Mobijs Diks jeb Baltais valis

19. nodaļa PRAVIETIS

- Puiši, vai salīgāt uz šā kuģa?

Mēs ar Kvīkegu nule kā bijām nokāpuši no "Pekvoda" un lēnām attālinājāmies no ūdensmalas, tobrīd katrs savās domās iegrimis, kad izdzirdējām kādu svešinieku uzrunājam mūs šādiem vārdiem; viņš, nostājies tieši mums pretī, bija izstiepis vareno rādītājpirkstu jau minētā kuģa virzienā. Vīrs bija ģērbies trūcīgi, izbalējušā jakā un salāpītās biksēs, bet ap kaklu apsējis melna lakata skrandu. Viņa seju no vienas vietas klāja baku rētas,

padarīdamas to līdzīgu izžuvušas upes gultnei, kad ieplaku izgrau­zušie ūdeņi jau noskrējuši.

- Vai esat uz tā salīguši darbā? - viņš atkārtoja.

- Jūs runājat par "Pekvodu", kā rādās? - es noprasīju, cenzda­mies mazliet pavilkt garumā laiku, lai pagūtu viņu labāk aplūkot.

- Nūjā, "Pekvodu" - tur to kuģi, - viņš apstiprināja, atraudams roku, lai to atkal izslietu tā, ka pastieptais pirksts kā durklis iedūrās tieši mērķī.

- Jā, - es attraucu, - mēs jau parakstījām papīrus.

- Vai tajos papīros ir kas teikts par jūsu dvēselēm?

- Ko, ko?

- Ak jā, jums droši vien tādu nav, - viņš steidzīgi piebilda. - Galu galā tam nav nekādas nozīmes; es pazīstu daudzus, kam to nav, viņiem ir veicies, viņiem ir vieglāk dzīvot. Dvēsele varētu būt tāds kā piektais ritenis ratiem.

- Ko tu tur muldi, vecīt? - es brīnījos.

- Viņam toties dots vairāk kā vajag, lai atsvērtu šo trūkumu pie visiem citiem! - negaidīti nobeidza nepazīstamais, nezin kāpēc uzsvērdams vārdu "viņam".

- Kvīkeg, - es mudināju, - ejam, šis liekas no kaut kurienes izmucis; viņš runā par kaut ko tādu, kas mums nav saprotams.

- Pag! - nepazīstamais iesaucās. - Jums taisnība, jūs tak vēl. neesat redzējuši veco zibeņzelli, vai ne?

- Kas tas par veco zibeņzelli? - es noprasīju, viņa vājprātīgā toņa pārsteigts.

- Kapteinis Ahābs.

- Kas? Mūsu kuģa kapteinis, no "Pekvoda"?

- Nūjā, daudzi no mums, vecajiem jūras vilkiem, viņu tā sauc. Jūs taču viņu vēl neredzējāt, ko?

- Neredzējām vis. Mums teica, ka viņš slimojot, bet viņam jau esot labāk un drīz būšot pavisam labi.

- Drīz - un pavisam labi? - svešinieks pasmējās tādu savādu, uzvaroši rūgtu smiekliņu. - Redz, kapteinim Ahābam būs pavisam labi, kad mana kreisā roka atkal būs vesela, ne ātrāk.

- Ko jūs par viņu zināt?

- Ko jums par viņu stāstīja, runājiet!

- Neko daudz, gandrīz vai nenieka, dzirdēju tikai, ka viņš esot labs vaļu mednieks un labs kapteinis uz sava kuģa.

- Kas tiesa, tas tiesa - gan viens, gan otrs ir patiesība. Bet, kad viņš pavēl, jāskrien pa kaklu pa galvu. Rūc vai nerūc, bet kusties - kapteiņa Ahāba vārds ir likums. Taču nekā no tā, kas ar viņu notika pie Hornas raga, tas bija sen, kad viņš trīs dienas un trīs naktis nogulēja kā beigts; nekā par nāves cīniņu ar spānieti pie altāra Santā jūs nezināt - nenieka no tā visa, vai ne? Ne vārda par sudraba krūku, kurā viņš iespļāva? Un kur nu vēl par to, ka viņš pēdējā braucienā zaudēja kāju, gluži kā pareģots? Vai tiešām jūs neesat ne vārdiņa dzirdējuši par to visu, un ne tikai to? Ko? Nūjā, kur ta' jūs to varējāt izdibināt, un kā gan? Kam tas viss zināms? Tak ne jau visai Nantaketai, to es varu zvērēt! Bet katrā ziņā jums būs gadījies kaut ko dzirdēt par to, kā viņš pazaudēja kāju, vai ne? Nu, protams, ka esat dzirdējuši, tas taču katram zināms - es domāju - tas, ka viņam tikai viena kāja, bet otru noēda kašalots.

- Draudziņ, - es teicu, - ko jūs te gvelžat, es nezinu un negribu zināt; kā rādās, tad jūs esat kaut kur saspiedis galvu. Bet, ja runājam par kapteini Ahābu no tā tur kuģa "Pekvods", varu sacīt, ka par viņa zaudēto kāju zinu visu.

- Visu - par to, un jūs pats tam ticat, ko?

- Pilnīgi.

Pacēlis pirkstu un ar skatienu urbdamies "Pekvodā", nelaimīgais svešinieks kādu bridi stāvēja nekustīgi, it kā uztraucošā sapni gremdēdamies, pēc tam tikko manāmi nodrebēja un piemetināja: - Jūs taču jau esat salīgti, vai ne? Jūsu vārdi ierakstīti papīros? Lai paliek, kā ir, kas parakstīts, parakstīts, notiks tas, kam jānotiek, būs tas, kam jābūt, un, galu galā, varbūt nenotiks vis. Katrā ziņā viss jau izlemts un noteikts, tam vai šim jūrniekam taču jādodas viņam līdzi, tā es domāju - šiem vai kādiem citiem, Dievs, esi tiem žēlīgs! Palieciet sveiki, lai neizsakāmās debesis jūs svētī. Es atvainojos, ka jūs aizturēju.

- Paklausieties, draudziņ, - es ieminējos, - ja jūs varat mums kaut ko svarīgu pavēstīt, tad klājiet vaļā; bet, ja jums prātā bija tikai dzīt nelāgus jokus, tad jums tie nav izdevušies, tas ir viss, ko gribēju pasacīt.

- Labi teikts, man patīk, ka tik prātīgi runā, jūs esat viņam īstais vīrs - tādi kā jūs. Ardievu, kuģinieki, ardievu! Ak jā, kad nonāksiet tur, sakiet, ka es negribētu būt viens no viņiem.

- Draudziņ, šitā jums mūs neiebiedēt, uz to neceriet! Nekas šinī pasaulē nav vieglāk izdarāms, kā izlikties glabājam lielu noslēpumu.

- Sveiki, brālīši, sveiki!

- Sveiki mēs esam, - es attraucu, — nāc, Kvīkeg, iesim prom no šā vājprātīgā! Bet pag, nosauciet man savu vārdu, lūdzami!

- Ēlija.

- Ēlija[8]! - es atkārtoju, un mēs devāmies projām, katrs pa savai modei izteikdamies par šo veco, noskrandušo jūrnieku; galu galā, mēs bijām vienisprātis, nolemdami, ka viņš ir tikai sīks blēdis, lai gan tēlo bubuli. Taču mēs nebijām nogājuši vēl ne simt jardu, kad, nogriežoties ap stūri un nejauši palūkojoties atpakaļ, es pamanīju, ka Ēlija mums seko, kaut arī iztālēm. Nez kāpēc tas mani tik ļoti satrauca, ka es neteicu Kvīkegam ne vārda, bet turpināju soļot viņam līdzās, degot ziņkārībā redzēt, vai svešais nogriezīsies ap stūri tāpat kā mēs. Viņš nogriezās; un tas, kā man šķita, nozīmēja, ka viņš mums seko, bet ar kādiem nolūkiem, to es nekādi nespēju saprast. Šis apstāklis, pievienojot to vīra div­domīgajam, aizplīvurotajam runasveidam, ar mīklainiem, pusne- saprotamiem, pusatmaskojošiem mājieniem, manī modināja dažnedažādas smagas aizdomas un neskaidras nojautas - un visas tās saistījās ar "Pekvodu" un kapteini Ahābu, viņa zaudēto kāju, Hornas ragu, sudraba krūku un kapteiņa Pelega teikto pirms tam, kad es vakar nokāpu no kuģa, indiānietes Tistigi pareģojumiem, ceļojumu, kas bija mums priekšā, un vēl tūkstošiem citu mīk­lainu lietu.

Biju nolēmis sev par apmierinājumu noskaidrot, vai tas skrandulācis Ēlija patiesi mums seko, tāpēc mēs abi kopā ar

Kvīkegu pārgājām ielas otrā pusē un devāmies pa savām pēdām atpakaļ. Taču Ēlija pagāja mums garām, izlikdamies mūs nemaz neievērojam. P2s jutos atvieglots un vēl reizi par visām reizēm, kā man likās, klusībā nolēmu, ka esam satikuši sīku krāpnieķeli.