Mobijs Diks jeb Baltais valis

63. nodaļa ŽUBURS

No stumbra izaug zari; no tiem savukārt atzarojumi. Tāpat nodaļas atzaro no auglīga temata.

Žuburs, kas minēts iepriekš, pelna īpašu uzmanību. Šis čačis ir apmēram divas pēdas garš, robots, savāda izskata stumbenis, kas stāvteku iestiprināts labajā bortā laivas priekšgalā; tas paredzēts kā balsts harpūnas koka kātam, kamēr tās kailais, atkārpainais dzelzs asmens slīpi rēgojas pāri laivas priekšgalam. Tādā kārtā ierocis ir vienmēr pie rokas tā lietotājam, kurš to izvelk no turie­nes tikpat veikli kā mežinieks norauj no sienas šaujamo. Ir parasts, ka žuburā atrodas divas harpūnas, sauktas attiecīgi par pirmo un otro dzelzi.

Bet katru no šīm harpūnām ar virvi saista atsevišķa aukla; tas ir tāpēc, lai abas - vienu pēc otras - varētu pie izdevības iedurt valim kamiesī; ja, dzīvniekam sākot raustīties, vienai gadītos izslīdēt, otra paliktu iedūrusies. Tā izredzes dubultotos. Tomēr diezgan bieži gadās, ka, valim pēc pirmā dzelža ieduršanas acu­mirklī drudžaini un nevaldāmi metoties bēgt, harpunētājs, pat zibens ātrumā kustoties, nepaspēj iedurt otro asmeni. Tomēr, tā kā otrā harpūna arī ir saistīta ar virvi, kas jau ritinās ārā, šim ierocim tāpat laikus jātop aizmestam patālāk no laivas - vienalga kur un vienalga kā, citādi visai apkalpei draudēs briesmīga nelaime. Tādās reizēs šo harpūnu izmet ūdenī; vairākumā gadījumu to ļauj izdarīt virves papildtinumi (par ko jau minēju iepriekšējā nodaļā). Taču šī bīstamā darbība ne vienmēr iztiek bez visai bēdīgām un liktenīgām sekām.

Vēl vairāk: jums jāzina, ka aiz borta izmestais otrais dzelzis uz vietas top par brīvi lidojošu, asi kaltu biedu, kas patvaļīgi līkumo ap laivu un vali, sapīdamies virvē vai pārcirzdams to, izraisot apjukumu visapkārt. Visā visumā to nav iespējams atkal apstādināt, kamēr valis netiek pieveikts un nepārvēršas maitā.

Tagad mēģiniet apjēgt, kā tas varētu izskatīties brīdī, kad četras laivas uzdūrušās neparasti spēcīgam, sparīgam un izma­nīgam valim, kad atkarībā no šīm īpašībām un kādam tūkstotim visvisādu sakrišanu, kas mēdz atgadīties tik bīstamās izrīcībās, vienlaikus tam apkārt var klejot astoņas vai desmit otrās harpūnas, kuras bijis iespējams piesiet virvei, ja pirmā izmesta neveiksmīgi un to nav izdevies atdabūt. Visi šie amata smalkumi te aprakstīti tik rūpīgi, lai tie nešaubīgi spētu izskaidrot vairākus visnotaļ svarīgus, toties sarežģītus ainu fragmentus, kas tiks attē­loti pēcāk.