Nodevība Venēcijā

44 SAMARKANDA 2:30

Vincenti pievilka krēslu tuvāk pie galda, uz kura viesmīlis tik­ko bija novietojis ēdiena šķīvjus. Lielākā daļa pilsētas viesnīcu bija drūmas bedres ar nožēlojamu apkalpošanas līmeni. Intercontinmtal bija citada ta piedavaja pieczvaigžņu Eiropas līmeņa servi­su apvienojuma ar izslavēto Āzijas viesmīlību. Pēc ilga lidojuma no Venecijas Vincenti bija izsalcis, tāpēc pasūtīja sev un viesim maltīti numura.

Pasakiet Ormandam, viņš pavēlēja viesmīlim, ka man ne­patīk pusstundu gaidīt uzkodas, jo vairak tāpēc, ka biju jau zva­nījis iepriekš. vēl labak lieciet Ormandam pašam uznākt aug­ša, kad mēs būsim beiguši vakariņot, lai es varētu viņam visu pateikt.

Viesmīlis piekrītoši pamaja ar galvu un aizgāja.

Pretī sēdošais Arturs Benua izklaja klēpi auduma salveti. Vai tiešam vajadzēja ta dusmoties?

Ši ir tava viesnīca. Kāpēc tu pats nesadevi viņam pa kaklu?

-Jo es nemaz neuztraucos. Viņi pagatavoja ēdienus tik atri,

cik varēja.

Vincenti bija vienalga. Viņš bija sapīcis daudz nopietnāku iemeslu deļ. O'Koners bija devies pārliecināties, ka viss ir sagata­vots. Vincenti bija nolēmis paēst, mazliet atpūsties un pie reizes naksnīgas maltītes laika noslēgt kādu darījumu.

Benua paņēma dakšiņu. Ka noprotu, tu mani neaicinaji ti­kai draudzīgi papļapat. Varbūt, Enriko, iztiksim bez. aplinkiem. Ko tu gribi?

Vincenti ķeras pie ēšanas. Man vajag naudu, Artur. Vai, pareizak sakot, ta vajadzīga Philogett Pharmaceutique.

Benua nolika dakšiņu un iemalkoja vīnu. Kamēr man vēl nav apsapejies veders cik tev vajag?

Miljardu eiro. Varbūt pusotru.

-Tikai?

Vincenti pasmaidīja par šo ironiju. Benua bija sarausis bagatibu bankas, kas viņam piedereja visa Eiropā un Āzija. Viņš bija daudzkārtējs miljardieris un ilggadējs Venēcijas Ligas biedrs. Viesnīcas bija viņa vaļasprieks, un Intercontinental viņš bija uzcē­lis nesen, lai nodrošinātu pienācīgu apmešanas vietu parejiem Līgas biedriem un citiem bagatiem ārzemju viesiem. Viņš bija viens no pirmajiem Venecijas Ligas biznesmeņiem, kas pārcēlās uz dzīvi Federācijā. Visu šo gadu laika Benua vairakkart bija aizdevis nau­du, lai veicinātu Philogen pārsteidzošo izaugsmi.

Ka noprotu, tu vēlies aizdevumu ar zemākiem procentiem.

Protams. Vincenti ar baudu košļā ja pildīta fazana kumosu.

Cik zemākiem?

Viņš saklausīja skeptisko toni. Par diviem punktiem.

Tāds nieks vien ir, vai ne?

-Artur, es esmu no tevis aizņemies miljardus un vienmēr es­mu atdevis visu līdz pēdējam centam, ar visiem procentiem. Tāpēc ja, es vēlos privileģētu attieksmi.

Cik man zināms, tev pašlaik jau ir vairaki kredīti manas ban­kas. Diezgan ievērojami.

Visi tiek atmaksati.

Vincenti redzeja, ka arī baņķieris to zina.

kāds man būtu labums no šadas vienošanās?

Ta jau bija cita runa. Cik daudz Philogen akciju tev pieder?

-Simt tūkstoši. Nopirku pēc tava ieteikuma.

Vincenti uzdura uz dakšiņas vēl vienu kūpošas putna gaļas kumosu. Vai vakar skatījies biržas ziņas?

Nekad tam nepieveršu uzmanību.

Sešdesmit viens un ceturtdaļa, cēlušas par puspunktu. Tas ir tiešam izdevīgs ieguldījums. Es pats pagajušonedeļ nopirku gandrīz piecsimt tūkstošus jaunu akciju. Viņš apmērcēja faza­na gabaliņu kūpinātā mozzarella siera mērce. Protams, slepeni.

Benua sejas izteiksme liecinaja, ka viņš ir sapratis mājienu. Kaut kas liels?

kai ka šim Venēcijas kigas biedram patiktu niekoties ar vies­nīcām, daudz svangaka viņam tomēr bija īsta peļņa. Tāpēc viņš izvairīgi papurinaja galvu. Artur, tu taču zini, ka noteikumi par iekšejas informācijas neizpaušanu aizliedz man kaut ko teikt. Man pat kauns tava vieta par tadu jautājumu.

Benua pasmaidīja par šo pārmetumu. Saja valsti nav notei­kumu par iekšējas informācijās neizpaušanu. Atceries, mēs paši rakstam likumus. Tāpēc klāj vaļa savus plānus.

Nemaz neceri. Viņš palika nelokāms un gaidīja, vai alka­tība ka vienmēr ņems virsroku par veselo sapratu.

Kad tev vajadzēs to miljardu vai pusotru?

Vincenti noskaloja kumosu ar vīna malku. Vēlakais, pēc seš­desmit dienam.

Benua šķita apdomajam šo lūgumu. Un kāds būtu aizdevu­ma termiņš? Protams, tikai pieņemot, ka tas ir iespējams.

Divdesmit četri mēneši.

Miljardu eiro ar procentiem atdosi divu gadu laika?

Vincenti neatbildēja, tikai turpināja est, ļaujot baņķierim pa­šam izdarīt secinājumus.

Ka jau teicu, tavs uzņēmums ir lielos parados. Apstiprinā­šanas komitejas negribēs piekrist šadam aizdevumam.

Beidzot Vincenti izteica baņķiera sen gaidītos vārdus. Tu no­mainīsi mani Desmit viru padome.

Benua seja parādijas izbrīns. Ka tu to zini? Padomes locekļi tiek nejauši izvēlēti no biedru vidus.

-Gan jau redzesi, Artur, ka nekas nenotiek nejauši. Mans laiks drīz beigsies. Un sāksies tavs divu gadu termiņš.

Vincenti zinaja, ka Benua izmisīgi veļas darboties padome. Un viņam bija vajadzīgi draugi. Tadi, kas būtu viņam pakalpojumu parada. Pagaidam draugi bija četri no tiem pieciem padomes lo­cekļiem, kuru termiņš vēl nebeigsies. Bet tikko viņš bija ieguvis vēl vienu.

Labi, atbildēja Benua. Bet man bus vajadzīgas dažas die­nas, lai sadalītu risku vairāku banku starpa.

Vincenti pasmaidīja, nepārtraukdams ēšanu. Protams, Artur. Bet tici man neaizmirsti piezvanīt savam brokerim.