Mobijs Diks jeb Baltais valis

46. nodala MINĒJUMI

Kaut gan savas apmātības ugunīs degošais Ahābs katru savu domu un rīcību bija pakļāvis nodomam notvert Mobiju Diku, kaut arī viņš likās gatavs upurēt šai vienai kaislībai visas pasaulīgās intereses, viņš tomēr pēc savas dabas un ilggadīgiem ieradumiem bija pārāk cieši saistīts ar vaļu medībām, lai pa ceļam pilnīgi atteik­tos no izdevīga blakusķēriena. Ja nu tā nenotika, tad viņam bija daudzi vēl nozīmīgāki iemesli. Laikam būtu nedaudz pārgudri uzskatīt, pat ņemot vērā viņa apsēstību, ka naids pret Balto Vali varētu kaut kādā veidā tikt attiecināts ari uz visiem pārējiem kašalotiem, vai arī, ka ikviens nomedītais briesmonis palielināja viņa izredzes nākamajā reizē uzdurties tieši tam, nīstajam, ko viņš meklēja. Bet, ja arī tāda hipotēze izrādītos pieņemama, bija vēl papildu apsvērumi, kuri, gan nebūdami saskaņoti ar viņu pārņēmušo mežonīgo kaislību, tomēr neapšaubāmi izrādījās nozīmīgi.

Lai piepildītu nodomāto, Ahābam bija nepieciešami ieroči; bet no visiem ieročiem, kādus lieto zemes virsū zem saules, visātrāk iziet no ierindas cilvēki. Viņš, piemēram, zināja, ka, lai cik magnē­tiski šāda vara iedarbotos uz Starbeku, tā tomēr nespēj pilnībā pakļaut sev dvēselisku būtni - ne vairāk kā fizisks pārspēks, kas reizēm ir pamatā arī garīgam pārspēkam; jo arī tīri garīgais savā ziņā atkarīgs no ķermeniskā. Starbeka ķermenis un pārmāktā griba pakļāvās Ahābam tik ilgi, kamēr Ahābs turēja magnētu viņam pie deniņiem; tomēr viņš zināja, ka palīgs dvēseles dziļumos šausminās par kapteiņa nodomiem; ja būtu iespējams, viņš ar prieku norobežotos, pat traucētu tiem. Var gadīties, ka paies prāvs laiks, kamēr Balto Vali ieraudzīs. Pa šo ilgo laiku, var izrādīties, Starbeks ne vienmēr spēs ikkurā brīdī pakļauties sava kapteiņa virsvadībai, ja vien viņa prātu neaizņems kādas sīkas ikdienišķas gadījuma rūpes. Tikai tas vēl nav viss; Ahāba slimīgā apmātība ar domu par Mobiju Diku viszīmīgāk izpaudās šajā modrībā un saasinātajā apdomībā, viņam paredzot, ka šimbrīžam medības jāatbrīvo no bezdievīgām iedomām, kādas, gluži dabiski, tām bija visapkārt; ka brauciena šausmīgais nolūks jāpaslēpj pagrīdes tumsībā (jo reta vīra dūša noturēsies pretī ilgstošām pārdomām, kas netop pārtrauktas ar kādu rīcību); ka viņa palīgiem un matrožiem, kad viņi stāv garajās nakts sardzēs, jādomā par kaut ko tuvāku nekā Mobijs Diks. Jo, lai cik vētrai­ni un neapvaldīti viņam uzgavilēja mežonīgā komanda, šīs medības izziņojot, tomēr visi pasaules jūrnieki ir vairāk vai mazāk nepastāvīgi un nenosvērti - viņus ietekmē laika pār­maiņas, tie pārņem laika nenoturību - ja viņiem nerimtīgi jādzenas pēc miglaina mērķa, kas zvidzinās tālāk un tālāk, - lai kādus dzīves priekus un baudas tas pēcgalā solītu, vispirmām kārtām nepieciešams, lai ikdienišķie rūpesti un nodarbības pa starpām tos veselīgi turētu gatavus izšķirošam čīkstinām.

Ahābs zināja arī vēl ko citu. Liela uzbudinājuma brīžos cilvē­ki mēdz noniecināt visus zemākos dzinuļus; taču tādi brīži ir ātri pārejoši. Pierastais, dabiskais stāvoklis šim dieva radījumam, Ahābs domāja, ir savtīgums. Pieņemsim, ka Baltais Valis ir iekvēlinājis manu mežonīgo kuģa ļaužu sirdis un pat modinājis viņu bezdie­vīgajās sirdīs kaut ko līdzīgu bruņnieciskumam; tomēr, šādi iedvesmoti, dzenādami Mobiju Diku, tie vēlētos arī apmierināt savas parastās, dienišķās vēlmes. Jo pat augstsirdīgie un bruņnie­ciskie krusta karotāji vecos laikos netika veikuši divtūkstoš jūdžu attālumu pa sauszemi, lai cīnītos par svēto kapavietu bez ielaušanās, zagšanas, kabatu tukšošanas un citiem "dievbijīgiem" blakusdar­biem pa ceļam peļņas nolūkos. Bijuši viņi spiesti krasi ierobežot savas vēlmes, apmierinoties tikai ar romantisko galamērķi, daudzi būtu ar riebumu no tā novērsušies. "Es neatnemšu šiem ļaudīm katru cerību," domāja Ahābs, "uz samaksu, nūjā, maksu. Šobrīd viņi varbūt noniecina to, bet paies daži mēneši, un, nesaņemot šādu pamudinājumu, šī pati snaudošā savtīgā atskārta par maksu kādubrīd viņos sadumposies, un tad nāksies maksāt Ahābam."

Bija arī vēl cits apsvērums, saistīts ar pašu Ahābu. Impulsīvi un varbūt mazliet priekšlaicīgi atklājis galveno, taču dziļi perso­nisko "Pekvoda" brauciena mērķi, Ahābs tagad skaidri saprata, ka, tā rīkodamies padarījis sevi neaizsargātu un nekādi nespēs vairs atspēkot apvainojumu uzurpācijā; tādā kārtā komanda pilnīgi nesodīta gan morāli, gan likumīgi — ja gribētu un spētu - varētu atteikties paklausīt un pat ar spēku atņemt viņam kuģa vadību. Cenzdamies norobežoties pat no neizteiktiem apvaino­jumiem patvarībā un to iespējamajām sekām, kādas varētu rasties, ja tamlīdzīgas apslēptas domas plestos plašumā, Ahābs saprata, ka viņam jābūt gatavam aizstāvēties. Šai aizsardzībai bija nepie­ciešami ne tikai valdonīgs prāts, sirds un roka, bet katru brīdi vēl vajadzēja neatlaidīgi un uzmanīgi ieklausīties vismazākajās komandas garastāvokļa svārstībās.

Līdz ar visiem šiem iemesliem un varbūt vēl citiem, pārāk sarežģītiem, lai tos te izklāstītu vārdos, Ahābs skaidri saprata, ka joprojām lielā mērā jāpieturas sākotnējam, dabiskajam "Pekvoda" brauciena nolūkam, ievērojot visus iedibinātos paradumus un ne tikai tos, bet sevi jāpiespiež, lai izrādītu ari savu visiem zināmo aizrautīgo interesi par ierasto nodarbošanos.

Lai būtu kā būdams, viņa balss tagad bieži vien bija dzirdama uz klāja - uzsaucam trim mastuvīriem, pavēlam tiem uzmanīgi vērot apvārsni, neaizmirstot ziņot pat tad,ja parādītos tikai delfīni. Šī modrība drīz vien tapa atalgota.