Viktors Tomass stāvēja ena, kanāla otra krasta, un vēroja, ka deg C.rieķu un romiešu kulturas muzejs. Viņš pagriežas pret savu pārinieku, un rūgta patiesība bija skaidra bez. vārdiem.
Sarežģījumi.
Rafaels bija uzbrucis neaicinatajam viesim, apdullinājis to un ievilcis muzeja. Pēc viņu slepenas ienākšanas ārdurvis nezin kāpēc bija palikušas pusvirus, un viņš no otra slava kāpņu laukumiņa bija pamanījis tuvojamies kādu enu. Rafaels, kurš darbojas pirmaja stava, uzreiz paslepas. Viņam vajadzēja likai nogaidīt, lai saprastu, ko atnacejs gatavojas darīt. Taču viņš ierava svešinieku muzeja un iegaza tam pa galvu ar kādu skulpturu.
Sieviete, ieminejas Rafaels. Viņa gaidīja ar ieroci. Tas neko labu nesola.
Viktors piekrita. Sievietei bija gari, tumši mati, mugura cieši pieguļošs tērps. Kad eka aizdegas, viņa iznaca no šķērsielas un nostājās kanāla mala. Kad vīrietis paradijas loga, viņa izņēma pistoli un sašava stiklu.
Vīrietis arī bija bīstams.
Gaišiem matiem, gara auguma, spēcīgs. Viņš iesvieda loga stikla krēslu un pēc tam izlēca ārā pārsteidzoši veikli, it ka jau agrak būtu to darījis. Tad uzreiz paķēra sievieti aiz rokas, un abi iemetas kanāla.
Tūlīt pēc tam ieradas ugunsdzēsēji, abi peldetaji izlīda no ūdens un ietinas segas. "Bruņurupuči", protams, bija izpildījuši savu uzdevumu. Rafaels bija šadi iesaucis lodājošās ierīces, jo tas daudzējadā ziņa atgadinaja šos dzīvniekus un pat spēja patstavigi apgriezties, ja tika apgaztas. Par laimi, nekādās atliekas no tam nepaliks. Ierīces bija izgatavotas no degoša materiala, kas lielaja karstuma iztvaikoja. Tiesa gan, izmekletāji ātri vien sapratis, ka notikusi ļaunpratiga dedzināšana, bet nebūs atrodami nekādi pierādījumi, ka noziegums pastradats.
Taču vīrietis bija palicis dzīvs.
Vai viņš sagadas nepatikšanas? jaulaja Rafaels.
Viktors turpinaja verot, ka ugunsdzēsēji cinas ar liesmām. Vīrietis un sieviete, joprojām ietinušies segas, sēdēja uz ķieģeļu apmales.
Viņi šķila sava starpa pazīstami.
Tas viņam vēl vairak darīja raizes.
Tāpēc viņš atklati atbildēja uz. Rafaela jautājumu.
Bez šaubam.
Malone bija atguvies no šoka. Kasiopeja sēdēja viņam blakus, ievistijusies sega. No muzeja bija palikuši tikai kailu sienu fragmenti. Veca eka bija nodegusi atri. Ugunsdzēsēji turpinaja darboties, cenzdamies ierobežot liesmu postošo iedarbību. Pagaidam uguns nebija skārusi nevienu no blakus esošajam ekam.
Naksnīgo gaisu pildīja sodrēju dvaka, kam piejaucas cita rugteni salda, līdzīga tai, ko viņš juta, ieslodzīts muzeja. Dūmu blāķi joprojām ceļas augšup, aizsedzot spožas zvaigznes. Jau otrreiz pie viņiem smagā gaita pienaca drukns vīrs netīri dzeltena ugunsdzēsēju tērpā. Viens no to priekšniekiem. Pilsētas policists jau bija uzklausījis Malones un Kasiopejas liecību.
Ka jau jūs teicat par smidzinātājiem, priekšnieks dāņu valoda ierunājās. Musu ūdens to it ka vēl vairak uzkurinaja.
Un ka jūs beidzot to savaldīja!? apjautājas Malone.
Kad cisterna bija tukša, mēs iemercam šļūtenes kanāla un suknejam tieši no turienes. Tas līdzēja.
Sālsūdens? Visi Kopenhāgenas kanāli ir savienoti ar juru.
Ugunsdzēsēju priekšnieks pamaja ar galvu. Noslapeja ka
nieku.
Vai eka kaut ko atradat? Malone gribēja zināt.
Nekādās ierīces, par kadam jūs stāstījāt policistam. Bet tur bija tads karstums, ka izkusa pat marmora statujas. Priekšnieks parlaida plaukstu par mitrajiem matiem. Ļoti jaudīga degviela. Mums vajadzēs jūsu drēbes. Ta varbūt bus vienīga iespēja noteikt degvielas sastavu.
Diez vai, atbildēja Malone. Es izpeldējos kanāla.
Laba doma. Priekšnieks pakratīja galvu. Dedzināšanas izmeklētāji bus par to sajūsma.
Kad ugunsdzēsēju priekšnieks smagiem soļiem devas projām, Malone uzklupa Kasiopejai ar jautājumiem. Vai nevēlies pateikt, kas te notiek?
Tev te bija jabut tikai rit no rīta.
Ta nav atbilde uz manu jautājumu.
Slapjas biezo, tumšo matu šķipsnas krita par sievietes pleciem un apņēma viņas glīto seju. Viņa bija spāņu izcelsmes musulmaniete un dzīvoja Francijas dienvidos. Gudra, bagata un lepna inženiere un vēsturniece. Tomēr viņas ierašanas Kopenhāgenā dienu agrak nebija nejauša. Turklāt viņa bija bruņojusies un saģērbusies kaujai tumšas adas bikses un cieši pieguļoša adas jaka. Malone iedomājās, vai bus grūti pierunāt Kasiopeju sadarboties.
Par laimi, es biju te, lai izglābtu tavu adu, viņa atgadinaja.
Malone netika skaidrība, vai sieviete runa nopietni vai kaitina
viņu. Ka tu zināji, ka mana ada bus jāglābj?
Tas ir garš stāsts, Koton.
Man ir laiks. Esmu aizgajis no dienesta.
Es ne.
Saklausījis rugtumu sievietes balsi, viņš kaut ko nojauta. Tu zināji, ka ta māja nodegs, vai ne?
Kasiopeja turpinaja raudzīties pari kanālam. Es pat gribēju, lai ta nodeg.
Vai nepaskaidrosi, Kāpēc?
Sieviete klusēja, domas iegrimusi. Es biju šeit. Pirms tam. Redzeju, ka divi viri ielaužas muzeja. Redzeju, ka viņi sagrabj tevi. Man bija viņi jāizseko, bet es nevarēju. Viņa uz bridi apklusa. -Tevis deļ.
Kas viņi bija?
Viri, kuri alstaja tas ierīces.
Kasiopeja noklausījās Malones stāstījumu policijai, bet viņam bija sajuta, ka sieviete to visu jau zina. Varbūt pietiek izlocīties izstāsti, kas te īsti notiek. Es gandrīz gāju boja tavu spēlīšu deļ.
Nevajadzēja pievērst uzmanību nakti atvērtam durvīm.
No veciem paradumiem gruli atbrīvoties. Kas notiek?
-Tu redzēji liesmas. Juti karstumu. Neparasti, vai ne?
Viņš atcerējās, ka liesmas virzījās leja pa kāpnēm, bet tad apstajas, it ka gaidot uzaicinājumu doties talak. Ta varētu teikt.
-Septitaja gadsimta, kad musulmaņu flote uzbruka Konstantinopolei, viņi mierīgi būtu varējuši ieņemt pilsētu. labaki ieroči.
lielāks karaspēks. Taču bizantiešiem bija kāds pārsteigums. Viņi to sauca par šķidro uguni vai mežonīgo uguni, un, pielaiduši to kuģiem, pilnība iznicinaja iebrucēju floti. Kasiopeja joprojām raudzījās taluma. Šis ierocis dažadas formas saglabajas līdz krusta karu laikiem, un velak to saka dēvēt par grieķu uguni. Sākotnējā formula bija tik slepena, ka to zinaja vienīgi pie varas esošais Bizantijas imperators. Viņi to sargaja tik stingri, ka, impērijai sabrūkot, formula pazuda. Viņa dziļi ievilka elpu, joprojām tīstīdamas sega. Tagad ta ir atrasta.
-Tu gribi teikt, ka es tikko redzēju grieķu uguni?
Mazliet pārveidotu. Tadu, kas necieš sālsūdeni.
Kāpēc tu to nepateici, kad ieradas ugunsdzēsēji?
Negribu atbildēt uz liekiem jautājumiem.
Tomēr Malonem ar to nepietika. Kāpēc tu ļāvi muzejam nodegt? Tur nebija neka svarīga?
Paraudzījies uz izdegušo ēku, viņš pamanīja sava divriteņa pārogjojušās atliekas. Viņš juta, ka, joprojām izvairīdamas no viņa skatiena, Kasiopeja kaut ko noklusē. vēl nekad, kopš viņš šo sievieti pazina, viņa nebija izradījusi bažas, nemieru vai nomāktību. Viņa vienmēr bija stipra, dedzīga, disciplinēta un gudra. Bet tagad kaut kas nospieda viņas sirdi.
Norobežotas ielas talakaja gala paradijas kāds auto. Malone pazina dārgo britu sedanu un sakumpušo slavu, kas izkapa pa aizmugures durvīm.
Henriks Torvaldsens.
Kasiopeja piecēlās.
Viņam jārunā ar mums.
Un ka viņš zinaja, ka esam šeit?
Kaut kas notiek, Koton.