, līdz viss būs sagatavots iziešanai jūrā. Lai gan nekad nav par ļaunu paskatīties uz šo kapteini, pirms pilnīgi nodot sevi viņa rīcībā. Atpakaļ pagriezies, es uzsaucu kapteinim Pelegam, vaicādams, kur varētu atrast kapteini Ahābu.

- Kot' vajag no kapteiņa Ahāba? Viss ir kārtībā, tu esi salīgts!

- Jā, bet es gribētu viņu redzēt.

- Neticu, ka šobrīd tev tas izdosies. Es pat īsti nezinu, kas viņam lēcies, bet viš sēž mājā un nenāk ārā; laikam slims, kaut gan pēc izskata to nevarētu domāt. Pa īstam viš nebūs vis slims, jebšu par veselu arī viņu grūti nosaukt. Katrā ziņā viš ne vienmēr vēlas redzēt mani; neticu vis, ka viš gribēs redzēt tevi. Viš ir savādnieks, tas kapteinis Ahābs, tā daži uzskata, bet labs cilvēks. Viš tev patiks, nebaidies nekā. Viš ir dievīgs, kaut nav dievbijīgs, dievcilvēks, šis Ahābs; mazrunīgs, bet, kad runā, tad jāklausās. Ievēro, ešu tevi brīdinājis, Ahābs ir neparasts; Ahābs pabijis gan koledžās, gan pie kanibāliem, viņam zināmi noslēpumi, dziļāki par jūras dziļumiem, viš uz sava zibina asmins uzdūris briesmoņus, daudz bīstamākus ienaidniekus par vaļiem! Viņa duramais ir pats ātrākais un pats trāpīgākais visā salā! Ak vai, tas tev nav kapteinis Bildads, nedz arī kapteinis Pelegs, viš ir Ahābs, puis, vadzi, senos laikos Ahābs bija kronēts kēninš.

- Pie tam visai neģēlīgs. Kad to grēkagabalu ķēniņu nogalēja, suņi laizīja viņa asinis, vai ne?

- Panāc tuvāk - tuvāk, tuvāk! - Pelegs uzrūca tik zīmīgi, ka es gandrīz vai sabijos. - Pielūko, puis, nekad nerunā neko tādu uz "Pekvoda" klāja. Nesaki neko tamlīdzīgu nevienā vietā. Kapteinis Ahābs nav devis sev šo vārdu pats. Tā ir viņa mirušās mātes, atraitnes muļķīgā iegriba - māte nomira, kad viņam bija tikko gads. Tiesa gan, Geihedā veca indiāniete Tistiga pauda, ka šis vārds var izrādīties pravietisks. Varbūt vēl citi bezprāši, tādi paši kā viņa, paudīs kaut ko līdzīgu. Gribu tevi brīdināt. Tie ir meli. Es labi pazīstu kapteini Ahābu, esmu daudzus gadus braucis jura par viņa palīgu, es zinu, kāds viņš īstenībā ir - godavīrs, nebūdams dievbijīgs, tomēr godavīrs, kā Bildads, tikai mēdz lādēties, tāpat kā es; bet viņā ir vēl daudz kas vairāk. Nūjā, nūjā, zināms, viš nekad nav bijis diezko jautrs; zinu arī to, ka, mājā braucot, viš kādu laiku nelikās but pie pilna prāta, tak tur vainojamas asas, mokošas sāpes, tas kājas stumbenis asiņoja, skaidrs kā diena. Zinu - pēc tam, kad viš pedejā braucienā zaudēja kāju tā nolādētā vaļagabala dēļ, viš tapa drūms, briesmīgi drūms, brīžiem vai traks, tak tas pāries. Reizi par visām reizēm tev teikšu, ka labāk kuģot ar drūmu, bet kārtīgu kapteini, nekā ar zvigu, kas nekā nejēdz. Tagad paliec sveiks - un nedomā ļaunu par kapteini Ahābu tādēļ vien, ka viņam nelāga vārds. Bez tam, manu zēn, viņam ir sieva, priekš trim braucieniem viš to apņēma-jauku, mierīgu meiteni. Padomā par to: šai jaukajai meitenei ir brēkulis no vecā vīra - kā viš varētu būt bezcerīgi nejauks? Nē, nē, mans draugs. Ahābs ir sakropļots un izmocīts, bet cilvēcisks!

Promiedams biju tapis ļoti domīgs; tas, ko neviļus izdibināju par kapteini Ahābu, darīja man neizprotamas sāpes un iedvesa mokošu nemieru viņa dēļ. Tajā pašā laikā jutu pret viņu patiku un līdzjūtību - nezinu, kādēļ - diezin vai tikai tāpēc, ka viņš bija bēdīgā kārtā zaudējis kāju. Es jutu arī dīvainas bailes no viņa; bailes, kuras nekādi nevaru attēlot un pat neņemos saukt par bailēm; nudien nezinu, kas tās bija par apjausmām. Taču tas, ko izjutu, neattālināja mani no viņa, lai gan kļuvu nepacietīgs, jo mani vilināja ar viņu saistītā noslēpumainība, lai cik maz es toreiz vēl par viņu zināju. Kaut gan domas drīz pagriezās citā virzienā, un uz kādu laiku mīklainais Ahābs izkrita man no prāta.