Nodevība Venēcijā

34 VENĒCIJA 14:15

Malone stāvēja līdzas Kasiopejai, kas stūrēja motorlaivu no kanāla lagūna. Viņi bija atlidojuši no Kopenhāgenas ar tieša reisa lidmašīnu, kas pirms stundas nolaidas Marko Polo lidosta. Viņš agrak jau daudzreiz, bija apmeklejis Venēciju Magelāna nodaļas uzdevumos. Ta bija pazīstama teritorija, plaša un savrupa, tomēr pats pilsētas centrs bija neliels, apmēram divas jūdzes garš un jūdzi plats. Ši pilsēta gadsimtiem ilgi bija pratusi atvairīt ārpa­saules uzbrukumus.

kaivas priekšgals bija pavērsts uz. ziemeļaustrumiem, projām no centra, un viņi pašlaik peldeja garam stikla meistaru salai Murano, tieši uz Torčello vienu no daudzajam sīkajam saliņam, kas bija izmētātās Venēcijas lagūna.

Slaido koka laivu ar slēgtam kajītēm priekša un aizmugurē vi­ņi bija iznomājuši pie lidostas. Moži parkšķošais piekaramais mo­tors nesa zemo laivas korpusu pari stavajiem viļņiem, sakuļot zaļo ūdeni baltas putas.

Pie brokastu galda Kasiopeja pastastija Malonem par pedejo ziloņu medaljonu. Viņa un Torvaldsens bija izsekojuši visas zā­dzībās dažādās Eiropas vietas un sen jau ievērojuši, ka zagļi ne­zin Kāpēc atstaj bez ievenbas Venecija un Samarkanda esošas dekadrahmas. Tāpēc puslīdz droši varēja paredzēt, ka nakamais bus Kopenhāgenas medaljons. Pēc ceturta medaljona zādzībās pirms trim nedeļam no privātās kolekcijas Francija viņi pacietīgi gaidīja.

Viņi tīšam atstaja Venecijas medaljonu pedejo, iemnajas Kasiopeja, pārkliedzot motora rūkoņu. Viņiem garam pretēja vir­ziena aizpukšķeja kāds satiksmes kuteris. Tu droši vien gribi zināt, Kāpēc?

Tas man ienaca prata.

Eli domaja, ka Svēta Marka kapa apglabats Aleksandrs Lie­lais.

Interesanta doma. Atšķirīga. Traka.

Tas ir garš stāsts, viņa paskaidroja. Bet varbūt viņam ir taisnība. Svēta Marka bazilika it ka atrodas divtūkstoš gadus ve­ca mūmija. Svētais Marks lika mumificets Aleksandrija, musu eras pirmajā gadsimta. Aleksandrs ir trīssimt gadus vecāks un arī mu­mificets. Bet ceturtaja gadsimta, kad Aleksandrs pazuda no sa­vam kapenem, Marka mirstīgas atliekas pēkšņi atkal paradijas Aleksandrija.

-Ceru, ka tie nav vienīgie pierādījumi?

Irina Zovastina ir apsēsta ar Aleksandru Lielo. Eli man visu izstastija. Viņai ir privātā grieķu mākslās kolekcija, plaša biblio­tēka, un viņa uzskata sevi par labu Homēra un "Iliadas" zinātā­ju. Tagad viņa suta savus ļaudis pa visu pasauli savakt ziloņu medaljonus, neatstajot pēdas. Bet Samarkandas monētu neviens neaiztiek. Viņa papurinaja galvu. Viņi atlika šo zādzību uz pašam beigām, lai būtu Svēta Marka kapa tuvuma.

Esmu bijis laja bazilika, atbildēja Malone. Svēta vira sarkofags atrodas zem galvena altara, kas sver daudzas tonnas. Lai piekļutu tam, nepieciešami hidrauliskie pacēlāji un daudz laika. Tas nav iespējams, jo bazilika vienmēr ir turistu pārpilnā.

Nezinu, ka viņa doma to paveikt, bet esmu pārliecinātā, ka viņa mēģinās piekļūt kapam.

Bet vispirms, nodomaja Malone, viņiem laikam jaatrod septī­tais medaljons.

Viņš nokapa trīs pakapienus uz priekšējo kajīti, ko rotaja barkstaini aizkari, izšūti sēdekļu polsteri un pulēts sarkankoks. Grez­ni gan nomas laivai. Lidosta viņš bija nopircis Venēcijas ceļvedi un tagad gribēja kaut ko uzzināt par Torčello.

Romieši pirmoreiz apmetas mazaja saliņa piektaja un sestajā gadsimta. Tad, astotaja gadsimta, pilsētnieki, bēgdami no lombardiešu un huņņu iebrucējiem, atņēma salu romiešiem. Sešpadsmitaja gadsimta šeit labklajība dzīvoja divdesmit tūkstoši cilvēku, bija baznīcas, klosteri, pilis, tirgi un rosīga kuģniecība. Tirgoņi, kuri 828. gada Aleksandrija nozaga Svēta Marka ķermeni, bija Tor­čello pilsoņi. Grāmata ši sala bija raksturota ka vieta, kur "Roma pirmoreiz satika Bizantiju". Ūdensšķirtne. Rietumos parlamen­ta nams. Austrumos Tadžmahals. Pēc tam sakas grūti laiki nāvējošs drudzis, malarija, kanāli aizsērēja. Enerģiskākie salas pilsoņi atgriezās centrālajā Venecija. Tirgoņu nami tika slēgti. Vi­sas pilis nogrima aizmirstībā. Celtnieki no citam salam devas si­rojumos, meklejot drupas piemērotas detaļas, un pamazam viss izzuda. Sala izpletās purvi, un tagad nedaudzajas atlikušajas mājas dzīvoja mazak par sešdesmit cilvekiem.

Raudzīdamies pa priekšejo logu, Malone pamanīja vientuļu sarkanu ķieģeļu torni, kas spītīgi slejas pret debesim. Tieši tads pats bija redzams grāmatas attēla. Viņš izlasīja, ka šis zvanu tor­nis atrodas līdzas Torčello vienīgajam atlikušajam lepnumam septitaja gadsimta celtajai Svētas Marijas Asuntas bazilikai, Ve­necijas senākajam dievnamam. Cramata vēstīja, ka tai līdzas ir neliela baznīca grieķu krusta forma, kas celta sešsimt gadus vē­lāk. Svētās Foskas baznīca.

Kasiopeja samazinaja apgriezienus, un motors pieklusa. Ma­lone atkal izkapa uz klaja. Priekšā viņš pamanīja šaum okera kra­sas krasta smilšu joslu, ko apņēma niedres, meldraji un nīkulī­gas cipreses. Tagad laiva lēni un piesardzīgi virzījās pa duļķainu kanālu, kur vienā puse aiz piestatnem pletās aizauguši lauki, bet otra bruģēts ceļš. Pa kreisi salas vienīgajā sabiedriska transpor­ta pietura cilvēki kapa satiksmes kuteri.

Torčello, paziņoja Kasiopeja. Ceresim, ka esam šeit iera­dušies pirmie.

Viktors izkapa no vaporetto, Rafaels viņam sekoja.

Kuģītis, lena gaita pukšķēdams, bija aizvedis viņus no Svēta Marka laukuma pari Venēcijas lagūnai uz Torčello. Viktors bija izvēlējies sabiedrisko transportu ka neuzkrītošāko pārvietošanas veidu izlūkgājienā.

Viņi sekoja fotokameram bruņoto turistu pūlim uz abam salas slavenajam baznicam pa šauru ieliņu, kas stiepās gar rāmu kanālu. Taka beidzas pie zemu akmens ēku pudura, kur atradas paris restorāni, daži turistu veikali un viesnīciņa. Viņš jau bija izpētījis salas ģeogrāfiju un zinaja, ka Torčello ir niecīga zemes strēmele, kur atrodas artišoku lauki un daži bagatu ļaužu nami. Vienīgie ievenbas cienīgie objekti bija divas senas baznīcas un restorāns.

Viņi bija atlidojuši no Hamburgas ar parsešanos Minhene. Pa­veikuši šo darbiņu, viņi atgriezīsies mājas, Federācijā, un Firopas sirojums bus gala. Saskaņa ar premjerministres rīkojumu Vikto­ram bija jadabu septītais medaljons līdz pusnaktij, jo vienos viņam jau jabut pie Svēta Marka bazilikas.

Zovastinas ierašanas Venēcija bija ļoti neparasta paradiba.

Laikam sākušies viņas paredzetie svarīgie notikumi.

Vismaz ši zadziba, cerams, nesagadas grūtības.

Malone vēroja zvanu torņa arhitektonisko eleganci ķieģeļu un marmora masas, ko aspratigi satur kopā pilastri un arkas. Simt piecdesmit pēdas augsts, tas slejas ka talismans tuksnesīga kla­juma. Ceļš, kas veda līdz virsotnei, uz rampam, kas vijas augšup gar ārsienām, atgadinaja viņam Kopenhāgenas Apaļo torni. Samaksajuši sešu eiro ieejas maksu, viņi bija uzkāpuši līdz virsot­nei, lai palūkotos uz salu no tas augstaka punkta.

Nostājies pie krušu augstuma mura, viņš caur vaļējo arku no­raudzījās, ka salas piekrastē par vietu sacenšas ūdens un zeme. No zāļainā purvājā spārnos pacēlās balti zivju gārņi. Talak ple­tās vientuļi sakņu dārzi un artišoku lauki. Druma aina atgadina­ja rēgu pilsētiņu Amerikas Rietumos.

Torņa pakājē bija bazilika, bet arī ta šķita auksta un pamesta, it ka nepabeigta, līdzīga šķūnim. Malone ceļvedi bija izlasījis, ka ļaudis tiešam buvejuši to steiga, ticēdami, ka 1000. gadā bus pa­saules gals.

Lieliska alegorija, viņš ieminējas Kasiopejai. Bizantiešu katedrale līdzas grieķu baznīcai. Austrumi un Rietumi. Ka jau Ve­necija.

Abu baznīcu priekša pletās neliels nezālēm aizaudzis lau­kums. Kādreizējais pilsētas dzīves centrs tagad atgādināja ciemata pļaviņu. No ta atzarojas putekļaini celiņi, paris veda uz citu kanālu, bet citi uz talakam zemnieku setam. Laukumiņam pretī bija vēl divas mura ēkas, abas mazas, aptuveni četrdesmit reiz div­desmit podas, divstāvu, ar stāviem divslīpju jumtiem. Abas kopa tas veidoja Torčello muzeju. Ceļvedī bija rakstīts, ka savulaik, pirms daudziem gadsimtiem, tas bijušas bagatu tirgoņu pilis, bet tagad piedereja valstij.

Kasiopeja norādīja uz ēku kreisaja pusē. Medaljons ir tur, otraja slava. Nav nekāds dižais muzejs. Mozaīku fragmenti, kapi­teļi, dažas gleznas, grāmatas un nedaudz monētu. Grieķu, romie­šu un eģiptiešu artefakti.

Malone paraudzījās uz Kasiopeju. Viņa joprojām vēroja salu. Dienvidu puse bija saskatami Venecijas centra apveidi, zvanu torņi slejas pret tumšajam debesīm, kur saka savilkties negaisa mākoņi. Ko mēs te meklējam?

Kasiopeja uzreiz neatbildēja. Viņš pasniedzas un pieskaras sievietes rokai. Viņa nodrebēja, bet neatravas. Viņai acis iespidejas asaras, un Malonem ienāca prata, ka salas sērīga noskaņa at­modinājusi sapigas atmiņas.

Te viss ir ka izmiris, viņa nomurminaja.

Viņi vieni stavēja torņa virsotnē, kur miegaino klusumu partrauca tikai augšup kāpjošo turistu soļi, balsis un smiekli.

arī Fili vairs nav, viņš atbildēja.

Es skumstu pēc viņa. Kasiopeja iekoda lupa.

Malone nodomaja, vai šada vaļsirdība liecina par lielāku uz­ticēšanos. Tur tu neko nevari darīt.

Es gan ta neteiktu.

Šie vārdi viņam nepatika. Kas tev padoma?

Kasiopeja neatbildēja, un viņš neuzstaja. Tikai turpinaja vēr­ties par baznīcu jumtiem. Daži kioski, kur tirgoja mežģīnes, stikla traukus un suvenīrus, rotāja īso ielu, kas veda no ciemata uz zaļaino laukumiņu. kāda apmekletaju grupa devas uz. baznīcas pusi. Viņu vidu Malone pamanīja pazīstamu seju.

Viktoru.

Es arī viņu redzu, atbildēja Kasiopeja.

Torņa virsotnē, zvanu telpa, bija sanakuši cilvēki.

Kopa ar viņu ir tas, kurš sagrieza auto riepas, paziņoja Ka­siopeja.

Viņi vēroja, ka abi viri dodas taisna ceļa uz muzeju.

-Jātiek projām no šejienes, Malone ieminējās. Viņiem arī var ienākt prata izpētīt apkārtni no augšas. Atceries, viņi doma, ka mēs esam miruši

Tāpat ka visa ši sala, viņa nomurminaja.