Nodevība Venēcijā

31 HĀGA 1:10

Stefānija ar lielu interesi noklausījās Edvīna Deivisa un prezi­denta Danielsa stāstījumu par notiekošo.

Vai zināt, kas ir zoonoze?

Slimība, kas var pariet no dzīvniekiem pie cilvekiem.

Pat vēl specifiskak, izlaboja Danielss. Slimība, kas dzīv­niekiem parasti norit samēra nekaitīgi, bet cilvēkus var inficēt ar postošiem rezultātiem. Daži no zinamakajiem piemeriem ir Sibī­rijas mēris, buboņu mēris, ebola, trakumsērga, putnu gripa un pat parasta cirpējēde.

Es nemaz nenojautu, ka jūs tik labi pārzināt bioloģiju.

Danielss iesmejas. Es pats nejēdzu nenieka no šadam zināt­nēm. Bet pazīstu daudzus speciālistus. Edvin, pastastiet Stefani­jai.

Pavisam ir ap tūkstoš piecsimt zināmu zoonozes patogenu. Puse no tiem mierīgi mitinās dzīvniekos, parazitē tajos un nevie­nu neinfice. Taču, pārejot pie cita dzīvnieka, kurš ir atšķirīgs no sākotnēja, patogeni satrakojas. Tieši ta izcēlās buboņu mēris. To nēsāja žurkas, no kuram barojas mušas, bet, kad mušas parnesa slimību pie cilvēkiem, ta kļuva nevaidama…

LĪdz, turpināja Danielss, mēs ieguvām imunitāti pret šo drausmīgo kaili. Diemžēl četrpadsmitaja gadsimta tas prasīja vairakus gadu desmitus un apmēram trešdaļas Eiropas iedzīvotāju dzīvības.

Spāņu gripas pandēmija 1918. gada bija zoonoze, vai ne? jautāja Stefānija.

Deiviss pamaja ar galvu. Ta pargaja no putniem pie cilve­kiem, pēc tam notika mutācijā, kas ļava tai pariet no cilvēka pie cilvēka. Un ta tas turpinājās. Šo slimību pārcieta divdesmit pro­centi pasaules iedzīvotāju. Ap pieciem procentiem visas pasau­les iedzīvotāju nomira. Divdesmit pieci miljoni cilvēku pirmajos sešos mēnešos, kai labak varētu salidzinat AIDS nogalināja div­desmit piecus miljonus pirmajos divdesmit piecos gados.

Turklāt šie 1918. gada skaitļi ir neprecīzi, atgadinaja Da­nielss. Ķina un pārējās Āzijas valstis smagi cieta no pandēmi­jas, bet upuru skaits nav droši zināms. Daži vēsturnieki uzskata, ka visa pasaule varētu būt miruši pat simt miljoni cilvēku.

Zoonozes patogens ir lielisks bioloģiskais ierocis, turpina­ja Deiviss. Tas ir tikai jaatrod vīruss vai baktērija, protozojs vai parazīts. Tad jāizolē, un tas spes inficēt pēc pavēles. Gudrs bioloģisko ieroču rādītājs izveidos divas versijas. Vienu, kas pār­vietojās tikai no dzīvnieka pie cilvēka, lai upuris būtu jāinficē tie­ši. Otru mutācijās versiju, kas pārvietojas no cilvēka pie cilvēka. Pirmo varētu izmantot ierobežotiem uzbrukumiem konkrētiem merķiem, ar minimāliem infekcijas talakas izplatīšanas draudiem. Otrs būtu masu iznīcināšanas līdzeklis. Inficē tikai dažus, un ies boja tūkstoši.

Stefānija apjauta, cik reālas ir šadas briesmas.

Šis infekcijas ir iespējams apturēt, paskaidroja Danielss. -Taču izolēšanai, izpētei un pretpasakumu izstrādei ir nepiecie­šams laiks, l'ar laimi, lielakajai daļai zināmo zoonožu ir pretlī­dzekļi, dažiem pat ir vakcīnas, kas novērš liela mēroga inficešanos. Taču to izstrādei nepieciešams laiks, un tikmēr daudzi ies boja.

Stefānija gaidīja, kas sekos talak. Un Kāpēc tas viss ir tik sva­rīgi?

IX-iviss pasniedzas pēc mapes uz stikla galdiņa līdzas Danielsa basajam pedam. Pirms deviņiem gadiem no privātā zoodār­zā Beļģija tika nozagts apdraudētas sugas zosu paris. Apmēram taja paša laika no Australijas un Spanijas zoodārziem pazuda da­ži apdraudēti grauzēji un retu sugu gliemeži. Parasti tas nebutu nekas īpašs. Taču mēs ievācām ziņas un atklajam, ka dažadas pa­saules malas notikušas vismaz četrdesmit šadas laupīšanas. Pa­gajušaja gada beidzot tikām skaidrība. Dienvidafrikā. Zagļi tika notverti, kai noslēptu pēdas, mēs inscenējām viņu nāvi. Noziedz­nieki bija ar mieru sadarboties, saprotot, ka Dienvidāfrikas cie­tums nav ta labakā vieta, kur pavadīt dažus gadus. Tad arī mēs uzzinājām, ka šo zādzību pasutitaja ir Irina Zovastina.

Kas vadīja izmeklešanu? jautāja Stefānija.

Peinters Krovs no "Sigmas" vienības, atbildēja Danielss. -Ar zinātni saistītas lietas. Viņu lauciņš. Bet tagad ta pārnākusi musu ziņa.

Stefānijai tas izklausijas biedējoši. Vai tiešam Peinters nevar to turpināt?

Danielss pasmaidīja. pēc šīvakara notikumiem? Ne, Stefanij. Tagad ši lieta ir jūsu rokas. Ka pateicība man par izglābšanu no holandiešu policijas.

Prezidents vēl arvien turēja roka ziloņu medaljonu, tāpēc Stefānija apjautājas: Ka ši monēta ir saistīta ar to visu?

Zovastina tas vac, atbildēja Danielss. Tur jau ir tas āķis. mēs zinām, ka viņa ir uzkrājusi iespaidīgu zoonožu arsenalu. Pec pēdējiem datiem, ap divdesmit. Turklāt ļoti viltīgi, dažadas versi­jas. Ka jau Edvīns teica vienas ierobežotiem uzbrukumiem, ci­tas parejai no cilvēka pie cilvēka. Viņai ir bioloģijas laboratorija galvaspilsētas Samarkandas tuvuma. Bet interesanti ir tas, ka En­riko Vincenti pieder vēl viena bioloģijas laboratorija netālu pari robežai, Ķīna. Zovastina tur bieži medz iegriezties.

Tāpēc jūs izsekojāt Vincenti?

Deiviss pamaja ar galvu. Ienaidnieks ir labi jāiepazīst.

CIP vervē ziņu pienesējus Federācijās iekšienē. Danielss pašūpoja galvu. Bet tas ir grūti. Un ķēpigi. Tomēr nelielus panakumus esam guvuši.

Stefānija kaut ko nojauta. Jums ir kāds ziņotājs?

It kā varētu ta teikt, atbildēja prezidents. Tomēr es šau­bos. Zovastina ir sarežģīta problēma.

Stefānija saprata viņa dilemmu. Reģionā, kur Amerikai nebija daudz draugu, Zovastina bija atklati pasludinājusi sevi par ta­du. Viņa bija dažas reizes izpalīdzējusi ar nelielu ziņu ievakšanu, ļaujot apspiest teroristu darbību Afganistana un lrana. kai uz­turētu labas attiecības, ASV apgadaja Federāciju ar naudu, militāro atbalstu un sarežģītu tehniku, lai gan tas bija riskanti.

Vai esat dzirdējusi stāstu par viru, kas, braucot pa lielceļu, ieraudzīja čusku guļam ceļa vidu?

Stefānija pasmaidīja. vēl viena Danielsa iecienīta anekdote.

Viņš apstajas un ieraudzīja, ka čūska ir ievainota. Viņš aiz­veda to mājās, kopa un izārstēja. Kad čūska bija vesela, viņš atvē­ra durvis, lai izlaistu to brīvība. Taču rāpulis, slidot garam, ieko­da viņam kāja. Pirms čūskas inde laupīja vīram samaņu, viņš iekliedzas: "Es tevi pieņēmu, baroju, sadziedēju brūces, bet tu man šadi atmaksa?" Čūska apstajas un atbildēja: " Tas tiesa. Het, to darīdams, tu taču zināji, ka es esmu čūska."

Stefānija saprata, kas ar to domāts.

Zovastina kaut ko perina, paziņoja prezidents. Un tas ir saistīts ar Enriko Vincenti. Man nepatīk bioloģiskie ieroči. Visa pa­saule tie jau vairak neka trīsdesmit gadus ir aizliegti. Un šada for­ma tie ir visļaunakie. Viņa ir iecerējusi kaut ko drausmīgu, un Ve­necijas kiga, pie kuras pieder gan viņa, gan Vincenti, palīdz to īstenot, Par laimi, viņa vēl nav sākusi rīkoties, bet mums ir pa­mats domai, ka drīz viņa to uzsāks. Sasodītie muļķi viņas ta saucamajas kaimiņvalstis neredz neko, kas notiek deguna priekša. Parak aizņemti ar baidīšanos no Izraēlas un mums. Viņa izman­to šo stulbumu sava laba. Viņa doma, ka es arī esmu muļķis. Pie­nācis laiks paradīt, ka esam viņai uz pedam.

mēs labprat būtu palikuši ena vēl mazliet ilgāk, ieminējās Deiviss. Taču tagad, kad divi slepena dienesta aģenti nošāvuši viņas miesassargus, noteikti ir sacelta trauksme.

Un kas man jadara?

Danielss nožāvājās, un arī viņa apspieda žavas. Prezidents pamaja ar roku. Nekautrējieties. Ir taču dziļa nakts. Žāvājieties droši. Varesiet pagulēt lidmašīna.

Uz kurieni man jālido?

Uz Veneciju. Ja Muhameds neiet pie kalna, tad mēs to saso­dīto kalnu pienesīsim viņam klat.