Mobijs Diks jeb Baltais valis

97. nodaļa LAMPA

Ja jūs pamestu "Pekvoda" kausētavu un nokāptu kubrikā2 "', kur guļ tie, kam nav jāstāv sardzē, jau pēc viena vienīga mirkļa jums sāktu likties, ka esat nonācis kādā apgaismotā kapličā pie kanonizētajiem karaļiem un kancleriem. Tur tie guļ savās trīsstū- rīgajās ozolkoka velvēs, katrs no tiem kā akmenī cirsts klusējošs tēls, ducim lampu spīdot viņu piesegtajās acīs.

Uz tirdzniecības kuģiem jūrnieki neredz eļļu biežāk kā pienu no karalienes mātes krūts. Apģērbties tumsā, ēst tumsā, pa tumsu taustīties uz savu guļamvietu - tāds ir viņu liktenis. Taču vaļu mednieks, meklēdams gaismai barību, pats dzīvo gaismā. No savas kojas viņš iztaisa Aladīna lampu un liekas gulēt tajā, tā ka vismelnākajā naktī melnais kuģa korpuss slēpj sevī ilumināciju.

Palūkojiet, cik brivi vaļu mednieks pagrābj riekšā visas savas lampas - visbiežāk tās ir vecas pudeles un flakoni - dodamies pie kapara trauka, kurā dziest izkausētā eļļa, un tur tās no jauna piepilda kā alus kausus pie mucas. Viņš dedzina vistīrāko eļļu, neapstrādātu un tātad bez piemaisījumiem - šķidrumu, kāds nav pieejams nekādiem solāriem, lunāriem, nedz astrāliem ierīkojumiem uz sauszemes. Tā ir salda kā sviests no pirmās aprīļa zālītes. Viņš pats medī sev eļļu, lai būtu pārliecināts par tās svaigumu un tīrību, tāpat kā ceļinieks prērijā pats sagādā sev medījumu vakariņām.