Mobijs Diks jeb Baltais valis

22. nodaļa PRIECĪGUS ZIEMSVĒTKUS!

Visbeidzot ap dienas vidu - pēc tam, kad takelāžas rīkotāji pameta klāju, "Pekvods" atvirzījās gabaliņu nost no piestātnes, un laivā attālinājās nemainīgi rūpīgā krustmāte Harita, kas bija nogādā­jusi uz kuģa savas pēdējās veltes, - naktscepuri kapteiņa palīgam Stabsam - viņas svainim, un vēl vienu Bībeli kokam, - tad abi kapteiņi, Pelegs ar Bildadu, iznākuši no kapteiņa kajītes, pagriezās pret pirmo palīgu, un Pelegs sacīja:

- Mister Starbek, vai esat pārliecināts, ka viss kārtībā? Kapteinis Ahābs ir gatavs, nupat ar viņu runājām. Vai krastā nekas nav aiz­mirsies? Tad sauciet visus šurp, lieciet šiem nostāties rindā uz klāja, velis šos rāvis!

- Bet, Peleg, neņemiet mutē nelāgus vārdus, lai kāda būtu steiga, - noburkšķēja Bildads, - veicīgāk, draudziņ Starbek, pildiet, kas pavēlēts!

Neko teikt! Pat jūrā iziešanas brīdī kapteinis Pelegs un kapteinis Bildads joprojām dod rīkojumus uz klāja, it kā sagata­vojušies komandēt uz jūras, tāpat kā kuģim ostā stāvot. Turpretī kapteinis Ahābs nav izrādījis nekādas dzīvības zīmes; par viņu tik vien.zināms, ka viņš atrodas kajītē. Varētu nodomāt, ka viņa klātbūtne nebūt nav nepieciešama, lai iekustinātu kuģi un izvestu to atklātā jūrā. Tik tiešām, tas neietilpst viņa pienākumos - to dara locis, ne kapteinis; un ja vēl viņš nav pilnīgi atveseļojies, kā tika paskaidrots, tad visai saprātīgi no kapteiņa Ahāba puses ir palikt turpat lejā. Tas šķita ļoti dabiski, it īpaši tāpēc, ka arī uz tirdzniecības kuģiem daudzi kapteiņi nerādās uz klāja vēl labu laiciņu pēc enkura pacelšanas, uzkavēdamies kajītē pie galda un jautri atzīmēdami atvadīšanos kopā ar draugiem, kas pēc tam pamet kuģi kopā ar loci.

Taču pamatīgāk palauzīt galvu šajā virzienā nebija nekādas iespējas, jo kapteinis Pelegs rosīgi ķērās pie darīšanas - kā rādās, vairāk rīkojās un dalīja pavēles viņš, nevis Bildads.

- Uz pakaļgalu, pie stūres, jūs memmesdēliņi! - viņš uzbrēca matrožiem, kas kavējās pie grotmasta. - Mister Starbek, trieciet viņus uz pakaļgalu!

- Aizvākt telti! - skanēja nākamā pavēle. Kā jau sacīju, vaļa kaulu slietenis uz klāja tika uzrīkots tikai tam laikam, kamēr kuģis stāvēja ostā, un uz "Pekvoda" jau gadus trīsdesmit bija parasts, ka pavēle novākt telti nozīmē arī pavēli pacelt enkuru.

- Pie vinčas! Asiņi un pērkoni! Skrejiet! - tika nobrēkts rīkojums, un puiši metās pie kloķiem.

Paceļot enkuru, locim pienākas stāvēt kuģa priekšgalā. Te Bildads, kas, lai jums būtu zināms, bez visiem citiem pienākumiem pildīja ari loča amatu - pastāvēja viedoklis, ka viņš iegādājies loča titulu, lai ietaupītu, nealgojot Nantaketas ločus saviem kuģiem, jo nemūžam viņš neizvadīja no ostas citu kuģus - Bildads, kā jau teicu, pārliecās pāri bortam, modri sekodams ar acīm enkuram, kas tuvojās; laiku pa laikam viņš uzvilka kādu bēdīgu psalmu, lai uzmundrinātu vīrus pie enkurspilves, kuri daudzbalsīgi auroja pretī kaut kādu piedziedājumu par Būblalejas skuķiem - pilnā rīklē un ar patiesu prieku, kaut gan vēl pirms dienām trim Bildads bija viņiem izskaidrojis, ka ģeķīgas dziesmas uz "Pekvoda" klāja netiek paciestas, it īpaši pie enkura pacelšanas; bet viņa māsa Harita uz katra matroža kojas bija nolikusi nelielu Votsa himnu krājumu.

Tobrīd, aplūkodams pārējo kuģa daļu, kapteinis Pelegs auroja un lādējās negantāk par negantu. Es jau nodomāju, ka viņš nolaidīs kuģi dibenā, pirms mēs būsim paspējuši pacelt enkuru; neviļus palaidis vaļā satverto rokturi, es ieteicu Kvīkegam darīt tāpat, domājot par briesmām, kādās mēs varam nonākt, sākot braucienu tāda velniš­ķīga pavēlnieka vadībā. Mierināju sevi tikai ar to, ka varbūt kāds glābiņš gaidāms dievbijīgā Bildada personā, jebšu viņš grasījās ieviest septiņsimt septiņdesmit septīto loni; te pēkšņi es sajutu pamatīgu belzienu pa mugurgalu un, pagriezies atpakaļ, šausmās sarāvos, redzēdams kapteini Pelegu nolaižam kāju pēc šīs pašas kājas ciešās saskares ar manu pēcpusi. Biju saņēmis pirmo spērienu pa dibenu.

- Ta šitā griež vinču uz tirdzniecības kuģiem? - viņš ierēcās. - Griez, aitasgalva, riņķī, lai kauli krakšķ! Jūs tur, guļat, vai?

Kustieties, es teicu! Kohog! Kusties, tu tur, ar rudajām ūsām, kusties, tu skotu mice, kusties, zaļbiksi! Kustieties veicīgāk, lai acis sprāgst no pieres laukā! - Tā bļaudams, viņš grozījās ap vinču, te un tur visnotaļ ļaudams savai kājai vaļu, kamēr Bildads, nelikdamies trau­cēties, turpināja psalmošanu. Bet es nodomāju, ka Pelegs šodien pamanījies pamatīgi iekampt.

Beidzot enkurs bija pacelts, buras uzvilktas, un mēs slīdējām prom. Bija spalgs sals, Ziemsvētki, īsā ziemeļu diena ātri vērtās naktī, un mēs pēkšņi attapāmies plašajā, saltajā okeānā, kur stingstošie vižņi iekala mūs ledū kā nopulētās bruņās. Garas vaļu zobu rindas visgarām bortam laistījās mēness gaismā, bet priekšgalā kā balti milzu ziloņu ilkņi nokarājās garas, līkas lāstekas.

Miesās izdilušais Bildads, uzstādamies kā locis, izrīkoja pirmo sardzi; šad un tad, vecajam kuģim dziļi iegrimstot zaļajā vilnī, kas to viscaur apšļāca ledainām šļakatām, vējiem kaucot un tauvām strinkšķot, varēja dzirdēt viņu klusām dziedam:

Zied lauks aiz viesuļa, kas zūdigs - Tā apsolītā zeme iraid. Tur Kānaānu skata jūdi, Ko Jordāna no viņiem šķir.

Vēl nekad šie dziesmu vārdi manām ausīm nebija skanējuši tik glāstoši( Tajos slēpās cerība un piepildījums. Par spīti šai aukstajai, ziemīgajai naktij vētrainajā Atlantijā, par spīti manām slapjajām kājām un vēl slapjākajai jakai, mani, kā man šķita, gaidīja vēl dau­dzas vilinošas ostas, nevīstošas pļavas un mūžzaļi lauki, kur pavasarī no zemes izaugusī zāle stāv neskarta un svaiga vēl vasaras vidū.

Beidzot mēs bijām jau tik tālu no krasta, ka nekāda loča mums vairs nevajadzēja. Kuģim pietuvojās burulaiva, kas bija mūs pavadījusi.

I.ikās pārsteidzoši un savā ziņā pat aizkustinoši vērot, kā Pelegs un Bildads tobrīd satraucās; kapteinis Bildads jo sevišķi. Viņam negribējās aiziet, jānudien, ļoti negribējās pamest šo kuģi, kas devās tik ilgā un bīstamā braucienā aiz abiem vētrainajiem zemes­ragiem, - kuģi, kurā ieguldīti vairāki tūkstoši viņa grūti pelnīto dolāru;

kuģi, uz kura par kapteini aizbrauc viņa senais kuģabiedrs, gandrīz tikpat vecs kā viņš pats, atkal reiz mezdamies pretī briesmām - rīklē, kas nepazīst līdzjūtības; nožēlodams, ka jāatvadās no kuģa, kura liktenī viņš ieinteresēts visādā veidā, nabaga vecais Bildads ilgi tūļājās; viņš norūpējies pārstaigāja klāju, noskrēja lejā kajītē vēlreiz pateikt ardievas… atkal uzkāpa uz klāja, pārbaudīja vēja virzienu, raudzīdamies tumšajos, bezgalīgajos ūdeņos, kurus iero­bežo tikai tālīni, neredzami kontinenti austrumpusē; palūkojās masta virzienā, palūkojās augšup un palūkojās lejup, palūkojās pa labi roki un palūkojās pa kreisi roki, palūkojās visur un nekur; beigu beigās, neapzinādamies, ko dara, uztina uz tapiņas kādu aukliņu, krampjaini saķēra smagnējo Pelegu aiz rokas un, pacēlis lukturi, kādu mirkli stāvēja nekustīgi, apņēmīgi vērdamies tam sejā, it kā sacīdams: "Un tomēr, draugs Peleg, es to pārcietīšu. Jā, es to spēju."

Turpretī Pelegs izturējās pret visu filozofiskāk, taču, par spīti viņa filozofijai, kad lukturis tuvojās sejai, viņa acī mirdzēja asara.

Ari viņš skraidelēja no kajītes uz klāju un atpakaļ - te pametot vārdiņu lejā, te bilstot kādu pamācību kapteiņa palīgam Starbekam.

Visbeidzot viņš pagriezās pret savu biedru, pēdējoreiz pavēr­damies visapkārt.

- Kaptein Bildad! Nāc, vecais draugs, mums jāiet! Ei, pagriezt grotrāju! Šurpmāk laivu! Sataisieties! Nākt tuvāk! Uzmanīgāk, uzmanīgāk! Nāc, Bildad, veco zēn, saki ardievas! Vēlu veiksmi, Starbek, vēlu veiksmi, Stabs! Veiksmi, mister Flask! Palieciet sveiki, visu labāko jums - pēc trim gadiem šajā pašā dienā gaidīšu jūs Nantaketā ar kārtīgām karstām pusdienām! Urā, uz priekšu!

- Dievs lai jūs svētī, brāļi, lai Viņš stāv jums klāt! - tik tikko saprotami nomurmināja vecais Bildads. - Ceru, ka laiks uzlabosies un kapteinis Ahābs drīz varēs iznākt pie jums - silta saulīte ir tas, kas viņam vajadzīgs, un tās jums būs diezgan, braucot uz tropiem. Uzmanieties vajašanas laikā, zēni! Bez vajadzības negremdējiet laivas, harpunētāji, labam baltā ciedra dēlim šogad cena kāpusi par trim procentiem! Neaizmirstiet noskaitīt lūgšanas! Mister Starbek, pielūkojiet, lai mucinieks velti netērē mucas! Ak jā, buru adatas ir zaļajā kastītē. Daudz nemedījiet pa svētdienām, puiši, bet nepalaidiet garām labu izdevību, ja tāda gadltos - tā jūs atrai­dītu debesu dāvanu. Uzmaniet melases mucas, mister Stabs, kā rādās, tās mazlietiņ tek! Ja piestāsiet salās, mister Flask, sargieties izvirtību! Palieciet sveiki, visu labu! Neturiet sieru ilgi lejā, kravas telpā, tas sabojāsies! Taupiet sviestu, tas maksāja divdesmit centu mārciņā - paturiet prātā, ka…

- Nāc tak, kapteini Bildad, pietiek zobus vārdot, aiziet! - to pateicis, Pelegs piestūma viņu pie trapa, un abi nokāpa laivā.

Kuģis un laiva attālinājās viens no otra, saltā, drēgnā nakts- vēja dzīti; ķērcoša kaija aizplivinājās pāri; abus kuģus - lielo un mazo - neganti šūpoja; smagām sirdīm mēs trīskārt uzsaucām "urā" viņiem par godu un akli, gluži kā liktenis, ienirām tuksnesīgajā Atlantijā.