Mobijs Diks jeb Baltais valis

6. nodaļa IELA

Ja es jutos izbrīnījies, pirmoreiz redzot kaut ko tik savādu kā Kvīkega apgrozīšanās civilizētas pilsētas pieklājīgā sabiedrībā, šis izbrīns drīz vien izzuda, kad dienas laikā izgāju pastaigāties pa Ņūbedfordas ielām.

Alejās piestātņu tuvumā katrā lielākā ostas pilsētā var aplūkot neaprakstāmus dīvaiņus no visām pasaules malām. Pat Brodvejā un Česnatstrītā gadās redzēt Vidusjūras kuģiniekus grūstām pārbiedētas amerikāņu lēdijas. Rīdžentstrīta nav sveša jūrniekiem no Indijas un Malajas; Bombejā īsti jenkiji reižreizēm Apollo- grinā nobiedējuši iedzimtos. Bet Ņūbedforda pārspēj visu - gan Voterstrītu, gan Vopingu. Nule minētās vietās jūs redzat gluži vienkārši jūrniekus, bet Ņūbedfordā uz ielu stūriem stāv un tērzē cilvēkēdāji, visīstākie mežoņi ar nekristītu miesu uz kauliem. Svešiniekiem par brīnumu.

Bet, nepieminot Fidži, Tongatapu, Eromangas, Panandži un Braitdži[1] saliniekus un arī mežonīgos vaļu medniekus, kas šeit klīst apkārt pa ielām, nesaistīdami neviena uzmanību, jūs varat ieraudzīt daudz ko neiedomājamāku un, protams, komiskāku. Ik nedēļu te ierodas milzums jaunpienācēju no Vērmontas un Ņūhempšlras, kuri sapņo par vaļu zvejas godu un slavu. Lielāko­ties tie ir jauni, labi noauguši puiši, meža cirtēji no siliem, kuri ieradušies apmainīt cirvjus pret vaļu medību rīkiem. Vairākums ir tikpat zaļi kā Zaļie kalni, no kurienes viņi nāk. Dažos gadījumos var likties, ka tie nupat kā piedzimuši. Paraugieties šurp! Uz to puisi, kas nogriežas ap ielas stūri, krūtis izgāzis. Viņam galvā bebrādas cepure, bet mugurā frakai līdzīgs mētelis, ar tādu kā šķeltu bezdelīgas asti, toties viņš apjozis jūrnieka jostu ar nazi makstī. Un tur nāk vēl viens vējjakā un pusvadmalas kamzolī.

Neviens pilsētas dendijs lauku dendijam netiek ne tuvu - es domāju īstu, lempīgu švītu, kas iet uz pļaviņu pāris akru lielumā pļaut sienu ar briežādas cimdiem rokās, lai pasargatu tās no iedeguma. Ja tādam ciemata dendijam ienāks prātā izcelties un viņš sadomās doties medīt vaļus, tad tikai būs ko redzēt - cik smieklīgi viņš izrīkosies, ostā ieradies. Pasūtot jūrnieka ģērbu, viņš liks vestei piešūt modīgas zvār- guļpogas un buru audekla biksēm - siksniņas. Nabaga lauķis! Tās neglābjami notrūks un saplīsīs, tiklīdz uzpūtīs pirmā svaigā brīzīte, kad viņu kopā ar švītīgajām siksniņām un pogām papluinīs vētra.

tikai nedomājiet, ka šī slavas vainagotā pilsēta var lepoties vienīgi ar harpūnsviedējiem, kanibāliem un laukiem. Nebūt ne.

Ņūbedforda ir patiešām brīnumaina pilsēta. Ja nebijis mūsu - vaļu mednieku, šī vieta varbūt vēl šodien izskatītos tikpat bēdīgi kā labradoras krasti. Pat vēl tagad attālākas nomales piepilsētā izskatās atbaidošas - kā no plikiem kauliem. Pati pilsēta, iespējams, ir tīkamākā dzīvesvieta visā Jaunanglijā. īsta zeme, kur svaidāmā eļļa tek; taču ne Kānaāna; tur ir arī maize un vīns. Piens, protams, pa ielām neputo, nedz arī pavasarī tās ar svaigām olām bruģē. Tomēr visā Amerikā neatrast lepnākas mājas, nedz arī greznākus parkus un dārzus kā Ņūbedfordā. Kur tie radušies? Kā ieauguši te - šajā vēl nesen izkaltušajā un izdegušajā zemē?

Ejiet un aplūkojiet uzmanīgi žogu no dzelzs stieņiem harpūnu veidā tur ap to savrupmāju - un uz jūsu uzdoto jautājumu atbilde gatava. Tieši tā: visas šīs dižās celtnes un lieliskie dārzi nāk no Atlantijas, Indijas un Klusā okeāna - visus kā vienu tos uzdūruši uz harpūnām un atvilkuši šurp vaļu mednieki no jūras dziļumiem. Diezin vai pats Aleksandra kungs spētu paveikt tādu varoņdarbu?

Ņūbedfordas tēvi, kā stāsta, meitām pūrā dodot vaļus un krustmeitas apdāvinot ar delfīniem. Aizbrauciet uz Ņūbedfordu un noskatieties patiešām spožas kāzu svinības; tur, kā stāsta, katrā mājā esot rezervuārs ar vaļa taukiem, un katru nakti neskopo­joties tiekot dedzinātas spermaceta sveces cilvēka augumā.

Vasarā pilsēta ir sevišķi tīkama skatienam; varenām kļavām pilna, - garas, zaļas un zeltainas alejas. Taču augustā augstu gaisā brīnišķīgas, kuplas kastaņas līdzīgi svečturiem stiepj pāri gājējiem savus ziedu konusus kā sveces. Visvarena ir šī māksla, kas Ņūbed­fordā radījusi ziedošas puķu terases uz kailām, neauglīgām klintīm, sagāztām šeit pasaules radīšanas beidzamajā dienā.

Un Ņūbedfordas sievietes zied līdzīgi viņu pašu stādītajām sarkanajām rozēm! Taču rozes zied tikai vasarā, toties viņu vaigu neļķes kvēlo visu gadu gluži kā saule septītajās debesīs. Tādu ziedēšanu nekur neatrast, ja nu vienīgi Seilemā, kur, kā stāsta, jaunu meiteņu elpa tā smaržojot pēc muskusa, ka viņu iemīļotie jūrnieki vairākas jūdzes no krasta jūtot šo jaunavu tuvumu, it kā tuvotos smaržainajām Moluku salām, nevis puritā­niskiem smiltājiem.