Mobijs Diks jeb Baltais valis

70. nodaļa sfinksa

Nedrīkstētu aizmirst, ka pirms Leviatāna ķermeņa nodīrāšanas tam nogriež galvu. Kašalota galvas atdalīšana no ķermeņa ir zināt­niski anatomisks varoņdarbs, ar ko pieredzējuši vaļu ķirurgi ļoti lepojas, un ne bez iemesla.

Lieciet vērā, ka valim nav nekā tāda, ko varētu nosaukt par kaklu; gluži otrādi - tieši tā vieta, kur viņa galva savienojas ar ķermeni, šķiet visresnākā. Paturiet prātā ari to, ka ķirurgam jātaisa grieziens no augšas, jo starp viņu un pacientu ir astoņu vai visu desmit pēdu attālums, turklāt valis atrodas zem duļķaina, viļņojoša un reizēm visai vētraina ūdens. Pieņemiet zināšanai ari to, ka šajos nelabvēlīgajos apstākļos ķirurgam jāizdara grieziens vairāku pēdu dziļumā un akli, kā veicot darbus pazemē, nevienu pašu skatienu nepametot šajā iešķēlumā, kas ik brīdi gatavs aizvilkties ciet; viņam veikli jāizvairās no tuvējiem aizliegtajiem apgabaliem un nekļūdīgi jāatdala mugurkauls kritiskajā punktā, kur tas pievienojas galvaskausam. Vai tagad jūsos neizraisa izbrīnu Stabsa plātība, kurš sacīja, ka desmit minūtēs nocirtīs galvu kašalotam?

Kad galva nogriezta, to piekarina tauvā kuģa pakaļgalā uz to laiku, kamēr ķermenis tiks nodīrāts. Kad tas izdarīts, ja valis bijis neliels, galvu uzvelk uz klāja, kur to var mierīgi ap- stradāt. Taču ar pieauguša Leviatāna galvu to izdarīt nevar, jo kašalota galva aptver turpat vai vienu trešo daļu visa ķermeņa, un pilnībā pakarināt tādu smagumu, pat pie vaļu medību kuģa varenajiem trīšiem, būtu tikpat bezjēdzīgi kā svērt holan­diešu spīķeri juveliera svaros.

Kad "Pekvoda" valim bija nocirsta galva un tas bija nodīrāts, galvu pietuvināja klāt kuģa sānam, tikai pa pusei izvelkot no ūdens, lai to pa lielākai daļai celtu uz augšu dzimtā stihija.

Un, lūk, kamēr no drausmīgā smaguma nospriegotais kuģis šķiebās uz to pusi, kas noslogoja grotmarsu, bet katra rāja kā celtnis rēgojās virs viļņiem, asiņojošā galva karājās "Pekvodam" pie jostas kā milzīga Oloferna galva pie Judītes jostas.

Šis darbs bija paveikts ap dienvidu, un jūrnieki devās lejā paēst pusdienas. Uz tukšā, vēl nesen tik rosīgā klāja tagad valdīja klusums. Dziļš, bronzēts klusums kā Visuma dzeltenais lotos- zieds bez trokšņa aizvien vairāk un vairāk atpleta pār jūru savas bezgalīgās ziedlapas.

Pagāja īss laiciņš, un šajā klusumā no savas kajītes izkliboja vientulīgais Ahābs. Paspēris pāris soļu šurpu turpu uz kapteiņa tiltiņa, viņš apstājās, lai palūkotos pār bortu, pēc tam lēnām tuvojās grotvantij, paņēma Stabsa garo lāpstiņu, kas joprojām tur mētājās pēc vaļa galvas nociršanas, un, ietriecis to no apakš­puses pakarinātajā masā, iestiprināja kātu sev azotē un palika stāvam tur, uzmanīgi aplūkodams tauvā piekarināto galvu.

Tā bija melna un likās kapucē tērpta; karādamās tur, dziļajā klusumā, tā atgādināja sfinksu tuksnesī.

"Runā taču, milzīgā un godājamā galva," klusi ierunājās Ahābs, "tu, kam nav bārdas, tikai vietumis uzauguši ūdenszāļu skumšķi; runā, varenā galva, un pastāsti savu noslēpumu. Tu esi ienirusi dziļāk par visiem nirējiem. Šī galva, ko tagad apspīd debesu saule, ir pabijusi pie šīspasaules pamatiem. Tur, kur nogrimuši nezināmi vārdi un kuģu flotiles, kur sarūs nepiepil- dītas^erības un enkuri; nāves pilnajā pasaules fregates tilpnē, kam par balastu ir miljoniem noslīkušo kauli; tur, briesmīgajā ūdens valstībā, bija tavas mājas. Tu esi bijusi dziļumos, kur neviens nirējs nenokļūs; tu gulēji blakus noslīkušajiem, kuru mātes, kas mokās ar bezmiegu, būtu atdevušas savas dzīvības, lai tur nokļūtu. Tu esi redzējusi apskāvušos mīlētājus ielecam jūrā no degoša kuģa; sirdi pie sirds piespieduši, tie nozuda trakojošos viļņos, uzticīgi viens otram, kad debesis likās viņus piekrāpušas. Tu redzēji nokautu kapteiņa palīgu, ko pirāti pusnaktī pārsvieda pār bortu; daudzas stundas viņš grima vēl dziļāk pusnaktī - bezdibenīgā rīklē, bet viņa slepkavas nesodīti zēģelēja tik tālāk, knašiem zibeņiem zvidzinot pa netālo kuģi, kam vajadzēja nogādāt uzticīgu vīru nepacietīgi pastieptās rokās.

Ak vai, galva! Tu esi redzējusi pietiekami, lai spīdekļi salūztu un Ābrahāms[83] kļūtu par neticīgo, bet tu neizdves ne zilbi!"

- Bura! - iesaucās līksma balss no grotmasta gala.

- Ak tā? Labi, iepriecinoši, - atteica Ahābs, piepeši izsliedamies, un negaisa mākoņi klīstin izklīda viņa pierē. Tik dzīvespriecīgs kliedziens šajā nāves klusumā varētu atgriezt to, kurš vēl nebūtu pazudināts… - Kur tad?

- Trīs rumbus[84]-' no labā borta, ser, un ar vēju nāk uz mūsu pusi!

- Jo labāk, cilvēk. Varbūt tur Svētais Pāvils sūtīts manā ceļā, lai manā bezvējā ienestu ceļavēju?

Ak vai, Daba! Ak, cilvēka dvēsele! Cik neizsakāmi daudz kas jūs saista! Nav pat vismazākā atoma, kas sajustos dzīvs matērijā un notrīsētu, būdams bez sava līdzinieka cilvēka dvēselē.