Mobijs Diks jeb Baltais valis

2. nodala AUDEKLA CEĻASOMA

Iesviedis pārīti kreklu savā vecajā audekla somā, es pasitu to padusē un devos ceļā uz Hornas ragu un Kluso okeānu. Pametis veco, labo Manhatanu, es savlaicīgi ierados Ņūbedlordā. Tas bija kādā sestdienas vakara, decembrī. Jutos ļoti vīlies, kad uzzināju, ka mazais kuģītis uz Nantaketu jau aizgājis un līdz nākamajai pirmdienai tur nokļūt nav nekādu cerību.

Lielais vairums grūtību un neērtibu meklētāju - jaunizcepto vaļu mednieku - mēdza apmesties tepat Ņūbedfordā un no šejienes doties ceļā, bet man nekas tāds nenāca ne prātā. Biju nolēmis izbraukt tikai ar Nantaketas kuģi; manuprāt, jautās kāds nenosakāms, satraucošs vilinājums visā, kam sakars ar šo veco, izdaudzināto salu, bezgalīgi pievilcīgs un neatvairāms. Bez tam, lai arī Ņūbedforda pamazām pārņēmusi vaļu medības savā ziņā un vecā, labā Nantaketa ir stipri vien atpalikusi, šā vai tā Nantaketa ir un paliek pats pirm­sākums, tapat kā Tira bija pirms Kartāgas, vieta, kur Amerikā tika izvilkts krastā pirmais beigtais valis. No Nantaketas - kā gan citādi - sarkanādainie mednieki savās kanoe laiviņās pirmoreiz devās vajāt Leviatānu. No Nantaketas, bez šaubām, sāka savu ceļu pirmais mazais, bezbailīgais vienmasta burinieks, kurš, kā stāsta, esot bijis pa pusei pielādēts akmeņiem, lai mestu ar tiem vaļiem un tādējādi pārliecinātos, vai vērts sviest harpūnu no bugsprita'\ vŠā vai tā - pirms varēšu doties uz man nolemto ostu, nakts, diena un vēl nākamā nakts jāpavada Ņūbedfordā, tālab radās nepiecieša­mība uzmeklēt mājvietu, kur varētu paēst un izgulēties. Nakts bija visnotaļ šaubīga, patiesību sakot, visai tumša, nemīlīga, salta un baismu pilna. Te man nebija neviena pazīstama. Ar saliektiem pirkstiem kā ķekšiem, bažīgi grābājoties pa kabatām, izdevās sagramstīt tikai dažus sudraba gabalus. "Tātad, Ismaēl, lai kurp tu dotos," es sacīju pats sev, stāvēdams uz drūmās ielas ar somu plecā un salīdzinādams tumsu ziemeļpusē ar melno nakti dienvidpusē, "lai kurp tu savā pašpārliecinātībā dotos meklēt naktsmājas, mans dārgais Ismaēl, drošības labad paprasi cenu un neesi pārāk izvēlīgs."

Bailīgi soļodams pa ielām, pagāju garām izkārtnei "Zem sakrustotām harpūnām" - diemžēl šis iestādījums likās pārāk dārgs un labiekārtots. Mazliet tālāk spīdēja viesnīcas "Zobenzivs" sarkanīgie logi; karstā gaisma, kas no tiem sūcās, šķita kausējam sniegu un ledu mājas priekšā, bet visapkārt desmit collu biezais apledojums atgādināja asfaltētu bruģi, turklāt visai apgrūtinošu, soļojot pa nelīdzenajiem akmeņiem, jo pēc garās, nepārtrauktās kalpošanas manu zābaku zoles bija visnožēlojamākajā stāvoklī.

1 ' Bugsprits (boegspriet hol. vai.) - horizontāls vai slīps, no burukuģa priekšgala uz priekšu izvirzīts baļķis, pie kura piestiprina priekšburas, lai palielinātu kuģa manevrēšanas spējas. (Tulk. piezime.)

"Tāpat pārāk dārgi un par daudz līksmi," es atkal nodomāju, mirkli piestājis palūkoties gaismas atspīdumos uz bruģa un paklausīties, ka iekšpusē šķind glāzes. "Ej vien tālāk, Ismaēl," beigu beigās sacīju sev, "vai dzirdi? Vācies prom no durvju priekšas, tavas ielāpainās tupeles aizšķērso ceļu!" Un devos tālāk. Tagad es neviļus nogriezos pa ielām, kas veda pie ūdens, jo tur, bez šaubām, atrodamas lētākas, lai arī ne tik vilinošas mājvietas.

Cik drūmas ielas! Tumsības kvartāli namu vietā pa abi roki, vienīgi šur un tur pa sīciņai gaismiņai itin kā no svecītes, kuru kāds nēsā pa kapeņu ejām. Šajā nakts stundā, nedēļas pēdējā dienā, šī pilsētas daļa likās gandrīz vai tuksnesīga. Bet te es pamanīju nespodru gaismu krītam no kādas zemas, platas celtnes, kuras durvis aicinoši bija pamestas vaļā. Ēka izskatījās nolaista, bet te noteikti jābūt koplietošanas telpām; iegājis iekšā, es vispirms priekš­nama paklupu pār kasti ar pelniem. "Ha!" es nodomāju (klusībā pie sevis pasmējies), turpat vai smakdams nost uzvirpuļojošajās plēkās. "Ha! Vai tikai tie nav nodedzinātās Gomoras pilsētas pelni? Jau bija gan "Zem sakrustotām harpūnām", gan "Zobenzivs". Šīs te varētu būt "Lamatas"." Lai būtu kā būdams, cēlos augšā un, iekšā skaļu balsi dzirdot, atgrūdu otrās - iekšējās durvis.

Izskatījās, ka esmu nokļuvis Melnā parlamenta sanāksmē, pekles dibenā. Kādas simt brīnpilnas, tumšas sejas pagriezās pret mani, bet aiz tām melns Nāves eņģelis kancelē zvetēja pa atšķirtu grāmatu. Šī bija nēģeru baznīca, un sludinātājs vēstīja, cik melna ir tumsība, kurā var dzirdēt tik vien kā raudas, vaidus un zobu griešanu. "Hē, Ismaēl," es nomurmināju, atpakaļ kāpdamies, "šajās "Lamatās" tevi gaida ne visai tīkamas izpriecas!"

Klejodams tālāk, es visbeidzot nokļuvu līdz kaut kādai bālga­nai gaismiņai piestātnes tuvumā un saklausīju tikko dzirdamu čīkstoņu; palūkojies augšup, ieraudzīju virs durvīm šūpojamies izkārtni, uz kuras ar baltu krāsu bija uzmālēts kaut kas līdzīgs slaikam, dūmakainam fontānam, bet zem tā rakstīts: "Valzivs strūklaka. Pīters Kofins15 ."

1 ' Coffin (angļu vai.) - zārks. (Tulk. piezīme.)

"Zārks? Valzivs strūklaka? Šajos apstākļos izklausās diezgan draudīgi," es nodomāju. "Bet Nantaketā tāds uzvārds ir visai izplatīts, droši vien šis Piters pārcēlies šurp no turienes." Gaismiņa likās tik nespodra, apkārtne tik mierīga un pussabrukusl koka mājele tik bēdīga, it kā būtu šurp atvesta no kāda ugunsnelaimes piemeklēta apgabala, un izkārtne grabēja tik žēlīgi, ka es šķitos beidzot atradis pietiekami lētu mājvietu, kur iebaudīt zirņu kafiju.

Tik tiešām dīvaina apmešanās vieta - veca būda ar smailu čukuru, tizla un nošķiebušies uz vienu pusi. Tā bija iespiesta tukšā, nemīlīgā kakta, kur negantais vējš Eiroklidons gaudoja bez apstājas vēl briesmīgāk nekā savā laikā ap nabaga apustuļa Pāvila nožēlo­jamo kuģeli. Eiroklidons jeb austrenis ir visnotaļ tīkams zefīrs tiem, kas sēž istabā pie kamīna, pirms gulētiešanas mājīgi sildot kājas. "Lai novērtētu šo vēju negantnieku, kas saucas par Eiroklidonu," teicis kāds klasiķis, kura rakstu vienīgais eksemplārs atrodas manā īpašumā, "jāatzīmē, ka ir būtiska starpība, vai to redz caur logu, kad saltums paliek viņpus stikla, vai ari caur to logu bez rāmjiem, kurš apsarmo gan no Šīs, gan tās puses - logu, kuru var iestiklot vienīgi kāds, kas saucas Nāve."

"Patiešām gan," es nodomāju, šīm rindām ataustot atmiņā, "tu runā patiesību, veco manuskripti Tiesa, šīs acis ir logi, un šis ķermenis, kas man pieder, - māja. Zēl gan, ka nav pienācīgi aizdrī­vētas visas spraugas un aizbāzti caurumi, derētu šur un tur nedaudz šarpijas. Bet ir jau par vēlu kaut ko pilnveidot. Visums jau pabeigts; debesīm pamatakmens ielikts, un šķembas ir aizvestas orē pirms miljoniem gadu. Nabaga Lācars, klabinādams zobus uz sava akmens spilvena un nodrebinādams pēdējos lanckarus nost no stingstošām miesām, var aizbāzt ausis ar lupatām, bet muti - ar kukurūzas vālīti, tomēr no F.iroklidona viņam tik un tā nepaglābties."

"Eiroklidon!" saka vecs Bagātnieks sarkanā zīda rītasvārkā (vēlāk viņš iegādājās vēl vienu, sarkanāku). "U-ū, Pū-ūt! Kas par jauku pliksala naksniņu! Cik spožs Orions! Kādi kāvi karo! Lai pļāpā veseli par savu mūžīgo austrumu vasaru, nemainīgu un nebeidzamu, tikai lai atstāj man prieku uzturēt pašam savu vasaru ar paša oglēm pavardā!"

IESVIEDIS PARIS KREKLU SAVĀ VECAJĀ AUDEKLA SOMĀ, ES DEVOS CEĻĀ UZ HORNAS RAGU UN KLUSO OKEĀNU.

Bet ko domā Lācars? Vai viņam izdosies apsildīt sazilējušās rokas, paceļot tās augšup pret vareno ziemeļblāzmu? Varbūt L.ācaram labāk gribētos būt Sumatrā, nevis šeit? Iespējams, viņš ar prieku izstieptos visā augumā uz ekvatora, vai, ak dievi, nolaistos pašos ugunīgākajos bezdibeņos, lai paglābtos no sala?

Bet šobrīd Lācaram jāguļ garšļaukus uz bruģa pie Bagātnieka sliekšņa kā valim sausumā, tas ir vēl brīnumaināk, nekā ieraudzīt aisbergu atpeldam līdz Moluku salām. Taču pats Bagātnieks dzīvo kā cars ledus pilī, kas celta uz sasalušām nopūtām, un, būdams atturības biedrības prezidents, dzer vienīgi siltas bāreņu asaras.

Bet pietiek gremzties, mēs dodamies vaļu medībās, un mums vēl daudz kas priekšā. Labāk norausīsim ledu no apsalušajām pazolēm un palūkosim, kas īsti ir "Valzivs strūklaka".