Mobijs Diks jeb Baltais valis

59. nodaļa DESMITKĀJIS

Lēni virzīdamies caur planktona pļavām, "Pekvods" devās tālāk uz ziemeļaustrumiem Javas salas virzienā; vēlīga brīzīte vir­zīja kuģa ķīli, un mierā, kāds valdīja visapkārt, trīs garie, smailie masti līgoja vieglajā vējiņā kā trīs līganas palmas klajumā. Un joprojām laiku pa laikam sudrabainajā naktī varēja pamanīt vientuļu, vilinošu strūklu.

Taču kādā zilgani caurspīdīgā rītā, kad pār jūru bija nogūlis gandrīz vai nedabisks klusums, gan nelīdzinādamies kapa klusu­mam; kad saules atspulgi saņirbināja ūdenī garu saulesceliņu pār ūdeni, līdzīgu zeltītam pirkstam, kas brīdinoši pielikts pie lūpām, zvērinot klusēt; kad gludenie viļņi sačukstējās, mierīgi ritinā­damies uz priekšu; šajā dziļajā klusumā, kas valdīja visur, cik tālu acs spēja sniegt, Degū no grotmasta gala ieraudzīja dīvainu parādību.

Notālēm lēnām iznira liela, balta masa, kas, celdamās augstāk un augstāk, atdaloties no ūdeņu zilgmes, beigu beigās atmirdzēja tieši priekšā kā nule no kalniem nošļūkusi sniega lavīna. Tā tur kadu brītiņu laistījās, tad tikpat lēni noplaka un nozuda skatienam. Pēc tam tā atkal iznira un balsnīja klusumā. Tā neizskatījās pēc valzivs. "Varbūt tomēr tas ir Mobijs Diks? " nodomāja Degū. Un vēlreiz parādība ienira, bet, tai atkal parādoties, nēģeris iebrēcās tik spalgā balsī kā abpusgriezīgs dūcis, izraudams visus no mie­gainības: - Tur! Un tur! Re, kur ir! Taisni priekšā! Baltais Valis! Baltais Valis!

To dzirdot, jūrnieki metās pie brasēm kā bišu spiets pie zara. Dedzinošajā saulē Ahābs stāvēja uz bugsprita ar kailu galvu, atstiepis vienu roku, gatavodamies dot zīmi stūresvīram, un, acis nenovērsis, alkaini lūkojās turp, kur norādīja augstumos nekustīgi sastingusi Degū roka.

Vai nu no mums pastāvīgi aizslīdošā mēmā un vientulīgā strūkla tik ļoti ietekmēja Ahābu, ka viņš jau bija gatavs saistīt jebkuru domu par klusumu un mieru ar pirmo tā vaļa parādī­šanos, kuru viņš vajāja; lai būtu kā būdams, viņu varēja piemānīt paša nepacietība, un pietika daudzmaz skaidri saskatīt balto masu, kad steigšus tika dota pavēle to pašu mirkli nolaist laivas.

Drīz vien visas četras laivas atradās ūdenī; Ahāba laiva stājās tām priekšgalā, un tās visas ātri tuvojās upurim. Tas drīz ienira, un kādu brīdi ar paceltiem airiem mēs gaidījām to atkal parā­dāmies - rau! Tas lēnām uznira tajā pašā vietā, kur bija ieniris. Uz mirkli aizmirsuši visas domas par Mobiju Diku, mēs blen­zām uz visdīvaināko parādību, kādu vien līdz šim noslēpumainie jūras dziļumi cilvēkam ļāvuši skatīt. Milzīga gaļīga masa - astotdaļjudzi186 gara un tikpat plata, spīdīgā krēmkrāsā, vilnīdama gulēja uz ūdens; no tās viduča stiepās uz visām pusēm neskai­tāmi gari locekļi, staipīdamies un locīdamies kā vesels anakondu midzenis, it kā lūkotu akli sagrābāt visu, kas tuvumā. Tai nebija nekāda acīm redzama apveida, nedz galvas, arī nekādu jutekļu,

180 201 m. (Tulk. piezīme.) nedz instinkta pazīmju, tā tikai gumzījās viļņos ka bezveida, bez- jēgas dzīvs redzējums ne no šīs pasaules.

Kad tā ar klusu, guldzošu skaņu atkal pazuda, kā lēnām ūdeņu iesūkta, Starbeks, joprojām blenzdams sakultajā ūdenī, kur tā bija nozudusi, briesmīgā balsī iesaucās:

- Tad labāk es būtu matījis Mobiju Diku un cīnījies ar to, ne redzējis tevi, tu baltais spoks!

- Kas tas bija, ser? - pavaicāja Flasks.

- Liels un dzīvs desmitkājis, par kuru mēdz sacīt, ka nav daudz tādu vaļu medību kuģu, kuri, to skatījuši, pēc tam atgriežas ostā redzēto pastāstīt.

Ahābs nesacīja neko; apgriezis laivu, viņš īrās atpakaļ uz kuģi; parejie klusēdami sekoja viņam.

Lai kādi būtu vaļu mednieku ticējumi sakarā ar šā bubuļa parādīšanos, viens ir skaidrs: tādu ieraudzīt nozīmē kaut ko tik neparastu, ka šāds gadījums pats par sevi liekas ļaunu vēstošs. Tie ir aplūkojami tik reti, kaut gan visi kā viens tos uzskata par lielākajām dzīvajām būtnēm okeānā, tomēr tikai nedaudziem ir kāds miglains priekšstats par to patieso izskatu un dabu; un tomēr viņi tic, ka tie ir kašalotu vienīgā barība. Tas ir tāpēc, ka visi citi vaļi meklē barību ūdens virspusē un cilvēks var novērot tos barojamies, turpretī kašalots sadabū sev barību nezināmos dziļumos, zem ūdens; un atliek vien minēt, kas ir šī barība, jo nav neviena, kas to zinātu pateikt. Palaikam neatlaidīgās vajāšanās gadās, ka šis valis izspļauj kaut ko līdzīgu apkošļātiem moluska locekļiem, turklāt daži no tiem, šādā veidā atklājušies cilvēka skatienam, sasnieguši divdesmit līdz trīsdesmit pēdu garumu. Daži iedomājas, ka briesmonis, kam šie locekļi piederīgi, mēdz ar tiem turēties pie okeāna dibena un ka kašalotam atšķirībā no citiem Leviatāniem ir zobi tālab, lai uzbruktu šim moluskam un to saplosītu.

Varbūt ir pietiekams pamats uzskatīt, ka bīskapa Pontopi- dana18 lielais Krakens varētu beigu beigās izrādīties desmitkājis.

Is Pontopidans F.riks (1698-1764) - Bergenas bīskaps, savā darbā par Norvē­ģijas dabaszinātņu vēsturi aprakstījis Krakenu - jūras briesmoni. (Tulk. piezīme.)

Tādu, kā bīskaps to aprakstījis, - ar visu ieniršanu un iznir- šanu - un vēl citas viņa minētās pazīmes ir visnotaļ atbilstošas. Tikai lielā mērā jāsamazina neticamie izmēri, kādus bīskaps tam piešķīris.

Daži dabaszinātnieki, saklausījušies šo un to par noslēpumaino būtni, kas te aprakstīta, pieskaita to tinteszivīm, kurām, pēc dažām ārējām pazīmēm lūkojot, radījums varētu likties piederīgs, taču tikai kā Anāks188 no šīs pašas cilts.