Mobijs Diks jeb Baltais valis

75. nodaļa ISTĀ VAĻA GALVA - SALĪDZINOŠS APSKATS

Tagad pāriesim pāri klājam un pamatīgi aplūkosim īstā vaļa galvu.

Vareno kašalota galvu visnotaļ varētu salīdzināt ar romiešu kara- ratiem (it īpaši no priekšpuses, kur tā tik nevainojami noapaļota), bet īstā vaļa galva parupjā kārtā līdzinās nebūt ne elegantai, milzīgai tupelei ar apcirstu purnu. Pirms divsimt gadiem holandiešu ceļotājs to pielīdzināja zābaka liestei. Tikai šajā kurpē jeb tupelē visai ērti varētu ievietoties pasaku večas būda uz vistas kājas un vēl visi vecas pēcnācēji.

Bet, pienākot tuvāk šai milzu galvai, tā mainās - atkarībā no tā, no kurienes jūs uz to skatāties. Ja jūs uzrāptos uz tās un aplūkotu abas nāsis f burta veidā, visa galva jums liktos kā milzīgs kontra­bass, bet elpojamie caurumi - kā iegriezumi dekā2 '5 .

Ja jūsu skatiens apstāsies pie dīvainā, zaļā, gliemežvāku aplipinātā sekstesveida izauguma, ko Grenlandē dēvē par "kroni", bet dienvidjūru zvejnieki par "aubīti" - ja jūsu skatiens apstāsies pie šā veidojuma, galva jums atgādinās milzīgu ozola stumbru ar putnu ligzdu žāklē. Katrā ziņā, redzot visus tos dzīvos vēzīšus, kas ieligzdojuši šajā aubē, tāda doma gandrīz droši ienāks jums prātā; protams, ja vien jūsu fantāziju nebūs piesaistījis otrs tehniskais termins - "kronis", kuru tāpat mēdz lietot, runājot par šo veido­jumu; šajā gadījumā jums būs interesanti iedomāties šo vareno briesmoni kā kronētu juras valdnieku, kam zaļā diadēma izveidota šādā brīnišķā veidā. Taču, ja arī šis valis ir valdnieks, tomēr viņš izskatās pārāk sabozies, lai nēsātu kroni. Paskatieties tikai uz viņa atkārušos apakšlūpu! Kāds īgns, sapīcis vieplis! īgnums un sapīkums, mērījot ar namdara mēru - ap divdesmit pēdu garumā un piecu pēdu dziļumā uzmesta lūpa, kas mums sola ap 500 galonu eļļas vai pat vairāk.

Cik žēl, ka šim nelaimīgajam valim ir zaķalūpa! Un plīsums tajā ir apmēram pēdas platumā. Laikam viņa māmulīte svarīgā savas dzīves laikposmā būs peldējusi gar Peru krastiem un redzējusi, kā zemestrīces laikā krasti iegrūst. Pārkāpjot pāri šai lūpai ka slieksnim, mēs nonākam mutē. Dodu vārdu - ja mēs būtu Makino, es to noturētu par indiāņu vigvama iekšieni. Dievs Tēvs! Vai tiešām Jona būtu gājis šo ceļu? Jumts ir ap divpadsmit pēdu augsts, un kore tiecas augšup visai asā leņķī, itin kā vidū būtu balstakoks; bet no brangainajām, arkveidīgajām, pinkainajām sienām mēs redzam nokarājamies apbrīnojamās, puslīdz vertikāli novietotās, jataganiem līdzīgās vaļa ūsas - kādas trīssimt katrā pusē; nokarādamās no galvas augšējās daļas, tās veido jau citviet pieminētās venēciešu žalūzijas. Šīs kaula plātnes ir apgādātas ar bārkstainiem pavedieniem, caur kuriem īstais valis izkāš ūdeni, aizturēdams tajās mazas zivteles, kad ēdienreizēs tas ar atvērtu muti peld cauri planktona jūrām. Uz vidū novietotajām plātnēm, tām atrodoties dabiskajā stāvoklī, ir redzamas visvisādas zīmes, izliekumi, iedobumi un vagojumi, pēc kuriem daži vaļu mednieki aplēš radījuma vecumu, tāpat kā ozola vecumu lēš pēc gredzeniem stumbrā. Kaut gan šādas gadu skaitīšanas pareizību ir visai grūti pārbaudīt, tomēr šī analoģija piešķir tai īstenības piegaršu. Katrā ziņā, ja mēs to uzskatām par nekļūdīgu, mums jāatzīst, ka īstie vaļi dzīvo daudz ilgāku mūžu, nekā no pirmā acu uzmetiena varētu likties.

Senākos laikos sakarā ar šīm žalūzijām, kā rādās, izplatījās visaplamākās iedomas. Kāds Parčesa pieminēts ceļotājs nosaucis tās par dīvainu vaigubārdu, kas atrodas vaļa mutē[92]; cits tās dēvē par "cūkas sariem", bet Hekljuitam kāds vecs džentlmenis izsakās ļoti izmeklēti: "Abpus vaļa purna augšdaļai aug ap 250 spuru, kas no abām pusēm lokveidā liecas pāri viņa mēlei."

Katram zināms, ka šie paši "cūku sari", "spuras", "vaigubārda", "aizkari" - kā vien jums tīk - apgādā dāmas ar korsetēm un citādiem stivinātājlidzekļiem. Taču šim nolūkam pieprasījums pēc tām jau labi sen gājis mazumā. Vaļu ūsu ziedu laiki bija karalienes Annas laikā, kad modē turējās krinolīni. Un līdzīgi tam, kā šīs senlaiku dāmas jautri virpuļoja apkārt, ja tā varētu izteikties, iežmiegtas vaļu žokļos, arī mēs šodien lietus laikā visai bezrūpīgi meklējam glābiņu tajos pašos žokļos: jo lietussargs ir telts, kas uzstiepta uz šīm pašām vaļa ūsām.

Taču tagad uz kādu mirkli aizmirsīsim par žalūzijām un vaigubārdām, bet, stāvot īstā vaļa mutē, vēlreiz palūkosimies apkārt. Vai jums, redzot visas šīs kaula kolonādes, tik metodiski izvietotas, nešķiet, ka atrodaties lielo Hārlemas ērģeļu iekšpusē un lūkoja­ties uz tūkstošiem stabuļu?

Par grīdsegu pie ērģelēm mums kalpo vismīkstākais turku paklājs - mēle, kas ir gluži kā pielīmēta pie grīdas šajā mutē. Tā ir ļoti tauka un mīksta, un viegli trūkst gabalos, vaļus izvelkot uz klāja. Šī mēle tagad ir mūsu priekšā, un, uzmetot tai aci, es teiktu, ka tā ir sešmucīga, tas ir, tā apgādās mūs apmēram ar tik daudz eļļas.

Jau agrāk jūs droši vien pilnībā aptvērāt to patiesību, ar ko es sāku - ka īstā vaļa un kašalota galvas ir ļoti atšķirīgas. Kopsavil­kums būtu tāds: īstā vaļa galvā nav lielā spermaceta krājuma, nekādu zobu, nekāda garumā izstiepta apakšžokļa kā kašalotam. Turpretī kašalotam nav nekādu kaula žalūziju, nekādas milzu apakšļupas un tikpat kā nekādas mēles.

Turklāt īstajam valim ir divi elpojamie caurumi, bet kašalotam tikai viens.

Tagad uzlūkojiet pēdējoreiz šīs cienījamās, neizdibināmās gal­vas, kamēr vēl tās te abas guļ kopā; jo viena no tām, drīz aizmirsta, nogrims dibenā un otra pēc neilga laiciņa tai sekos.

Vai jūs spējat tvert kašalota galvas izteiksmi? Tā ir tā pati, ar kādu viņš mira, tikai visgarākās grumbas viņa pierē liekas nogludinājušās.

Es domāju, ka viņa plato pieri ir piepildījis prēriju miers, kas dzimis no dompilnas vienaldzības nāves priekšā. Taču ievērojiet otras galvas izteiksmi. Paskatieties uz šo apbrīnojamo apakšlūpu, kas gadījuma dēļ piespiesta kuģa sānam tik stipri, ka apņem visu žokli.

Vai šī galva kā viens veselums neizsaka milzīgu, acīm redza­mu apņēmību, stājoties pretī nāvei? Sis īstais valis, manuprāt, būs bijis stoiķis, bet kašalots - platoniķis, kas pēdējos dzīves gados noņēmies ar Spinozu.