Lai pajūgs kustētos viegli un veicīgi, tiek ieeļļotas asis; līdzīgu iemeslu dēļ daži vaļu mednieki izdarās tāpat ar savu laivu: ietauko laivas dibenu. Nav jāšaubās, ka šāda izdarība ne tikai nenāk par sliktu, bet var izrādīties arī noderīga, ja atceramies, ka eļļa un ūdens nesadzīvo, ka eļļa ir slidena viela un ka tas, ko vēlas panākt, ir - lai laiva izveicīgi slīdētu. Kvīkegs cieši ticēja laivas iesmērēšanai, un kādu rītu, neilgi pēc tam, kad vācu kuģis "Jungfrau " bija nozudis, veltīja šai nodarbībai daudz vairāk pūļu, nekā parasti; parāpojis zem laivas dibena, tai karājoties pie borta, viņš ļoti centīgi veica ietaukošanu, it kā rūpīgi pūlēdamies izaudzēt matus uz kailā laivas ķīļa. Kā likās, viņš strādāja, paklausot kādai īpašai priekšnojautai. Un, tai piepildoties, notikumi risinājās raiti jo raiti.
Ap pusdienlaiku tika pamanīti vaļi, taču, kuģiem pienākot tiem tuvāk, vaļi pagriezās un steidzīgi metās bēgt; tā bija juceklīga bēgšana, viss izskatījās kā tajā reizē, kad Kleopatras barkas bēga no vajātājiem.
Tomēr laivas turpināja pakaļdzīšanos, un Stabss atradās visu priekšā. Ar lielām pūlēm Teštigo izdevās iecirst vienu harpūnu; taču ievainotais valis, nemaz neienirdams, turpināja līmenisko skrējienu ar vēl lielāku ātrumu. Tādai nemitīgai iedurtās harpūnas vilkšanai vajadzēja agri vai vēlu beigties ar to, ka ieroci izraus ārā. Vajadzēja vai nu durt ar žebērkli bēgošam dzīvniekam, vai samierināties ar tā zaudējumu. Taču pievilkt laivu tam pie sāna nebija iespējams - tik ātri un sirdīgi tas peldēja. Ko gan atlika darīt?
No visiem brīnumainajiem trikiem un viltībām, roku veik- lībām un neskaitāmiem izveicīgiem izgudrojumiem, kādus bieži vien pielieto pieredzējuši vaļu mednieki, nekas nespēj līdzināties tam smalkajam manevram ar žebērkli, ko sauc par zvidzināšanu. Ne rapieris, ne zobens ar visiem saviem vingrinājumiem nepazīst neko līdzīgu. Šo paņēmienu izmanto tikai gadījumos, kad valis neatlaidīgi bēg; paņēmiena lieliskums un būtiskākais tajā ir neticamais attālums, kāds trāpīgi jāpārvar garajam žebērklim, ko met no laivas, kura neganti svaidās un zvalstās, traukdama pa kaklu pa galvu. Viss ierocis, arī dzelzs uzgalis un koka kāts, ir kādu desmit vai divpadsmit pēdu garš; kāts ir daudz tievāks par harpūnas kātu un darināts no daudz vieglāka materiāla - priedes koka. Tas ir apgādāts ar diezgan tievu virvīti, ko dēvē par vītini, aiz kuras ieroci var ievilkt atpakaļ laivā.
Taču, pirms iesim tālāk, šoviet ir svarīgi piebilst, ka arī harpūnu iespējams zvidzināt tāpat kā žebērkli, taču to dara ļoti reti; tomēr, ja arī tā dara, reti kad veiksmīgi, ņemot vērā harpūnas lielo svaru un nelielo garumu salīdzinājumā ar žebērkli, - tie metienā izrādās nopietns traucēklis.
Tātad, visā visumā, pirmām kārtām jāpietur valis tauvā, iekams zvidzināšana varētu sākties.
Bet tagad paskatieties uz Stabsu; tas ir cilvēks, kas, palikdams nosvērts, aukstasinīgs un dzīvespriecīgs, būdams savaldīgs jebkurās briesmās, ir īpaši piemērots zvidzekļa zvidzināšanai. Paverieties viņā: tur viņš stāv grīļīgajā laivas priekšgalā; četrdesmit pēdu priekšā pa sprogotām putām brāžas valis, vilkdams laivu tauvā. Viegli paceldams garo žebērkli un pāris reižu pārlaizdams tam acis visā garumā, lai pārliecinātos, vai tas ir nevainojami taisns, Stabss svilpodams saņem vienā rokā vītinītes cilpu, lai paturētu saujā tās brīvo galu, pārējo atstājot vaļīgi. Pēc tam, turēdams žebērkli tieši pret vidu savai jostai, viņš nomēra to pret vali, notēmē, lēnām nolaidis lejup roku ar kātu un pacēlis uz augšu asmeni, līdz ierocis nostājas līdzsvarā uz viņa delnas, slejoties gaisā piecpadsmit pēdu garuma. Viņš atgādina žonglieri, kas balansē, turot uz zoda garu kārti. Nākamajā mirklī ar ašu, zibenīgu grūdienu tērauda šautra apmet gaisā slaidu, vijīgu loku pāri putojošai atstarpei un jau dreb, iecirtusies vaļa dzīvības pašā serdē. Un mirdzošā ūdens vietā valis tagad izsprauslo sarkanu asins strūklu.
- Šim izsita spundi! - sauc Stabss. - Šodiena ir svētījamā Ceturtā jūlija diena! Lai visas strūklas šļāc vīnu! Kaut tas būtu vecais Orleānas viskijs vai vecais Ohaio, vai neaprakstāmais vecais Monongahela! Tad, Teštigo, es tev ieteiktu bāzt krūķeli zem strūklakas, un mēs palaistu to apkārt! Tā gan, tik tiešām, mani dūšīgie, mēs savārītu lielisku punšu šim elpojamā caurumā un no dzīva bolestrauka padzertu dzīvinošu šķidrumu!
Vēl un vēlreiz, rotaļīgi tērgavojot, tiek atkārtots briesmīgais cirtiens, un asmens atgriežas pie sava saimnieka līdzīgi labi apmācītam kurtam pie saites. Valis sāk raustīties agonijā, harpūnas tauva atslābst, bet zvidzekļa zvidzinātājs, sēdēdams uz priekš- galdiņa, sakrusto rokas uz krūtīm un klusēdams nolūkojas, kā briesmonis mirst.