Mobijs Diks jeb Baltais valis

38. nodaļa KRĒSLA

(Pie grotmasta; Starbeks atspiedies pret to.)

Mans gars ir pakļauts, vēl vairāk - apspiests, un to izdarījis bezprātis! Kā paciest, ka veselajiem nolaižas rokas tādā cīņā? Viņš ieurbās manī līdz sirds dziļumiem un izķeksēja laukā visu manu saprātu. Kā rādās, es saskatu viņa necienīgo galu, bet jūtu, ka man lemts viņam palīdzēt to sasniegt. Vai es to gribu vai ne,

, 13 Bērks, Bendigo -Melvila laikā pazīstami dūru cīkstoņi. (Tulk. piezīme.)

neizprotamas saites mani piesaistījušas viņam! Viņš velk mani tauvā, un man nav tāda naža, kas spētu to pārcirst! Briesmīgais vecis! Viņš stāv man pāri! Viņš kliedz, ak vai, viņš būs līdzīgs ar augstākstāvošiem, bet palūkojiet, kā viņš apietas ar zemā­kajiem! Ak, es skaidri redzu savu nožēlojamo sūtību - saceļoties pakļauties; un vēl ļaunāk - ienīst un just līdzi reizē! Jo viņa acīs es lasu tādas drausmīgas ciešanas, kas mani rauj čokurā. Ir taču vēl kāda cerība. Laiks ārstē visu. Viņa nīstajam valim ir brīv peldēt, kur vien tas vēlas, pa visas pasaules ūdeņiem - kā zelta zivtiņai savā stikla bumbā. Viņa bezdievīgos plānus Dievs var satriekt drupās, no malas iejaukdamies. Es justos atvieglots, ja nebijusi mana sirds tik svina smaga. Taču mans pulkstenis nav uzvilkts, sirds kā bumba velk lejup, bet nav atslēgas, lai pulksteni uzvilktu.

(No baka atskan dzīru troksnis.)

Dievs tēvs! Braukt jūrā ar tādiem mežoņiem, kas neliekas dzimuši mātēm no cilvēku vidus! Tie, rādās, izlīduši no haizivju pilniem ūdeņiem. Tā baltā valzivs ir viņu Gorgona[39]! Dzi, kas par ellišķīgām orģijām! Bakā dzīro, bet pakaļgals kā izmiris! Man domāt, tā ir pati dzīve. Pa priekšu, pa vizmojošo jūru drāž līksmais, kareivīgais, ķircinošais priekšgals, lai vilktu sev nopakaļ drūmo Ahābu, tam perinot naidu savā pakaļgala midzenī virs nāves pilnā ķīļūdens, kas turklāt gaudo kā vilku bars. Šīs nebei­dzamās gaudas iet caur kauliem. Metiet mieru, jūs dzīrotāji, stājieties sardzē! Ak, dzīvīt, tādā stundā kā šī, kad gars top nomākts, paļaudamies atskārsmei par mežonīgām, rupjām parā­dībām, ar ko tam jāsamierinās - ak, dzīve! Tieši tagad es sāku nojaust tevī apslēptās šausmas! Taču tās nav manī! Tās šausmas ir ārpus manis! Vārgi samanot cilvēcisko sevī, es mēģināšu cīnīties ar tevi, tu spokainā un biedējošā nākotne! Stājieties man līdzās, atbalstiet mani, sajoziet mani, ak svētīgās ietekmes!