Mobijs Diks jeb Baltais valis

89. nodaļa ZIVS TAUVĀ UN NEPIETAUVOTA ZIVS

Norāde uz ipašumzīmēm un karodziņkārtim iepriekšējā nodaļā prasās pēc vaļu zvejas tiesību un likumu uzskaitījuma, par kuru simbolu un iemiesojumu šie atribūti var tikt uzskatīti.

Bieži gadās, ka, vairākiem kuģiem medījot vienā vietā, vali ievaino mednieki no viena kuģa, bet pēcgalā nobeidz un pievāc citi kuģinieki; ar tādām sakritībām saistītas daudzas un dažādas nejau­šības, kas šādā vai tādā veidā ietilpst vispārējā pazīmju kopumā.

Piemēram, pēc karstas, briesmu pilnas pakaļdzīšanās un vaļa nomedīšanas vaļa rumpi spēcīga vētra var aizdzīt prom no kuģa; dreifējot uz priekšu pa vējam, tas var nokļūt rokās citam vaļu medību kuģim jūra vīri mierīgā laikā bez pūlēm to pievelk pie borta, neriskējot ne ar vīru dzivībām, ne harpūnvirvi. Te vaļu mednieku starpā varētu raisīties visnegantākie un nesamierināmākie strīdi, ja nebūtu jebkuram gadijijmam piemērotu, rakstītu vai nerakstītu, vispārēju un neapstrīdamu likumu.

Kā rādās, vienīgais formālais vaļu medību kodekss, kas apstiprināts ar likumīgu aktu, bija spēka Holandē. To pieņēma Ģenerālštati Tā Kunga 1695. gadā. Taču, kaut arī nevienai citai nācijai nekad nav bijis nekāda rakstīta vaļu medību likumkrājuma, tomēr amerikāņu vaļu mednieki paši stājās pie likumu noteik­šanas un ievērošanas. Viņi izstrādāja sistēmu, kas savā kompak- tumā un daudzpusībā pārspēj Justiniāna pandektas25 ' un statū­tus, kurus noteikusi ķīniešu Biedrība Cīņai Pret Iejaukšanos Citu Cilvēku Darīšanās.

Jā gan, šos likumus varētu izkaldināt uz karalienes Annai fārtinga vai harpūnas asmens un nēsāt kaklā pakārtus aukliņā, tik īsi tie ir.

2,5 I'andcktas (lat.) - sistemātiski sakārtotu un tematiski apvienotu juristu darbu krājums Senajā Romā, kas pēc imperatora Justiniāna pavēles publicēts 533. g. (Tulk. piezīme.)

1. Zivs tauvā pieder tam, kam pieder tauva.

2. Nepietauvota zivs pieder tam, kas pirmais to spējis notvert.

Taču suns aprakts šā meistariskā kodeksa lieliskajā īsumā, jo

nepieciešami veseli sējumi, lai to izskaidrotu.

Pirmkārt. Kas tas ir - zivs tauvā? Dzīva vai beigta, zivs ir pa­ņemta tauvā, ja tā ar kuģi vai laivu, kurā atrodas cilvēks vai cilvēki, saistīta jebkādā veidā - pie masta, aira, deviņcollu tauvas, telegrāfa vada vai zirnekļa pavediena - nav svarīgi. Tāpat zivi var uzskatīt par paņemtu tauvā, ja tā iezīmēta ar karodziņu vai kādu citu atzītu piederības zīmi, ja vien puse, kas to iezīmējusi, var pierādīt, ka jeb­kurā laikā spēj to pievākt un izrāda gatavību šo nodomu īstenot.

Tie ir zinātniski komentāri, kamēr pašu vaļu mednieku komentārus palaikam veido spēcīgi izteicieni un vēl spēcīgākas dunkas - Koka"6 dūru argumenti pret Litltonu[118]. Tiesa gan, godī­gākie un labāk audzinātie vaļu mednieki vienmēr atzīst īpašus gadījumus, kad no vienas puses būtu vislielakā morālā netaisnība pretendēt uz otra nomedīti un nogalināto vali. Taču citi nav tik smalkjūtīgi.

Pirms gadiem piecdesmit Anglijā tika iztiesāta interesanta prāva par tiesībām uz vali, kur prasītāji apgalvoja, ka pēc grūtas pakaļdzīšanās Ziemeļjūrā viņiem (prasītājiem) izdevies harpunēt zivi, dzīvības briesmās esot, un nācies ziedot ne tikai virves, bet arī laivu. Pēcāk atbildētāji (otra kuģa komanda) atraduši vali, to noharpunējuši, piebeiguši un pievākuši prasītāju acu priekšā. Kad šie mēģinājuši protestēt, atbildētāju kapteinis sitis knipjus šiem zem deguna un sacījis, ka, dziedādams pateicības himnu Dievam par šādu dāvanu, viņš paturēšot arī viņu tauvu, harpūnas un laivu, kas vilkusies pakaļ valim tobrīd, kad tas noķerts. Tādēļ sūdzētāji prasīja atlīdzināt zaudējumus par vali, tauvu, harpūnām un laivu.

Atbildētājus aizstāvēja misters Krskins, tiesnesis bija lords Ellen- boro. Aizstāvēdams savus aizstāvamos, asprātis Erskins ilustrēja savu argumentāciju, atsaukdams atmiņā nesenu lietu par laulāto uzticības laušanu, kad kāds džentlmenis, pēc veltiem pūliņiem apvaldīt savas laulātās draudzenes kašķīgo dabu, beidzot viņu pametis vienu dzīves jūrā; taču, gadu gaitā nožēlojis šo soli, viņš uzsācis prāvoties, lai atdabūtu tiesības uz sievu. Erskins aizstāvēja otrās puses intereses un atbalstīja to, sacīdams, ka džentlmenis, lai arī pirmais bija noharpunējis lēdiju un kādu laiku turējis tauvā, tomēr pametis viņu tikai tādēļ, ka nav jaudājis izturēt lielo sasprindzinājumu, kas cēlies viņas nešpetnās dabas dēļ, bet galu galā viņa taču tapusi pamesta un tādējādi kļuvusi par nepietau- votu zivi; kad nu viņu vēlreiz noharpunējis nākamais džentlmenis, lēdija pārgājusi tā otrā džentlmeņa īpašumā līdz ar visām harpū­nām, kādas būtu viņā iestrēgušas!

Šajā gadījumā, Erskins sacīja, piemēri par valzivi un dāmu lieliski ilustrējot viens otru.

Uzmanīgi uzklausījis šos argumentus un arī pretargumentus, augsti mācītais tiesnesis īsi un kodolīgi nosprieda, lūk, ko: kas attiecas uz laivu, tad to viņš piespriežot prasītājiem, jo viņi to pametuši, dzīvības briesmās būdami, bet attiecībā uz apstrīdamo vali, harpūnām un tauvām - tas viss piederot atbildētājiem: valzivs tāpēc, ka notveršanas brīdī tā bijusi nepietauvota zivs, bet harpūnas un tauvas - tāpēc, ka no tā brīža, kad valzivs izrāvusies un aizpeldējusi ar visām, tās esot pārgājušas viņas (valzivs) īpašumā, tā ka ikviens, kurš vēlāk noķertu zivi, iegūtu arī tiesības uz tām. Ja noticis tā, ka zivi vēlāk noķēruši atbildētāji, ergo[119], minētie priekšmeti piederot viņiem.

Vienkāršs cilvēks, redzēdams tādu augsti mācīta tiesneša spriedumu, varbūt iebilstu pret to, taču, ja paraktos dziļāk - līdz tam, kas visam pamatā, atklātos divi galvenie principi, kas iedi­bināti iepriekš aprakstītajā divpusīgajā vaļu medību likumā, ko tagad pielietoja un izskaidroja lords Ellenboro augstāk minētajā gadījumā - likums par zivi tauvā un nepietauvoto zivi padomājot izrādītos, ja tā var sacīt, visas cilvēces jurisprudences pamatā, jo ar visiem saviem neiedomājami sarežģītajiem grebumiem Tiesību Templis līdzīgi Filistiešu Templim2 " stāv tikai uz diviem stabiem.

Vai gan no mutes mute neceļo teiciens, ka "īpašums ir puse Likuma", tas ir, neatkarīgi no tā, kā šī lieta nonākusi kādam īpašumā. Taču bieži vien īpašumam ir viss likuma spēks. Kas gan ir krievu dzimtļaužu vai republikāņu ķīlnieku miesas un dvēseles, ja ne Zivs tauvā - ipašumtiesība, kam likuma spēks? Kas gan alkatīgam zemes īpašniekam ir pēdējā atraitnes tiesa, ja ne Zivs tauvā? Kas ir neatmaskota krāpnieka marmora pils ar durvju plāksnīti karodziņa vietā; kas gan tā ir, ja ne Zivs tauvā? Kas ir laupītājprocents, ko vidutājs Mordohajs atskaita nabaga bankro­tējušam grūtdienim no aizdevuma, kurš grūtdieņa ģimeni paglāba no bada nāves; kas ir šis procents, ja ne Zivs tauvā? Kas ir šis simttūkstoš sterliņu mārciņu ienākums, ko ievāc arhibīskaps Dvēseļglābējs, nogriezdams no plānā maizes rieciena ar sieru, ko iebauda simtiem tūkstošu izmocītu darbarūķu (kam visiem debesīs vieta gatava arī bez Dvēseļglābēja palīdzības), kas ir šī apaļā simt­tūkstošu summiņa, ja ne Zivs tauvā? Kas ir Hercoga Dulbura mantotās pilsētiņas un ciematiņi, ja ne Zivs tauvā? Kas ir nabaga Īrija bargajam Džonam Bulam, ja ne Zivs tauvā? Kas apustulis- kajam žebērkļmetējam Brālim Džonatanam ir Teksasa, ja ne Zivs tauvā? Un, to visu apsverot - vai īpašums nenozīmē visu Likumu?

Bet, ja doktrīna par Zivi tauvā ir derīga vispārējai pielieto­šanai, tad tai radniecīgā nepietauvotās Zivs doktrīna ir vēl plašāk pielietojama. To var likt lietā starptautiskā un pat Visuma mērogā.

Kas gan bija Amerika 1492. gadā, ja ne Nepietauvota Zivs, kurā Kolumbs iesprauda spāņu karogu, ar šo apzīmēdams īpašumzīmi sava karaliskā pavēlnieka un pavēlnieces vārdā? Kas Polija bija krievu caram? Kas Grieķija turkiem? Kas Indija Anglijai? Kas, visbeidzot, būs Meksika Savienotajām Valstīm? Tās visas ir Nepietauvotas Zivis.

Norāde uz Bībeles epizodi par Simsonu filistiešu gūstā, kas, ievests templī, apgāza kolonnas, uz kurām balstījās jumts un kopā ar filistiešiem aizgāja bojā zem drupām (Soģu grām.). (Tulk. piezīme.)

Kas gan ir Cilvēka Tiesības un Pasaules Brīvība, ja ne Nepietauvotas Zivis? Kas ir visu cilvēku prāti un uzskati, ja ne Nepietauvotas Zivis? Kas ir reliģisko ticējumu pamatā, ja ne šī Nepietauvotā Zivs? Kas veikliem burta kalpiem verbālistiem ir prātnieku izdomātās domas, ja ne Nepietauvota Zivs? Kas ir pati lielā Zemeslode, ja ne tāda pati Nepietauvota Zivs? Un kas esi tu, lasītāj, ja ne tāda pati Nepietauvotā Zivs un tajā pašā laikā arī Zivs tauvā?